Šogad 19. martā noslēdzās Ramadāna mēnesis, kura beigās musulmaņi svin “Eid al Fitr” svētkus. Šajos svētkos viens no rituāliem ir īpaša lūgšana, kura ir jāizpilda visiem kopā (nevis individuāli) un publiski ārtelpā.
Ja runājam ne tik daudz reliģiskās, cik tīri sadzīviskās kategorijās, tad šo rituālu var traktēt kā spēka un ietekmes demonstrāciju. Tieši tāpēc arī šī rituāla publiskais raksturs. Šādi publiski ticības apliecinājumi ir vērojami arī citās reliģijās, tajā skaitā kristietībā (krusta gājieni).
Latvijas musulmaņu kopienas (ummas) Ramadāna beigu svinēšana ar publisko lūgšanu Ilūkstes ielā šogad izraisīja samērā plašu viļņošanos publiskajā telpā. Vairāki politiķi centās izmantot šo notikumu, lai atgādinātu par sevi. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka notikums ir ievērības cienīgs arī pats par sevi. Tas liek uzdot jautājumu: vai islāms ir eksistenciāli bīstams Latvijas valstij? Ja tas ir bīstams, tad tieši ar ko, un kas būtu jādara, lai šo bīstamību novērstu vai vismaz būtiski samazinātu.
Vērojot publiskajā telpā virmojošo diskusiju, redzam divas galējās pozīcijas. Viena: visi tamlīdzīgi islāma reliģiskie rituāli ir steidzami jāaizliedz, imigrācija no islāmticīgajām valstīm ir jāpārtrauc (vēlams pilnībā, bet sliktākajā gadījumā maksimāli jāminimizē), un Latvijai, cik vien iespējams, jānorobežojas no visa musulmaniskā.
Otra pozīcija: Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts, katrs var nodarboties ar saviem reliģiskajiem rituāliem, kā vien grib (ja tie nav pretrunā ar šīs valsts likumiem), musulmaņu umma Latvijā ir skaitliski tik niecīga, ka naida kurināšana pret to ir tīrais politikānisms un populisms.
Uz šo pēdējo argumentu pirmie atbild: niecīga tā ir tikai pagaidām. Pasaulē musulmaņu ir vairāk nekā miljards. Tas ir tikai (ne pārāk ilga) laika jautājums, kad Rīga pārvērtīsies par Rigabadu.
Sociālā aizsargreakcija
Cik šīs bažas ir pamatotas? Jau tas vien, ka šī diskusija ir publiskajā telpā sākusies, pirms ir notikušas kādas fundamentālas demogrāfiskās izmaiņas, jāvērtē visnotaļ pozitīvi. Tajā pašā laikā būtu vēlams izvairīties no šo diskusiju nolaišanās līdz zemam tirgus plača vai alus bāra līmenim, nebaidoties no atsevišķiem precizējošiem jautājumiem pašiem sev.
Tāpēc vispirms jāprecizē, kas tieši ir tas, kas daudzus tik ļoti uztrauc. Ticība, ādas krāsa, valoda, izskata atšķirības? Lai arī mūsdienu Rietumu kultūrā valda uzskats, ka vērsties pret citādību skaitās sliktais tonis, šai nepatikai ir viegli izskaidrojams, pat zinātnisks pamats - no tīrās bioloģijas aspekta viss citādais tiek uztverts kā svešs, ne savējais un tādējādi apdraudošs.
Līdz ar to šai it kā negatīvajai emocijai - nepatikai (galējās formās pat naidam) ir gluži loģisks izskaidrojums - tā ir jebkura indivīda vai sociālās grupas aizsargreakcija. Pārgudri spriedelēt par šīs aizsargreakcijas “tumsonīgo”, populistisko un nekonstruktīvo raksturu nav nekāda gudrības vai morālā pārākuma demonstrācija. Tas drīzāk ir muļķības un savas nepamatotās iedomības apliecinājums.
Diskusijās par islamizācijas draudiem bieži vien tiek apiets kāds būtisks jautājums: kas tad ir tas īstais apdraudējums - islāms vai migrācija? Vai migrācija no Āfrikas kristiešu kopienām ir kaut kādā ziņā vēlamāka? Bez atbildes uz šo konkrēto jautājumu diskusijas par šīm tēmām dažkārt zaudē strukturālās robežas un iegūst bezformīgu raksturu.
Ko musulmaņi dara Latvijā?
Islāms ir atvērta reliģija. Tas nozīmē, ka par musulmani var kļūt ikviens, ja vien pieņem šo ticību, atšķirībā no dažām citām - slēgtām reliģijām. Piemēram, hinduisma vai jūdaisma, par kuras adeptu jāpiedzimst. Praksē tas nozīmē, ka islāmam ir tieksme uz ekspansiju. Tas cenšas piesaistīt arvien jaunus savas ticības “brāļus” un šajā nolūkā veic arī ģeogrāfisku ekspansiju uz vietām, kur tas nav tik izplatīts.
Uzreiz rodas jautājums - vai tie musulmaņi, kuri šobrīd atrodas Latvijā, šeit ieradušies ekonomisku apsvērumu dēļ, vai ticības izplatīšanas nolūkā, kā, piemēram, mormoņi savos kārtīgajos uzvalciņos? Vismaz man nav gadījies redzēt uz ielas kādu islāma sludinātāju, kurš piedāvātu iegādāties korānu un aicinātu apmeklēt vietējo lūgšanu telpu (nosacīto mošeju).
Vietējie musulmaņi gandrīz visi bez izņēmuma Latvijā atrodas dažādu praktisku iemeslu dēļ. Vienlaikus jāatzīmē, ka Latvijā musulmaņu vidū nav vērojams augstāks noziedzības līmenis nekā vietējo iedzīvotāju vidū. Tāpat viņi nav sociālo pabalstu ļaunprātīgi izmantotāji. Līdz ar to var pieņemt, ka negatīvai attieksmei pret musulmaņiem Latvijā ir salīdzinoši maza saistība ar kaut kādiem viņu objektīviem nodarījumiem.
Pārmērīgā inkluzivitāte
Tā drīzāk ir jau pieminētā instinktīvā nepatika pret svešo, nezināmo. Šo nepatiku nosodīt tikai tāpēc, ka “objektīvi taču nekas nenotiek”, vai arī tāpēc, ka “pakļaušanās instinktiem ir atpalikušu cilvēku iezīme”, arī nav īsti pareizi, jo pilnībā ignorēt cilvēku dabiskos instinktus ir ne mazāk bīstami.
To redzam daudz kur Rietumos (tajā skaitā pie mums), kur pārmērīgas inkluzivitātes un dažādības veicināšanas dēļ daudzas lietas (tajā skaitā izglītības sistēma) ir smagi deformētas.
Ilgstošā cīņa pret “naidu” jebkurās tās izpausmēs nav mazinājusi kara iespējamību. Tā nav palielinājusi arī iekšējo drošību. Tieši otrādi, Rietumu morālā atraušanās no zemes (pacifisms; rūpes par to, lai tikai nevienam netiktu nodarīts pāri; lai visiem būtu labi un neviens nejustos apdalīts) citur pasaulē tiek uztverta kā vājums un kā zaļās gaismas došana vardarbībai. Daudziem “citādajiem” tas devis pārprastu nesodāmības sajūtu. Mums drīkst, jo mēs esam “apspiesto” kategorija, “koloniālisma” upuri.
Latvijā šīs “pārmērīgas inkluzivitātes” ieviešanas sekas nav tik graujošas, tāpēc Rīgas centru vēl nav okupējuši viltoto “Pradas” somiņu pārdevēji un latviešu zeltenes var sagaidīt jauno gadu pie Brīvības pieminekļa, nebaidoties, ka tiks dažādu nekauņu masveidā apgrābstītas.
Te mēs atgriežamies pie sākotnējā jautājuma: ko darīt, lai tas, kas ikdienā redzams Barselonā vai Jaungada naktī Ķelnē, nebūtu ikdiena Latvijā? Jau tas vien, ka šo diskusiju par islāma un migrācijas tēmu pārlieku nenospiež “rasisma” un “islamafobijas” aizdomu ēna, ir solis pareizajā virzienā. Tas nozīmē, ka mums nedraud noziedzīgo nodarījumu slēpšana, baidoties no pārmetumiem rasismā vai kādā citā “-fobijā”. Tas nozīmē, ka mums nedraud sociālā budžeta iztukšošanās no pārmērīgiem sociālo pabalstu prasītāju pūļiem.
Prasībām jābūt stingrām
Taču tas nemazina trauksmes sajūtu lielā sabiedrības daļā. Manuprāt, Latvijas gadījumā primārā apdraudējuma sajūta nāk ne tik daudz no islāma, cik migrācijas kā tādas. Latvija ir viena no tām retajām valstīm (iespējams, vienīgā), kurā iedzīvotāju skaits ir mazāks, nekā tas bija 1914. gadā pirms Pirmā pasaules kara. Latvijas etniskā struktūra ir ārkārtīgi smagi deformēta. Tāpēc migrācijas jautājumi Latvijā tiek uztverti īpaši sakāpināti.
Objektīvi cilvēku migrācija ir notikusi visā cilvēces līdzšinējā vēsturē. Arī mūsu - latviešu - vēsturiskie senči ir atnākuši šeit Daugavas un Baltijas jūras krastos no citām vietām. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka migrāciju pēkšņi izdosies pilnībā apturēt. Ne pasaulē, ne Eiropā, ne atsevišķi Latvijā. Tāda diemžēl ir demogrāfiskā realitāte. Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās un turpinās samazināties, jo iedzīvotāju vecumstruktūra ir traģiska.
Tāpēc pamatjautājums - ko darīt - objektīvi nekur nepazudīs, neatkarīgi no tā, cik stipri spersim ar kāju pa zemi vai kratīsim dūres pret debesīm. Manuprāt, risinājums ir viens. Attieksmē pret iebraucējiem jābūt ārkārtīgi stingrām darba likumdošanas noteikumu ievērošanas prasībām (valodas, sanitāri higiēniskās prasības, uzturēšanās atļaujas un tamlīdzīgi) kombinācijā ar ne mazāk augstām integrācijas prasībām. Vismaz pagaidām ar šo prasību (īpaši valodas likuma) ievērošanu un pieprasīšanu tiek pieļautas nepiedodami lielas vaļības.
Uz integrāciju nav jāvilina
Var jau divas reizes gadā (Ramadāna noslēgumā un Upurēšanas svētkos (Eid al-Adha, arābu; Kurban Bairam, tjurku)) šausmināties par musulmaņu reliģiskajiem rituāliem, bet pārējā laikā skatīties caur pirkstiem uz to, ka apkalpojošā sfērā strādā cilvēki bez latviešu valodas pamatzināšanām, ar vājām autovadītāju iemaņām, ar šaubīgām mācību uzturēšanās atļaujām.
Tas, ka politiķi neslēpti “spiež” uz vēlētāju instinktiem, ir saprotami no politiskā aspekta, bet ne no konstruktīvā. Fokusēšanās uz cilvēku reliģisko piederību un viņu ādas krāsu politiski labi strādā, jo svešais, citādais viegli var tikt nozīmēts par “grēkāzi”, uz kuru nokanalizēt savu neapmierinātību. Taču cilvēki ar smalkāku estētisko uztveri šādu argumentāciju, kas balstīta uz primitīviem instinktiem, neuztver kā atdarināšanas cienīgu. Viņi nelabprāt nostājas blakus “bļauriem”. Runāt par cilvēku ādas krāsu vai viņa reliģisko piederību joprojām nav “stilīgi”.
Tāpēc diskusiju fokuss būtu jākoncentrē uz konkrētu likumu un noteikumu ievērošanu vai neievērošanu. Uz atsevišķu personu un sociālo kategoriju gatavību integrēties. Ja kāds nevēlas integrēties, tad pats vainīgs. Nekādas žēlastības. Uz integrāciju nav jāvilina. Tai ir jābūt absolūtai nepieciešamībai un apkārtējās sabiedrības prasībai.
Kamēr latvieši ar dažādiem “kurjeriem” turpinās komunicēt angļu, ne latviešu valodā, tikmēr viss integrācijas process turpinās klibot, dodot iemeslu atsevišķiem politiķiem no dažādām tribīnēm šausmināties par Latvijas potenciālo islamizāciju un tādā veidā politiski kapitalizēt šo sašutumu.
