Degvielas cenas pasaulē (līdz ar to arī Latvijā) sāka celties pēc karadarbības uzsākšanas Irānā, bet īpaši strauji tās pieauga pēc tam, kad Irāna sāka bloķēt Hormuza jūras šaurumu, kas savieno Persijas līci ar Indijas okeānu un caur kuru plūst ap 20% pasaules naftas un gāzes.
Augstās benzīna cenas tracina daudzus autobraucējus un ne tikai viņus. Visi alkst dzirdēt atbildi uz jautājumu: cik ilgi tas turpināsies? Kad beidzot cenas atgriezīsies “normālajā” līmenī? Mēģināsim saprast, kas īsti ir noticis, notiek un kas mūsu gaida nākotnē.
Karš Irānā turpinās jau ceturto nedēļu, un tam, vismaz pagaidām, neredz galu. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ASV prezidenta Donalda Trampa “plāns”, kurš paredzēja, ka pēc masīva gaisa trieciena pa Teherānas vadības centriem un pēc Irānas valsts augstākās reliģiskās un militārās vadības likvidācijas ajatollu režīms pajuks, izrādījās rožains sapnis. Venecuēlas scenārijs, kad efektīgā militārā operācijā izdevās arestēt turienes diktatoru Nikolasu Maduro un, atstājot režīmu neskartu, visu “sarunāt” ar jauno Venecuēlas vadību (Delsiju Rodrigesu), nesanāca. Drīzāk sanāca Putina scenārija “Kijiva trijās dienās” nelāgs atkārtojums.
Uz degvielas cenām spiež vairāki faktori. Vispirms jau pieminētās tankkuģu pārvietošanās grūtības caur Hormuza jūras šaurumu. Te uzreiz jāsaka, ka lietot vārdus “Irāna bloķē” īsti nebūtu pareizi, jo Irāna šādu bloķēšanu noliedz, uzsverot, ka apdraud tikai ienaidnieku kuģus. Citu valstu kuģi, tajā skaitā tankkuģi, varot caur šaurumu brīvi pārvietoties. Protams, atklāts paliek jautājums: kuri tad ir šie “ienaidnieku kuģi”, bet jāatceras, ka arī pati Irāna ir ārkārtīgi ieinteresēta, lai tās tankkuģi varētu caur šo jūras šaurumu izbraukt ASV kara flotes un aviācijas netraucēti.
Naftas tirgū uz vienu roku
Šeit jāpiemin vēl viena šā kara īpatnība. ASV Donalda Trampa personā katru dienu sola Irānu sadragāt lupatu lēveros, vienlaikus ASV finanšu ministra Skota Besenta personā atceļ agrākos Irānas naftas tirdzniecības aizliegumus (arī pret Krievijas naftu), lai tikai nepieļautu vēl lielāku naftas produktu deficītu pasaules tirgos un neizraisītu globālo ekonomisko krīzi. Ja šāda krīze sāktos, tad tai šoreiz būtu pavisam konkrēts vārds un uzvārds. Tāpēc, lai tikai nepalielinātos naftas produktu deficīts, Tramps ir gatavs bezmaz uz visu, tajā skaitā naftas embargo noņemšanu kara pretiniecei - Irānai.
Šīs Trampa bailes nevienam nav noslēpums, tāpēc Irāna, apzinoties viņa domāšanas īpatnības (jebkuras darbības pārrēķināšanu naudas izteiksmē), sit tur, kur tai vieglāk un sāpīgāk iesist. Proti, pa ASV (Rietumu) enerģētisko kompāniju - “Exxon Mobile”, “Chevron”, “ConocoPhillips”, “Shell” - objektiem Persijas līča monarhiju (Saūda Arābijas, Apvienoto Arābu Emirātu, Kataras un Bahreinas) teritorijās.
Kā raksta “The Wall Street Journal”, pēdējo 20 gadu laikā lielākās ASV un Eiropas naftas kompānijas ir ievērojami samazinājušas investīcijas jaunu naftas ieguves vietu izpētei un izstrādei. Tā vietā tās ir dubultojušas savus ieguldījumus lielākajos naftas un gāzes ražotājos Katarā, Saūda Arābijā un AAE.
Ja paskatāmies uz karti, tad redzam, ka šīs valstis ir Irānai turpat blakus otrpus Persijas līča, kamēr mūžīgais nāvīgais ienaidnieks - Izraēla - tālu (vairāk nekā 1000 kilometru). Raķetes līdz Izraēlai lido ilgi, un tās pa ceļam var notriekt, kamēr raķetes vai parastie droni/šahedi pārsimt kilometru attālumā var daudz vieglāk nodarīt nopietnus, miljardiem vērtus bojājumus turienes naftas un gāzes rūpniecības objektiem.
Tāpēc nav brīnums, ka tieši šo valstu enerģētiskais sektors ir būtiski Irānas uzbrukuma objekti. Uz Trampa sestdienas ultimātu, ka viņš pirmdien sāks bombardēt Irānas elektrostacijas un citu infrastruktūru, Irāna nekavējoties atbildēja, ka tādā gadījumā veiks atbildes triecienus pa Persijas līča valstu naftas un gāzes objektiem, tādējādi paaugstinot kara eskalācijas līmeni.
Pirmdien, kad ultimāta termiņš tuvojās beigām, Tramps to pagarināja par piecām dienām, kas momentā pazemināja naftas cenas par 16%. Informēti cilvēki droši vien labi nopelnīja.
Plāna B nav
Pasaules ievērojamākie politiskie un militārie analītiķi nebeidz uzdot pavisam vienkāršu jautājumu: kā šo Irānas iespējamo atbildes reakciju varēja neņemt vērā, plānojot operāciju? Vai tad tieši šāda Irānas reakcija nav tā, ar kādu Irāna jau gadu desmitiem draudēja atbildēt, ja tai uzbruks?
Telekompānija CNN 13. martā publicēja izmeklējošu sižetu, kurā atklāja, ka ASV Enerģētikas un Tirdzniecības ministriju analītiskie dienesti vēl pirms karadarbības uzsākšanas bija nosūtījuši detalizētus ziņojumus Trampa administrācijai ar brīdinājumiem, ka sekas būs tieši tādas, kādas tās redzam tagad, bet šie brīdinājumi palika bez jebkādas ievērības no Trampa administrācijas puses.
Kā norāda laikraksts “The Wall Street Journal”, pat kara ministra Pīta Hegseta vadītais Pentagons savos analītiskajos ziņojumos Trampu bija brīdinājis par Hormuza šauruma bloķēšanas riskiem, taču arī šos brīdinājumus Tramps noraidījis, būdams pilnībā pārliecināts, ka Teherāna padosies.
Visi šie fakti reljefi raksturo Trampa politiku. Tā ir klaja nevērība pret nopietnu, daudzfaktoru ekspertīzi. Viņa lēmumu pieņemšanas algoritmā ir tikai viens faktors - kā es gribu. Savukārt šī griba izriet no - kā man liekas. Kā es esmu iedomājies.
Tramps acīmredzot bija cerējis, ka pēc ajatollas Ali Hameneji likvidācijas viņam ātri izdosies vienoties ar jaunajiem Irānas vadītājiem un tiks noslēgts visiem izdevīgs “dīls” par Irānas milzīgo naftas un gāzes krājumu “apgūšanu”. Tad, kad Irāna uz ASV un Izraēlas gaisa triecieniem reaģēja citādāk, nekā Tramps bija gaidījis, izrādījās, ka nekāda plāna B nav.
Pirms uzbrukuma netika veikta ASV stratēģisko naftas un gāzes rezervju papildināšana. Tieši otrādi, tās tika izpārdotas pirms iedomātā cenu samazinājuma pēc tam, kad Irānā būs mainījies režīms un tiks noņemtas naftas tirdzniecības sankcijas. Arī lauksaimniecība izrādījās negatava minerālmēslu cenu kāpumam. Nekādi krājumi netika veidoti.
Cerības uz prezidenta gudrību
Šobrīd uz reģionu tiek papildus nosūtīti tūkstošiem jūras kājnieku. ASV medijos plaši tiek apspriesta Pentagona iespēja uzsākt sauszemes operāciju. Pagaidām vairāk ir runa par ierobežota apmēra operāciju, lai pārņemtu savā kontrolē Persijas līča piekrastes zonu, taču no vēstures ir lieliski zināms, kā šādas “ierobežota kontingenta operācijas” parasti beidzas. Ar plašu, vispārēju un grūti izbeidzamu karu.
Šajās četrās nedēļās, kopš ilgst gaisa triecieni pa Irānu, vēl skaidrāk ir izkristalizējusies Trampa rīcības loģika, kura balstās uz viņam pašam absolūti pašsaprotamu pieņēmumu: neviens negrib ciest zaudējumus. Bet ja tā, tad jo stingrāk piedraudēšu kaut ko iznīcināt, jo pretinieks drīzāk padosies.
Ar Irānu un tās vadītājiem šāda loģika nestrādā. Pat ne tāpēc, ka Teherānā sēdētu kaut kādi apmāti fanātiķi. Vienkārši likmes ir citas. Tas, kas Trampam “kara istabā” ir aizraujošas bildītes monitoros (vai cik smuki sprādzieni), Irānas vadītājiem ir eksistenciālas dabas jautājums. Viņiem vienkārši nav rezerves izejas no šīs azartiskās “datorspēles”. Tāpēc viņi padoties nedomā, neskatoties ne uz kādiem militāriem un ekonomiskajiem zaudējumiem.
Visa līdzšinējo notikumu gaita liecina, ka konfrontācija reģionā tikai eskalēsies. Tas nozīmē, ka enerģētiskā infrastruktūra visās šī reģiona valstīs tiks pakļauta tālākai destrukcijai. Vai tas nozīmē, ka arī naftas (līdz ar to arī pārējo degvielu) cenas turpinās augt? Vai pastāv arī kāds alternatīvais scenārijs, kurš situāciju degvielas tirgū atgrieztu vecajā stāvoklī?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, var droši balstīties uz ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa loģiku, kurš tiek uzskatīts par vēl lielāku trampistu nekā pats Tramps. Vensam žurnālisti preses konferencē Baltajā namā atgādināja par viņa kādreizējo noraidošo attieksmi pret agresīvu ārpolitiku un jautāja: kā tad tā? Kāpēc tagad jūs šo karu atbalstāt? Uz ko Venss atteica: “Starp agrāk un tagad ir liela atšķirība. Agrāk mums bija dumji prezidenti, bet tagad mums ir gudrs prezidents. Tāpēc es ticu, ka Tramps visu izdarīs pareizi un pagātnes kļūdas netiks atkārtotas.”
Katrs pats, izejot no šīs dzelžainās loģikas (to saku bez mazākās ironijas), var vismaz pats sev pārliecinoši pateikt, cik ilgi turpināsies pašreizējā degvielas krīze.
