Privātā biedrība “Publiskās atmiņas centrs” ierosinājusi Liepājā pārdēvēt trīs – Mirdzas Ķempes, Sudrabu Edžus un Leona Paegles – ielas. Liepājas iedzīvotājos šai iniciatīvai lielas atsaucības nav. Liepājas dome pagaidām atturas sniegt kādu vērtējumu, jo gaida Liepājas muzeja vēsturnieku atzinumu.
Šis ierosinājums liek plašāk parunāt par pasaulē izplatīto cīņu ar vēsturiskajiem pāridarītājiem, nodevējiem, kolaborantiem un tiem cilvēkiem, kuri no šodienas skatu punkta tālākā vai tuvākā pagātnē ir darījuši kaut ko ne tā. Uzreiz jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos šādai cīņai ir nopietns un jēgpilns pamats. Tomēr jābūt pilnai skaidrībai: kāpēc? Kad tas ir? Kādam jābūt šīs vēstures pārskatīšanas mērķim? Tāpat jāizvērtē samērīgums. Vai tas, ka Džordža Vašingtona īpašumā strādāja vergi, ir pietiekams iemesls, lai viņu izdzēstu no ASV vēstures?
Tad, kad valsts, tauta, sabiedrība jūtas apdraudēta, tad arī jāvērtē, vai tās pagātnē nav kaut kas tāds, kas šo apdraudējuma sajūtu palielina, vienlaikus samazinot pretošanās spēju. Piemēram, Ukrainā pēc Krievijas iebrukuma mērķtiecīgi un konsekventi tiek iznīcinātas jebkādas Krievijas impērijas (visās tās inkarnācijās) atstātās pēdas.
Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā tika pārskatīta visa toponīmika, kas saistīta ar okupācijas īstenotāju valsti - PSRS. Vienalga kādās tās izpausmēs, ieskaitot politiski neitrālu. Teiksim, kosmonauta Jurija Gagarina iela. Nav Latvijai kaut mazākā sakara ar Gagarinu. Toties okupētājvalstij ir. Līdz ar to šādi nosauktām ielām nav jābūt Latvijas pilsētās.
Pēc 2022. gada 24. februāra Latvijai ir pavisam skaidrs un nepārprotams apdraudējums. Tā ir impēriskā resentimenta pārņemtā Krievija, kura gribētu “atriebties” par zaudētajām teritorijām 1991. gadā. Tāpēc arī Latvijā notika otrais vēsturisko pieminekļu un toponīmu pārvērtēšanas vilnis. Tika noņemti tie pieminekļi un ielu nosaukumi, kuri saistījās ne tikai ar PSRS laiku, bet arī Krievijas impērijas periodu, jo, kā liecināja Ukrainas pieredze, Krievija šos impēriskos simbolus izmanto kā ieganstus ekspansijas attaisnojumam.
Nekad Latvijā nav bijis un ar Latviju nekādi nav saistīts ne Turgeņevs, ne Puškins, ne Ļermontovs. Stāsti, ka tad jau jāpārdēvē arī Elizabetes un citas ielas, kas it kā saistītas ar carisko Krieviju, neiztur kritiku, jo cilvēku masu apziņā šie nosaukumi neasociējas ar Krieviju un tās impērisko pagātni.
No kurienes nāk apdraudējums
Vai Latviju apdraud Staļina, Brežņeva, Vosa paveida komunistiskās ideoloģijas pravieši? Vai Krievija savu agresiju veic zem sarkanajiem karogiem? Nē. Vai Latviju apdraud latviešu literātu piemiņa, kuri tā vai citādi bija saistīti ar komunistisko ideoloģiju? Izvērtēsim.
Latvijā okupācijas vara savā dziļākajā būtībā bija impēriska, nevis komunistiska. Komunisms Kremlim bija tikai izkārtne, ar kuru nomaskēt PSRS impērisko ekspansiju. Tagad ar komunisma bubuli gan atsevišķi politiķi Latvijā joprojām baida cilvēkus, bet no šī bubuļa reti kurš reāli baidās, jo nav ne mazāko pazīmju, ka kāds gribētu dibināt kolhozus vai nacionalizēt veikalus.
Tie, kuri piedzīvojuši Atmodas laiku, lieliski atceras, kas toreiz bija galvenais vadmotīvs tautā. Tā bija cīņa par nacionālo neatkarību, nevis cīņa pret komunistisko ideoloģiju, kurai tāpat neviens neticēja nevienā frontes pusē. Ko ar to gribu teikt?
To, ka Latviju apdraud Krievijas impēriskās ambīcijas, nevis komunistiskā ideoloģija. Cīņa par derusifikāciju ir pamatota, jo ģeogrāfisko reāliju dēļ Krievijas impēriskais apdraudējums mūsu pusē nekad nezudīs. Tāpēc impērisko iezīmju izskaušana Latvijas publiskajā telpā ir saprotama un loģiska.
Ja kāds no tiem, kurus aicina “kancelēt” biedrība “Publiskās atmiņas centrs”, būtu iestājušies par rusifikāciju, būtu nolieguši latviešu valodu un aicinājuši pēc iespējas ātrāk pāriet uz “dižā Ļeņina” valodu, tad jautājumu vispār nebūtu. Taču ir pilnīgi otrādi. Viņi visi bija uzticīgi latviešu valodai un to turēja augstā godā.
Var piekrist, ka arī komunisma ideoloģija latviešu tautai nekā laba nav nesusi, taču tā šobrīd ir tīrā vēsture un ar reālajiem apdraudējumiem tai nav nekāda sakara. Tas, protams, neliedz atsevišķiem politiķiem cīnīties pret “komunistiem”, bet šo cīņu nevajadzētu pārvērst par cīņu pret tiem latviešu kultūras darbiniekiem, kuri ne tā domājuši, ne tur iestājušies un varbūt arī ne to, ko vajag, darījuši.
Kurš pelnījis “kancelēšanu”
Ja esam noskaidrojuši “kancelēšanas” idejisko jēgu, tad varam izvērtēt arī tās kulturāli vēsturisko samērīgumu. Jau pirmajā vēstures pārvērtēšanas vilnī no visām iespējamām vietām tika izdzēsts rakstnieka Viļa Lāča vārds, neskatoties uz to, ka viņš noteikti ierindojams latviešu rakstnieku visu laiku pirmajā desmitniekā. Pirmā neatkarības posma vienīgā ievērības cienīgā kinofilma “Zvejnieka dēls” (1939. g.) tika uzņemta tieši pēc viņa romāna. Diemžēl tas, ka viņš ilgstoši (1940.-1959. g.) ieņēma ļoti augstu amatu (LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs) okupācijas varā, var tikt uzskatīts par pietiekamu iemeslu, lai viņu “kancelētu”.
Tagad otrajā vilnī no latviešu kultūras vēstures tiek mēģināts izdzēst latviešu literatūras pirmā lieluma zvaigznes Andreja Upīša vārdu. Ar viņu jau ir sarežģītāk. Viņš kā literāts noteikti ierindojas latviešu pirmajā piecniekā. Es pat teiktu - izcils rakstnieks. Varbūt pat vislabākais. Diemžēl arī diezgan stipri sasmērējies, lai gan līdz Lācim viņam tālu. Tomēr es balsotu par viņa pieminekļa atstāšanu Kronvalda parkā, jo viņa ieguldījums latviešu kultūrā atsver viņa pagātnes grēkus.
Pavisam komiski, lai neteiktu nožēlojami, izskatās atsevišķu politikāņu centieni uzturēt “siltu” šo “kancelēšanas” kampaņu, aicinot arī Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un citus padomju varas atzītus literātus aizslaucīt mēslainē.
Vai nostalģija pēc LPSR
Es padomju laiku piedzīvoju apzinīgā vecumā. Man par šo laiku nav sakāms neviens atzinīgs vārds. Absolūti nevienā jomā. Nejūtu ne mazāko nostalģiju par šiem laikiem. To pieminu tāpēc, ka Rīgas domes deputāts no Nacionālās apvienības frakcijas Ritvars Jansons publiskajā telpā tos, kuri neatbalsta šo “kancelēšanu”, nievīgi apzīmē ar vārdiem “viņu noskaņa - gribam dzīvot Latvijas PSR”.
Nē, deputāt Janson, galīgi negribam dzīvot Latvijas PSR, bet negribam dzīvot tādā Latvijā, kuru vada resentimenta pārņemti cilvēki, kuri tagad kādam baigi atriebsies sazāģējot Upīša pieminekli vai izsvītrojot no latviešu kultūras Mirdzu Ķempi.
Ja runājam par Mirdzu Ķempi, tad viņa ir pazīstama ne tikai kā dzejniece, bet arī tulkotāja. Tieši viņas tulkojumā latviešu lasītājiem ir pazīstami tādi pasaules klasiķu darbi kā Migela de Servantesa “Dons Kihots”, Džonatana Svifta “Gulivera ceļojumi”, Daniela Defo “Robinsons Kruzo”, Marka Tvena “Toma Sojera piedzīvojumi” un “Haklberija Fina piedzīvojumi”, Roberta Luisa Stīvensona “Bagātību sala” un citi.
Nezinu, kā jūs, deputāt Janson, bet es bērnībā un agrā jaunībā esmu izlasījis visus šos Ķempes tulkotos darbus un esmu viņai ļoti pateicīgs par šiem tulkojumiem. Pateicīgs par iespēju bagātināt savu latviešu valodu un tās izjūtu. Arī par to, ko daru šodien, strādājot ar rakstīto vārdu, lielā mērā varu pateikties tieši tam, ka savulaik izbaudīju Andreja Upīša gludi plūstošo valodu un Mirdzas Ķempes izcilos tulkojumus. Tieši no Upīša iemācījos, ka rakstītais teksts nedrīkst “klabēt”. Ja teikums neskan, tad tas jāpārveido pilnīgi no jauna, nevis kaut kā jāpielabo.
Tad, kad “Black Lives Matter” (BLM) aktīvisti aicināja novākt pieminekļus tam pašam Servantesam, pārmetot viņam koloniālās ekspansijas atbalstīšanu, vai ASV “tēviem”, kuri gandrīz visi bijuši vergturi, tad tieši no mūsu labēji konservatīvās nometnes skanēja asi iebildumi. Vai tad tā drīkst ar vēsturi izrīkoties?
Tagad esam nonākuši pie kaut kā līdzīga. Kāds kādā brīdī ne tā domāja, ticēja komunisma saulei un pat kaut kur patiesi pamanījās sasmērēties. Viss. Ārā no vēstures. Nav tāda cilvēka bijis, neskatoties uz viņa ieguldījumu latviešu, teiksim, kā ir, nemaz ne tik bagātajā mantojumā.
Atcerēsimies Ķempes tulkotā “Dona Kihota” galveno ideju. Bruņinieku romānus pārlasījies (apmāts) cilvēks, savas apmātības pārņemts, dodas pasaulē “cīnīties” pret visu slikto, par visu labo. Tā kā savā būtībā viņš ir tukšs cilvēks, tad arī viņa pretinieki ir tādi paši iedomu tēli. Viņš cīnās ar vējdzirnavām, bet savā iztēlē “cīnās” ar ļauniem bruņiniekiem.
Tagad dažu centieni ar atpakaļejošu datumu izgāzt žulti pret sen mirušiem latviešu kultūras darbiniekiem, kuriem liktenis lika dzīvot un uzturēt latvietību stipri sarežģītos laikos, ir patmīlīga, Dona Kihota cienīga “cīņa” ar iedomātiem ienaidniekiem. Nebūtu prātīgi, ja sabiedrība iesaistītos šajās šauru aprindu inducētajās iedomās pēc BLM parauga.
