Partiju apvienības ZZS centrālās partijas – Latvijas Zemnieku savienības (LZS) – kongresam bija divi galvenie uzdevumi. Viens formālais – ZZS premjerministra kandidatūras un katra vēlēšanu apgabala sarakstu līderu apstiprināšana. Otrs būtiskais – ZZS politiskās identitātes iezīmēšana, jo, kā atzīmēja vairāki kongresa delegāti, politiskā konkurence ir krietni augusi.
Jau labu laiku pirms kongresa bija noklusušas pirms gada šur tur dzirdamās runas par kādu citu premjerministra kandidātu. Ekonomikas ministram Viktoram Valainim šobrīd ZZS nav konkurentu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīmē, ka Valaiņa vairāk nekā 40 minūšu garā runa izskanēja spēcīgi, pārliecinoši un partijas biedriem iedvesmojoši. Var pat teikt, labāk nekā citkārt, jo dažkārt Valainis runā politiķim pārāk bezkaislīgi, sausi, pat nedaudz garlaicīgi. Šoreiz varēja manīt, ka arī pats Valainis ir “uz viļņa”, it kā jau būtu uzvarējis vēlēšanās vai vismaz sajutis uzvaras garšu.
Lai arī zālē sēdošie kongresa delegāti Valaiņa uzrunu uzņēma atsaucīgi un runas noslēgumā aplausi skanēja krietni jaudīgāk nekā parasta pieklājības plaukšķināšana, ne visiem bija tik optimistisks nākotnes redzējums kā Valainim, kurš neslēpa savu mērķi: “cīnīsimies par iespēju vadīt valdību, nevis līdzdarboties tajā”.
Lai cīnītos par iespēju vadīt valsti, tas ir, būt Ministru prezidenta amatā, vispirms ir jātiek Saeimā un jāuzvar vēlēšanās. Viena no ZZS redzamākajām figūrām, partijas ilggadējais līderis Augusts Brigmanis “Neatkarīgajai” atzina, ka ilgstoša politisko aptauju trūkuma dēļ (svaigākie SKDS aptaujas rezultāti gaidāmi tikai aprīļa sākumā) esot grūti izvērtēt politisko spēku izredzes, jo kopš pēdējās aptaujas pērnā gada novembrī daudz kas ir mainījies.
Spriežot “uz aci”, Brigmanis paredz Saeimas vēlēšanās uzvaru “Latvija pirmajā vietā” un “Progresīvajiem”. Tas gan nenozīmē, ka kāda no šīm partijām vadīs nākamo valdību. Savs bāzes elektorāts esot arī Nacionālajai apvienībai un “Vienotībai”. Arī ZZS ir sava elektorālā bāze, par kuru liecināja lauksaimnieciskās tehnikas visai plašā pārstāvniecība pie Jelgavas pils, kur notika kongress. Daudzi delegāti uz kongresu bija ieradušies nevis ar vieglajām automašīnām, bet gan smagajiem lauku traktoriem. Tādējādi tika uzsvērts ZZS identitātes pamatmotīvs: mēs esam darītāju, ne runātāju partija. Valainis: “Kam arkls rokā, tas arī panāk rezultātu.”
Zināma ZZS problēma ir tā, ka atšķirībā no situācijas pirms simt gadiem (savas dziļās vēsturiskās saknes kongresā uzsvēra gandrīz katrs runātājs) īsti zemnieki veido samērā nelielu vēlētāju daļu. Latvija ir kļuvusi krietni urbānāka, tāpēc viens no ZZS uzdevumiem ir piemeklēt sev tādu identitāti, kas uzrunātu arī pilsētu iedzīvotājus, kuriem ir visai aptuvens priekšstats par to, kas ir arkls.
“Darītāji” iepretim “muldētājiem” ir tas idejiskais tērps, ko ZZS plāno vilkt uz vēlēšanām. Valainis: “Ir jāprot nodalīt cilvēkus, kas kaut ko dara, no tiem, kas tikai apgūst naudu. Diemžēl pēdējie ir saradušies pārāk daudz.”
Jāatzīst, ka šo darītāju (saimnieki savā zemē) tēlu ZZS ir centušies iznest arī agrāk un tad, kad izdevās sasaistīt ZZS ar Ventspils tā brīža saimnieciskajiem sasniegumiem, tas deva samērā labus rezultātus. Savukārt situācijās, kad ZZS centās norobežoties no “Ventspils” plašākā izpratnē, tad rezultāti vēsturiski ir bijuši vājāki. Šoreiz Valainis nāk ar savu padarīto darbu uzskaitījumu. Cik lielā mērā vēlētāji šos padarītos darbus uztvers kā patiesus sasniegumus, to rādīs 3. oktobra vēlēšanas. Tas būs atkarīgs arī no ZZS izvērstās kampaņas efektivitātes.
LZS kongresā ar apsveikuma runu sadarbības partijai uzstājās “Latvijai un Ventspilij” pārstāve Kristīne Lemberga, kura speciāli uzsvēra, ka ir politiķe, nevis [Aivara Lemberga] “sieva”. Viņa netieši kritizēja ZZS politisko vadību tieši par nepietiekamu neatlaidību nosprausto plānu realizācijā. “ZZS vadības līmenī tika pieņemts lēmums par SIF (Sabiedrības integrācijas fonda) likvidāciju, taču tālāk šī lēmuma realizācija izplēnēja kā caurdurts balons. Ja reiz ir pieņemts lēmums, tad tas ir jārealizē, bet ja nav drosmes, cīņas spara, tad nav vērts lieki gaisu tricināt.”
SIF jautājumam savā runā pieskārās arī Valainis, kurš SIF nodēvēja par “viltus demokrātijas” un “kreiso ideju propagandas mašīnu”. Šos skaļos pārmetumus viņš pamatoja, norādot - ja Saeimai būtu jābalso par katru SIF programmu atsevišķi, tad lielākajai daļai no šīm iniciatīvām finansējums nemaz netiktu piešķirts. Arī Valainis iestājās par SIF likvidāciju vai tā darbības pamatprincipu radikālu pārskatīšanu.
Citas ZZS partijas - Latvijas sociāldemokrātu - pārstāvis Jānis Dinēvičs komplimentējoši atzīmēja, ka ZZS esot atradusi savu identitāti un vairs neesot uztverama kā “Vienotības” satelītpartija. Lai arī pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, kad ZZS tika demonstratīvi atstumta no valdības veidošanas, runāt par ZZS kā “Vienotības” satelītpartiju ir šķietami absurdi, ZZS un “Vienotības” idejiskā līdzība nav noliedzama. Abas ir pragmatiskas, ideoloģiski elastīgas varas partijas, kuru galvenā “ideoloģija” ir būt varā un organizēt pārvaldi. Darīt, nevis runāt. Vieni cenšas vairāk uzrunāt pilsētu auditoriju, otri - reģionus.
Tieši no ideoloģiskās identitātes aspekta aicinājums likvidēt SIF ir ārkārtīgi nozīmīgs jautājums ar nopietnām, tālejošām sekām. SIF ilgus gadus ir kalpojis valdošajai varai kā izteikts ideoloģiskais ierocis, kura ideoloģisko komponenti politiskie spēki (ieskaitot labēji konservatīvos) ilgstoši ir izlikušies nemanām. Baidījušies saukt SIF īstajos vārdos. Proti, tajos vārdos, kādos šo struktūru no kongresa tribīnes nosauca Valainis.
Tagad, kad pasaulē valda cita politiskās retorikas tonalitāte, politiķi arī pie mums ir sākuši rādīt ar pirkstiem uz tām struktūrām, kuru finansēšanas lietderība bija jāpārskata jau sen (pēc ASV DOGE parauga). Šajā situācijā “Vienotība” pārstāv to politiskā spektra daļu, kas uzskata - neko fundamentālu pārskatīt nevajag. Vajag turpināt darboties kā līdz šim, ar nelielām šodienas situācijai atbilstošām korekcijām. Ja taisnība ir Dinēvičam un ZZS vairs nav “Vienotības” satelītpartija, tad tas ir jāpierāda praksē.
Gaidāmo Saeimas vēlēšanās centrālais jautājums tāds arī būs - vai turpināt veco kursu, nomainot dažas pārāk jau novecojušas dekorācijas, vai arī kursu mainīt radikāli, nomainot ne tikai dekorācijas, bet arī izrādes saturu. ZZS problēma vienmēr ir bijusi tā, ka ar vienu roku tā gribētu kaut ko mainīt, bet ar otru visu saglabāt pa vecam.
Citiem vārdiem, ZZS ir mūžīgi “mocījusies” ar identitātes meklējumiem. Var jau gadu gadiem atkārtot - “saimnieki savā zemē”, bet tā ir mantra, kas labi darbojas uz savējiem (kas tāpat balsos par ZZS), bet iet gar ausīm neizlēmušajam vēlētājam (kuram ir daudzas izvēles). Kādreiz ZZS identitāte ne “savējo” elektorātam bija Lemberga un Ventspils zīmols. Tagad, kad notiek ZZS “pārzīmološana”, jādomā par kaut ko citu.
Situācijā, kad politiskais spektrs radikalizējas, tie politiskie spēki, kuri paliek “ne cepts, ne vārīts” pozīcijās, nonāk zaudētājos. Tas nenozīmē, ka pašiem jānostājas radikālās pozīcijās. Tas nozīmē, ka vienkārši jāstāv stingrās, skaidrās pozīcijās, ja reiz par kaut ko ir nolemts.
Ja ir nolemts iet uz SIF likvidāciju, tad jautājums nav apspriežams “no vienas puses un no otras”. Tam jābūt programmatiskam jautājumam, kas jāliek prioritāšu augšgalā. Savukārt, ja grib salikt šajā prioritāšu sarakstā visu, ko vien var salikt, tad jārēķinās, ka beigās var sanākt kā tiem “čempioniem”, par kuriem kongresā, izgaršojot katru vārdu, ironizēja Valainis.
