Satversmes tiesa 30. martā pasludināja spriedumu, ar kuru atzina par Satversmei neatbilstošu regulējumu attiecībā uz sabiedrisko mediju satura veidošanu mazākumtautību valodās. Viens no pieteikuma tiesai iniciatoriem Edvards Smiltēns (AS) spriedumu vērtē ļoti atzinīgi: tās ir ļoti lielas izmaiņas līdzšinējā filozofijā, norāda politiķis.
Tiesa uzsvēra, ka tieši likumdevējam, respektējot sabiedrisko mediju neatkarību un redakcionālo brīvību, ir jānodrošina, lai sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvaroti tiek aizsargāta gan latviešu valoda, gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, gan valsts drošība.
Satversmes tiesā (ST) lieta tika ierosināta pēc 20 Saeimas deputātu pieteikuma.
“Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības Saeimas frakciju deputātu viedoklim par sabiedriskā medija valodas politiku līdzšinējā regulējuma pieņemšanas gaitā nebija vairākuma. Taču, uzskatot, ka regulējums neatbilst pamatlikumam, 20 tautas priekšstāvji to apstrīdēja un iesniedza pieteikumu ST.
Pieteikuma iesniedzēju ieskatā sabiedriskajiem medijiem noteiktais pienākums veidot saturu mazākumtautību valodās, pieļaujot, ka vienu radio un vienu televīzijas programmu vai tās raidlaika daļu var atvēlēt raidījumiem mazākumtautību valodās, vājina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas vērtību demokrātiskā sabiedrībā.
ST uzklausīja Saeimas, Kultūras ministrijas, Tieslietu ministrijas, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, Sabiedrisko mediju padomes, Latviešu valodas aģentūras, sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuda, Latvijas Sabiedriskā medija pārstāvjus, kā arī prominentus ekspertus - Egilu Levitu, Andu Rožukalni, Jāni Plepu un Intu Mieriņu.
Sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā
ST norādīja, ka Latvijas valsts pamatus un nacionāli kulturālo identitāti nosaka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, bez kuras nav iespējama Satversmē nostiprinātā valsts pastāvēšana. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība cauri laikiem.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka sabiedrisko mediju konstitucionālā misija ir stiprināt demokrātiskai valstij raksturīgās vērtības, tai skaitā arī gādāt par latviešu valodu, veicinot iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij. Sabiedriskā medija jēga ir sniegt sabiedrībai uzticamu informāciju, jo īpaši sabiedrībai nozīmīgos jautājumos. No Latvijas valsts konstitucionālās identitātes būtības izriet princips, ka sabiedrisko mediju saturam pamatā jābūt latviešu valodā, lai tā patiesi kalpotu par visas sabiedrības, tostarp mazākumtautību, kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Atkāpe no šā principa ir pieļaujama vienīgi tādēļ, lai pildītu citus valstij no Satversmes izrietošos pienākumus, un tikai tādā apjomā, kas neapdraud valsts valodas statusu un funkcijas.
Valsts pienākumu apjoms ir atkarīgs no konkrētās mazākumtautības faktiskās situācijas
Vienlaikus Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts ciena mazākumtautības un to tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, kas ir nostiprinātas Satversmes 114. pantā. Valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu nacionālo minoritāšu pieeju medijiem, veicinātu toleranci un kultūru daudzveidību. Tomēr valsts pienākumu apjoms attiecībā uz mazākumtautību tiesību nodrošināšanu ir atkarīgs no konkrētās mazākumtautības faktiskās situācijas valstī, piemēram, skaitliskā sastāva, valodas izplatības, mediju pieejamības, vēlmes un spējas patstāvīgi nodrošināt piekļuvi informācijai savā valodā, kā arī citiem apstākļiem.
Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka krievu valoda Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama - joprojām ir plaši pieejami komerciālie mediji krievu valodā. Turklāt pastāv drukātie, audiovizuālie un digitālie mediji, kā arī desmitiem citu valstu elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotu programmu, kas piedāvā saturu krievu valodā. Līdz ar to attiecīgās mazākumtautības valodas pastāvēšana un nacionālās identitātes saglabāšana un attīstīšana nav apdraudēta un pie krievu mazākumtautības piederošās personas spēj efektīvi īstenot savas tiesības mediju telpā bez īpaša valsts atbalsta.
Satversmes tiesa citstarp norādīja, ka pastāv arī tādas mazākumtautības, kuru valoda nav pašpietiekama. Valstij no Satversmes izriet pienākums veicināt šādu mazākumtautību, jo īpaši skaitliski mazāko, piekļuvi sabiedriskajiem medijiem, lai tās varētu saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un nacionālo identitāti. Tomēr, lai sabiedriskais medijs nodrošinātu saturu šādu mazākumtautību valodās, ir būtiska arī viņu pašu vēlme saglabāt un attīstīt minētās vērtības, kā arī savu iespēju robežās līdzdarboties šā mērķa sasniegšanā. Tāpat, pildot valsts pienākumu veicināt šādu mazākumtautību piekļuvi sabiedriskajiem medijiem, ir tostarp jāvērtē, vai attiecīgajām mazākumtautībām ir pieejami plašsaziņas līdzekļi savā valodā.
Sabiedriskajiem medijiem jāsargā sabiedrība pret propagandu un dezinformāciju
Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, tiesa uzsvēra, ka jāņem vērā arī valsts konstitucionālais pienākums gādāt par savu drošību, jo tikai tādā veidā ir iespējams garantēt Latvijas valsts un tās demokrātiskās iekārtas pastāvēšanu. Ikvienas personas informētība par nozīmīgiem valsts dzīves jautājumiem ir valsts drošības pamatā un vērsta uz saliedētas sabiedrības veidošanu. Sabiedriskajiem medijiem ir nozīmīga loma valsts drošības kontekstā, kas ietver pienākumu nodrošināt objektīvu un neatkarīgu informāciju mazākumtautību valodās par būtiskiem valsts norišu jautājumiem.
Tas attiecas arī uz tādu mazākumtautību, kuras valoda Latvijā plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, proti, krievu valodu. Agresīvu un naidīgu kara propagandas un dezinformācijas pasākumu veikšana ir viens no galvenajiem pret Latviju un Baltijas valstīm vērstās Krievijas darbības virzieniem. Prognozes liecina, ka Krievija šādus pasākumus turpinās. Tāpēc gadījumos, kad, piemēram, nepieciešams nodrošināt sabiedrības aizsardzību pret propagandu un dezinformāciju, tieši sabiedriskie mediji ir tie, kuru uzdevums ir sniegt uz faktiem balstītu objektīvu informāciju un skaidrot tās politisko, tiesisko un sociālo kontekstu. Valsts drošības interesēs informācijas sniegšanai mazākumtautību valodās, tostarp krievu valodā, jābūt samērīgai ar valsts drošības apdraudējumu, mērķētai un pamatotai ar objektīvu nepieciešamību, kā arī tā nedrīkst apdraudēt latviešu valodas statusu un funkcijas.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdēto normu saturs ir pārāk plašs. Tās pieļauj to, ka ar Latvijas Sabiedriskā medija starpniecību pēc būtības var netikt nodrošinātas tādu mazākumtautību tiesības, kuru valoda plašsaziņas līdzekļos nav pašpietiekama un kurām nepieciešama īpaša aizsardzība. Savukārt attiecībā uz tās mazākumtautības tiesībām, kuras valoda Latvijā plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama, apstrīdētās normas pieļauj nepamatotu atkāpi no principa, ka Latvijas Sabiedriskā medija saturs pamatā ir veidojams latviešu valodā. Nav pieļaujams tas, ka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības tiek īstenotas uz valsts valodas rēķina.
ST atbrīvo sabiedrisko mediju no pienākuma veidot saturu citās valodās
Ņemot vērā minēto, ar apstrīdētajām normām nav nodrošināts atbilstošs līdzsvars starp Satversmē noteiktajiem valsts pienākumiem aizsargāt latviešu valodu, mazākumtautību tiesības un valsts drošību.
ST nosprieda atzīt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta septīto daļu un 8. panta ceturto daļu, ciktāl tā uzliek sabiedriskajam medijam pienākumu veidot saturu mazākumtautību valodās un šā pienākuma izpildei piešķir tiesības vienu radio un vienu televīzijas programmu vai tās raidlaika daļu atvēlēt raidījumiem mazākumtautību valodās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes noteiktajam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Apstrīdētais regulējums ir atzīts par spēkā neesošu no 2027. gada 1. maija, dodot Saeimai saprātīgu laiku, lai izvērtētu, kāds tiesiskais regulējums sabiedrisko mediju satura veidošanas procesā minētos valsts pienākumus līdzsvarotu vispilnīgāk.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas ir stājies spēkā pasludināšanas brīdī.
Pienākums - mazināt krievu valodas kā ieroča ietekmi
“Šodien noskaidrojām, ka šeit ir Latvija un valsts valoda Latvijā ir latviešu. Satversmes tiesa pirmdienas rītā to vēlreiz apstiprināja un, kas ļoti būtiski, iedeva interpretācijas koridoru tam, kas ir sabiedriskā medija pienākumi un kā mums aizsargāt latviešu valodu, un kā uztvert pienākumu nodrošināt informāciju arī mazākumtautībām. Un kādi aspekti jāņem vērā, un kādi argumenti jālieto.
Un ir kļuvis skaidrs, ka visas līdzšinējās pozīcijas, visi “ierakumi” un “betona fortifikācijas” ar šo ST spriedumu sabruka. Proti, ka ir kāds obligāts pienākums obligāti nodrošināt sabiedriskajā medijā visu nodokļu maksātāju apmaksātu saturu krievu valodā. Nav šāda pienākuma!
To ir pateikusi ST, un šīs normas ar nākamā gada maiju zaudē savu spēku - Saeimai tās jāgroza,” komentējot ST spriedumu, intervijā “nra.lv” sacīja pieteikuma iesniedzēju pārstāvis Edvards Smiltēns (“Apvienotais saraksts”).
Edvards Smiltēns ir arī Nacionālās drošības komisijas sekretārs un strādā Nacionālās drošības padomē. “Mums ir jāsaprot ģeopolitiskais konteksts!” viņš saka.
“Viens no Putina režīma galvenajiem ideologiem Aleksandrs Dugins ir skaidri paudis, ka krievu valoda nav vienkārši saziņas valoda, bet stratēģisks instruments, stratēģisks ierocis. Un viņu stratēģiskais uzdevums ir nekādā gadījumā nepieļaut krievu valodas lomas un ietekmes samazināšanos Baltijas valstīs.
Izejot no šīs premisas, es darbojos Latvijas parlamentā kā sabiedrības pārstāvis, un mūsu pienākums ir šo ietekmi mazināt.
ST savu spriedumu ir veidojusi tā, ka ir jāskatās, kuras sabiedrības daļas un kuras mazākumtautības valoda tiešām ir tādas, kurām ir problēma iegūt informāciju savā valodā, un kurām nav - vai šīs valodas esamība publiskajā telpā ir pietiekama vai nav pietiekama? Tās ir ļoti lielas izmaiņas pret līdzšinējo filozofiju,” norāda Edvards Smiltēns.
Līdzšinējā integrācijas politika ir izgāzusies
Viņš uzsver, ka privātie mediji, radio, laikraksti krievu valodā pastāv pilnā spektrā, turpretī tādās valodās kā poļu nepastāv. “Mums ir 40 tūkstoši ukraiņu valodā runājošo, ir igauņi, lietuvieši. Kā ir ar viņiem?
Bet fokuss līdz šim vienmēr ir bijis veidot divkopienu valsti, kur ir latviešu un krievu kopienas un divas informatīvās telpas. Un šeit nonākam pie ļoti svarīga jautājuma - par integrācijas politiku. Integrācijas politika ir izgāzusies. Tāpēc, ka stratēģiski tā ir veidota absolūti greizi. Ir paņemtas divas dažādas valodas, iemestas blenderī, nospiesta poga un samiksēts - paskatīsies, kā integrēsies. Bet neintegrējas.
ASV vispirms radās valsts un pēc tam nācija. Mums vispirms radās nācija, kas radīja valsti. Tāpēc integrācija iespējama tikai tad, ja ir centrālā ass ar vērtībām un misiju, centrālā ass, kuru apkļauj visa sabiedrība.
Es esmu par visu tautību latviešiem! Ja dažādu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā, arī sevī jūt pienākumu un izpratni, ka šī valsts ir tam, lai garantētu latviešu nācijas valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem, tad tā ir veiksmīga integrācija,” uzskata pieteikuma iesniedzēju pārstāvis.
Ukrainā atteikšanās no krievu valodas saliedēja sabiedrību
ST spriedumā pēdējā daļa skar tādus jautājumus kā dezinformācija un karš.
“Esmu daudz runājis ar ukraiņiem gan formāli, gan neformāli. Viņiem krievu valodas ietekme bija nesalīdzināmi lielāka, nekā tā ir Latvijā. Ņemot vērā to, ka Krievija krievu valodu uzskata par ieroci, viņi, sākoties pilna mēroga iebrukumam pirms vairāk nekā četriem gadiem, pilnībā pārgāja uz ukraiņu valodu - valsts pārvaldē, medijos un visur. Tas neradīja fundamentālas problēmas, bet tieši otrādi - tas integrēja sabiedrību, sakausēja kopā,” saka Edvards Smiltēns.
