Dažādi ministru demisijas pieprasījumi, valdības un tās vadītājas uzticības balsojumi pēdējā laikā kļuvuši tik ikdienišķi, ka rada sajūtu: tādā veidā īstā darba starplaikos Saeimas deputāti izklaidējas. Kad var brīvi izpausties, sacensties asprātībā, atgādināt par sevi, palamāt valdību un paspodrināt paša spalvas uz kritizējamo fona.
Saeimas debates par satiksmes ministra Ata Švinkas demisiju šīs izklaides funkcijas pildīja pilnā apmērā, lai gan šim demisijas pieprasījumam bija arī politiskā funkcija - mēģinājums vēl vairāk sarīdīt savā starpā koalīcijas partijas un parādīt tās neglītā gaismā. Tā kā spriedze starp ZZS un “Progresīvajiem” nav nekāds noslēpums, pastāvēja kaut arī nelielas, bet tomēr cerības, ka šim demisijas pieprasījumam varētu būt arī pozitīvs rezultāts un valdošā koalīcija pusgadu pirms vēlēšanām varētu izjukt.
Ideja bija vienkārša. Opozīcija (ne tikai LPV, kas bija šīs demisijas pieprasītāja, bet arī “Apvienotais saraksts”) jau ilgāku laiku cenšas “Rail Baltica” nedienas sasaistīt ar “Jaunās vienotības”, premjeres Evikas Siliņas un finanšu ministra Arvila Ašeradena politisko atbildību. “Jaunā vienotība” savukārt no šīs atbildības cenšas maksimāli distancēties, uzsverot, ka tai ar satiksmes ministriju “Rail Baltica” laikā nav bijis nekāda sakara. Satiksmes ministri bijuši citi - Tālis Linkaits, Jānis Vitenbergs, Kaspars Briškens un tagad Atis Švinka. Viņi arī visas tās ziepes ievārījuši. Mēs (“Vienotība”) tikai pirms pāris gadiem (gandrīz vai nejauši) uzzinājām, ko tie bezatbildīgie neprašas ir sastrādājuši. Tagad mums nākas dzēst viņu izraisīto ugunsgrēku.
Koalīcijai šī versija - pie visa vainīgi Linkaits, Vitenbergs, kaut kur savā ziņā arī Briškens un vēl senāki “kadri” (Baiba Rubesa un tamlīdzīgi) - ir pieņemama un politiski izdevīga. Protams, nekur nepazūd koalīcijas iekšējā konkurence, kas vēlēšanu gadā ir īpaši aktuāla. Uz to arī cerības lika opozīcija, cenšoties apelēt pie “Vienotības” konkurentiem iekš koalīcijas.
Linda Liepiņa nepārprotami aicināja ZZS deputātus šķirt savu neizdevušos laulību ar “Progresīvajiem”, bet, ja šādam “šķiršanās” procesam ZZS nav gatavi, tad “kā pie altāra, vēlreiz pasakiet: noslēgsim laulības ar “Progresīvajiem”. Un tad klusējiet mūžam. Ja jūs slēdzat šīs laulības šodien vēlreiz, nu tad vienkārši izbeidziet, izbeidziet bārstīties ar tukšiem vārdiem, kaut kādiem ierakstiem.” Savu uzrunu Linda Liepiņa noslēdza kā priekšvēlēšanu mītiņā: “Vai nu tagad, vai nu nekad. Tieši tā! Tā ka - būs vai nebūs laulības ZZS ar “Progresīvajiem” - to mēs jau ļoti drīz uzzināsim.”
Cits LPV deputāts Edmunds Zivtiņš savukārt centās apelēt pie “Progresīvajiem”, aicinot par sava ministra demisijas pieprasījumu nebalsot vispār, tādējādi samazinot demisijai nepieciešamo balsu skaitu. Atteikšanos pašiem no sava ministra Zivtiņš pamatoja visai bērnišķīgi: “Lai “Jaunā vienotība” paņem šo nozari un parāda, kā jāsaimnieko. Paņemiet. Jums ir premjers, jums ir finanšu ministrs. Paņemiet un parādiet, kā ir jāuzbūvē pa sešiem mēnešiem “Rail Baltica”, kā ir jāatrisina nauda saistībā ar “airBaltic”, kā ir jāatdzīvina dzelzceļš un tā tālāk, kā ir jāsalabo ceļi un viss pārējais. Es garantēju, ka jūs (“Progresīvie”) nākamajās vēlēšanās uzvarēsiet “Jauno vienotību”, kas pie šāda situācijas izklāsta pat netiks nākamajā Saeimā iekšā.”
Nenopietni pret draudīgo
No politiskās dramaturģijas viedokļa bija skaidrs: aicinājums “Progresīvajiem” norobežoties no sava ministra kaut kādu iedomātu kombināciju vārdā nav nopietns. Daudz interesantāk bija: kā ZZS atbildēs par “laulībām” un “šķiršanos”?
Debatēs no ZZS frakcijas runāja divi. Valdis Maslovskis, kurš pieskārās galvenokārt reģionālo ceļu stāvoklim, tas ir, par konkrēto demisijas jautājumu faktiski nerunāja, un otrs bija ZZS frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis, kuram bija jāsniedz ne tik daudz savs personiskais, cik frakcijas un pat visa politiskā spēka konsolidētais viedoklis.
Rokpeļņa nedaudz puiciskais runas veids un šķietami nenopietnā uzstāšanās maniere šoreiz viņam palīdzēja tikt galā ar šo nebūt ne vieglāko uzdevumu pat labāk, nekā to būtu gribējis jebkurš šīs izrādes režisors. Rokpelnis it kā nesaudzīgi kritizēja “Progresīvos”, Satiksmes ministriju, satiksmes ministru, bet beigu beigās aicināja deputātus demisijas pieprasījumu neatbalstīt.
Ne velti lietoju konstrukciju “it kā”, jo Rokpeļņa rotaļīgajā runas stilistikā šī kritika neizklausījās pārāk nopietna. Drīzāk izskatam, ķeksītim. Tā vienkārši vajag. Pašās beigās, atbildot uz Liepiņas dzēlieniem, Rokpelnis neslēpti prātuļoja: “Dažreiz šķiršanās tiek ievilkta, jo ir kaut kādi, nu, zināmi apstākļi, vai tur ir kopīgi bērni, kuriem jāpalīdz tikt uz ceļa, kopīgs mājoklis vai citas kopīgas lietas, kas ir jāizdara. Šajā gadījumā mums ir šai koalīcijai vēl gana daudzas kopīgas, lielas lietas, kuras ir jāpaspēj izdarīt, un to es arī aicinu darīt un šodien neatbalstīt Švinkas kunga demisiju un neatbrīvot “Progresīvos” no darba.”
Raugoties tīri no politiskā aspekta, opozīcijas mēģinājums sakūdīt koalīciju uz reālu, nevis verbālu kautiņu savā starpā neizdevās. Lai arī trīs ZZS deputāti balsoja par Švinkas demisiju, viņš amatā noturējās ar 48 balsīm par demisiju, 50 - pret un 1 - atturas. Jāpiebilst, ka atšķirībā no Rokpeļņa, kurš Švinkam un “Progresīvajiem” uzbruka visai teatrālā stilistikā, “Progresīvo” frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs saviem koalīcijas partneriem atbildēja pavisam nopietni, bezmaz vai draudot ar kriminālprocesiem.
Pats svarīgākais jautājums
Ja politiski šis demisijas pieprasījums beidzās, kā tas bija prognozējams - ar čiku, tad to pašu nevar teikt par šo debašu priekšmetisko dimensiju. Proti, par “Rail Baltica” problēmu aktualizāciju. No šī aspekta negaidīti saturīga bija Kristapa Krištopana runa. Atšķirībā no daudziem citiem runātājiem, kas atkārtoja jau neskaitāmas reizes dzirdētās frāzes par zelta pāli Daugavā un faraona būvēm pie lidostas vai arī mēģināja izspēlēt kaut kādas primitīvas politiskas kombinācijas, Krištopans lūdza ministru atbildēt uz dažiem ārkārtīgi svarīgiem jautājumiem.
Pareizāk sakot, Krištopans uzdeva vienu pašu galveno un vissvarīgāko jautājumu: “Vēl neviens politiķis, vismaz ko es atceros, nav bijis spējīgs publiskā telpā atnākt un jēgpilni paskaidrot, kāpēc mums tas “Rail Baltica” ir nepieciešams. Es redzu, ka Švinkas kungs ir nākamais runātājs. Nu atnāciet šeit, skaidriem vārdiem izskaidrojiet mums, kādēļ tas ir nepieciešams.”
Jau it kā paredzot, ko Švinka teiks, Krištopans pasteidzās pirmais šīs iespējamās atbildes nokomentēt: “Skaidrs, ka nekāds ekonomiskais pamatojums tam nav, to mēs izpētījām parlamentārās izmeklēšanas komisijā. Tas, ko jūs, iespējams, lietosiet kā argumentus, būs savienojamība. Nu kāda savienojamība? Mums ir mūsu lidosta. Mums ir tas pats “airBaltic”, kas mums jāsubsidē. Faktiski sanāk tā, ka viņi viens otram būs konkurenti. Tad, protams, jūs pieskarsieties militārai mobilitātei. Kā jau teicu, jau tagad var tankus vest no Polijas uz Latviju. Lietuvā viņus pārliek uz citām sliedēm. Tas ir jau neskaitāmas reizes noticis. Cita starpā, ja mēs runājam par šo militārās mobilitātes aspektu. Tas, ko mēs darām, mēs ieliekam milzīgu naudu projektā, kurš būs gatavs pēc kaut kādiem entiem gadiem. Bet karš jau notiek tagad. Mums jau to naudu vajadzētu tagad ieguldīt aizsardzībā. Kāpēc viņu iesaldēt kaut kādā kapacitātē, kura būs nezin kad iespējama?”
Krištopans norādīja, ka “par to naudu, ko mēs ieliekam “Rail Baltica”, mēs varētu noasfaltēt visas nozīmes ceļus Latvijā, ne tikai tos svarīgākos, ne tikai uztaisīt autobāņus, bet arī otrās un trešās kategorijas ceļus”. Un visbeidzot viņš nosauca vēl vienu “ziloni” projektā, kuru parasti visi cenšas izlikties neredzam: “Es pat pateikšu jums tā. Ja mums uzdāvinātu “Rail Baltica” par velti, ja viņu iedotu gatavu, mums vēl būtu jādomā, vai mēs to dāvanu pieņemtu. Un paskaidrošu, kāpēc. Ne mani vārdi, Valsts kontroles secinājumi. Katru gadu “Rail Baltica” uzturēšanai mēs tērēsim 250 miljonus. Kā mēs viņus atgūsim? No kā? No tiem dažiem desmitiem pasažieru, kas brauc no Pērnavas līdz Rīgai dienā? Vai simtiem... nu vienalga. Tur nav vispār absolūti nekādas matemātikas.”
Ministrs stilu neiztur
Jāuzteic arī Švinka, kurš savu uzrunu iesāka ļoti izturēti un, var pat teikt, argumentēti. Tiesa, viņš balstījās uz pieņēmumu, ka projekts ir jāturpina un tas tiks turpināts. Izejot no šī bāzes pieņēmuma, viņš galveno uzmanību pievērsa iespējām projektu palētināt, būvēt tikai tik daudz, cik ir pieejams finansējums, un rosināja meklēt iespējas atrast naudu projektam arī no citām ES fondu programmām.
Uz galveno jautājumu, kuru uzdeva Krištopans un kurš vispār ir visas šīs diskusijas pamatā: kāpēc projekts ir nepieciešams, skanēja atbilde: “Tā ir daļa no Latvijas vērtībām, daļa no Latvijas vēlmes būt daļai no Eiropas un atdalīties no Krievijas imperiālistiskajām skavām, kas faktiski gan praktiski, gan arī simboliski ir Krievijas impērijas platuma sliedes.”
Pieļauju, ka Švinka ļoti precīzi formulēja šī projekta atbalstītāju galveno motivāciju. Arī es atbalstu jebko, kas ļauj “atdalīties no Krievijas imperiālistiskajām skavām”, kas ļauj būt pēc iespējas tālāk no visa, kas saistās ar “Maskavas roku”. Jautājums šajā gadījumā ir cits: vai Krievijas platuma sliedes ir tā būtiskākā “Krievijas imperiālistiskā skava”? Vai tiešām šī “skava” tik ļoti “asiņo Latvijas miesā”, ka, lai no tās tiktu vaļā, ir vērts upurēt miljardus? Tos miljardus, kurus varētu izlietot citos veidos, kā daudz efektīvāk atbrīvoties “no Krievijas imperiālistiskajām skavām”.
Ir viens ārkārtīgi precīzs indikators, kas ļauj uzreiz noteikt argumentācijas spēku. Tā ir politiski “uzlādētu” saukļu lietošana faktu vietā. Švinka galīgi nevietā uzbruka klātneesošajam Rīgas domes deputātam Šleseram, “kurš būtu gatavs atlaist jebkuru ministru, kas nostātos pret viņa interesēm sadarbībai ar Krieviju, jo vienmēr Šlesera kungs ir minējis, ka tur taču ir tas īstais bizness. LPV stingri pasaka: mums nevajag savienojumu “Rail Baltica” Latvijai ar Eiropu, mums nevajag Eiropas vērtības, mums nevajag būt daļai no Eiropas. Arī par karu Ukrainā runājot, līdz pēdējam - nē, nē, Krievija neko nedarīs. Viņi ir labākie mūsu draugi. Un būvēsim tikai sliedes un ātrvilcienus uz Krieviju.”
Kāpēc nopietniem cilvēkiem nolaisties līdz tādam līmenim, ka pārmest Šleseram to, kas neatbilst realitātei? “Būvēsim tikai sliedes un ātrvilcienus uz Krieviju” varbūt atbilst Šlesera tēlam “Progresīvo” elektorātā, bet kāpēc ar šādiem priekšvēlēšanu mītiņa saukļiem bojāt visādi citādi izturētu ministra runu? Šādi emocionāli lādēti “argumenti” momentā pazemina visa pārējā svaru un uz tiem liek raudzīties ar zināmu skepsi.
Tas, ka diskusija par “Rail Baltica” projekta turpināšanas nepieciešamību ir pacēlusies visaugstākajā līmenī, ir galvenais šī visādi citādi bezjēdzīgā demisijas pieprasījuma pozitīvais rezultāts.
