Atbilstoši Evikas Siliņas valdības iecerētajam birokrātijas samazināšanas plānam valdība izveidojusi divas jaunas dienesta pārbaudes komisijas. Viena izvērtēs “RB Rail” iepirkumu par sliežu ceļu pārmiju un sliežu izplešanās šuvju piegādi, otra kārtējo reizi “vērtēs” “Daugavas pāli” un dzelzceļa estakādi Mārupē.
Par pirmās komisijas (par pārmiju un sliežu šuvju piegādi) izveidi lielu jautājumu nav: tēma ir specifiska, tehniska, un ar to pēc iespējas ātrāk jātiek skaidrībā, bet to pašu nevar teikt par otru komisiju. Jautājums par Daugavas pāli un mērogiem neadekvāto dzelzceļa staciju pie lidostas “Rīga” ir izteikti politisks. Savulaik jau bija izveidota “Rail Baltica” projekta Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija, kura deva savu slēdzienu. Ko vēl jaunu atklās valdības komisija? Kāpēc tā vajadzīga?
Izvērtējot šīs komisijas dalībnieku sastāvu, uzreiz duras acīs tās neparastais jaudīgums. Komisijas sastāvā ir paši lielākie Latvijas ierēdniecības “atlanti”, uz kuru pleciem turas visa Latvijas valsts pārvaldes sistēma. Leģendārā Finanšu ministrijas ierēdņu ierēdne, valsts maka turētāja, valsts sekretāre Baiba Bāne; Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs ar ceturtdaļgadsimta stāžu ministrijā Dmitrijs Trofimovs un Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, bez kuras ziņas, kā runā, ministrijā pat matiņš uz grīdas nenokrītot.
Šo lielo “atlantu” darbu kopā saturēs valsts ierēdniecības tehniskais vadītājs, Valsts kancelejas direktora vietnieks valsts attīstības un starpnozaru pārvaldības jautājumos, Pārresoru koordinācijas departamenta vadītājs Pēteris Vilks. Nomināli komisiju vadīs Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Raivis Bremšmits, kura pieredze un aparāta svars nav samērojams ar minēto smagsvaru svaru (pilntiesīga valsts sekretāra amatā tikai trīs mēnešus).
Tieši par Bremšmita vietu komisijā valdībā izcēlās diskusija, kuras jēga iezīmēja šīs komisijas galveno uzdevumu. Kultūras ministre Agnese Lāce, kura valdībā pārstāv “Progresīvo” partiju (ģimeni jeb grupējumu, kā katram labāk tīk), asi iebilda par Bremšmitu kā komisijas priekšsēdētāju. Viņasprāt, Bremšmits atrodas interešu konfliktā, tāpēc nevarot būt ne tikai komisijas priekšsēdētājs, bet arī komisijā viņam īsti nebūtu jābūt.
Šo iebildumu jēga, protams, nebija noņemt Bremšmitu “no trases”, jo viņš bija vienīgais ZZS pārstāvis, un, ja jau visas pārējās “ģimenes” komisijā virza savus ietekmīgākos valsts sekretārus, tad nekādi nebija iespējams vienai pazemināt statusu. No šī aspekta Bremšmits bija neaizskarams. Lāces iebildumu galvenā un vienīgā jēga bija nodot skaidru signālu: pat necentieties par grēkāzi nozīmēt mūsējo. Tas ir, bijušo satiksmes ministru un kādreizējo “Rail Baltica” administratīvo darbinieku Kasparu Briškenu. Pat neskatieties uz viņa pusi. Meklējiet citu. Citādi karš, no kura ieguvēji būs tikai citi (Šlesers, Kulbergs un citi).
Te mēs arī nonākam līdz šīs komisijas izveides mērķim un jēgai. Tuvojas vēlēšanas, kas visām politiskajām partijām un to pārstāvjiem ir ārkārtīgi saspringts, nervozs un visai nepatīkams laiks. Ne velti visā pasaulē politiķi sākuši domāt, kā no šīs nejaukās procedūras izvairīties un to atcelt pēc Putina izcilā parauga.
Priekšvēlēšanu cīņās “Rail Baltica” nedienas ja arī nebūs galvenais dienas kārtības jautājums, tad viens no. Tēma atsevišķām partijām stipri slidena. Briškenu jau pieminējām, bet arī Siliņai un “Vienotībai” šā jautājuma ķidāšana nesola neko patīkamu.
Galu galā, uz ko gulstas galvenā atbildība par pēdējos astoņos gados valstī notiekošo? Kas šajā laikā bija valdību vadītāji? No kādas partijas? Kas vadīja un pārraudzīja Finanšu ministriju, kas bija pēdējā instance naudas piešķiršanā? Bet bez naudas neviens Briškens vai citi iepriekšējie satiksmes ministri nevienu kubikmetru betona nevarētu pāļos un estakādēs ieliet.
Līdz ar to šīs komisijas patiesais (ne formāli deklarētais) uzdevums ir noņemt atbildības slogu (naudas izšķērdēšanas vainu) no “Vienotības” (Krišjāņa Kariņa, Siliņas, Arvila Ašeradena) un “Progresīvajiem” (Briškena) un šo atbildību/vainu “izsmērēt” pēc iespējas plašāk pa tehnisko darbinieku “galda virsmu”. Kā šādos gadījumos mēdz teikt, jāatrod pārmijnieks vai, vēl labāk, vairāki pārmijnieki, kuri paši uz savu galvu ilgstoši slēpuši svarīgu informāciju no projekta politiskajiem vadītājiem, kā rezultātā mums izveidojusies šī “avangarda māksla” Daugavas gultnē.
Kāda būs pušu aizstāvības stratēģija? “Vienotība” savu politisko pozīciju “Rail Baltica” jautājumā ir pozicionējusi ar finanšu ministra Arvila Ašeradena muti jau pirms diviem gadiem: ne centu no valsts budžeta papildus tam, par ko ir droša pārliecība, ka būs ES 85% finansējums. Kādā veidā tika sashēmota “pāļa” un “estakādes” finansēšana, nav īsti mūsu lieta. Respektīvi, tas nav valsts budžeta jautājums, par kuru nesam politisko atbildību. Līdz ar to politiski esam tīri. Vismaz tā sevi pozicionēsim.
“Progresīvie”: kad mūsu cilvēks - Kaspars Briškens - 2023. gada rudenī nonāca satiksmes ministra krēslā, tad tur jau bija traka bēdu ieleja. Iepriekšējie ministri bija visādus brīnumus akceptējuši, ieskaitot šos pāļus un estakādes. Plāni bija nosprausti, līgumi saslēgti, lavīna jau bija sākusi kustēties, un tur neko vairs nevarēja darīt. Apturēt šo lavīnu nebija mūsu spēkos.
Patiesības labad jāatzīst, ka šajos argumentos ir daļa taisnības. No vienas puses, sabiedrībā līdz pat pēdējam laikam un vēl joprojām ir samērā liels atbalsts šim projektam kā tādam. Līdz ar to politiski ārkārtīgi grūti pateikt: ziniet, naudas nav pat vienam sliežu ceļam cauri Salaspilij, tam pat neienākot Rīgā. Tajā pašā laikā Finanšu ministrija īpaši neslēpj: miljardi budžetā šim projektam nebūs.
Kā vienmēr līdzīgās situācijās, kad sabiedrība kaut ko grib, bet tam naudas nav, parādās idejas, ka visu to pašu varētu izdarīt lētāk, ja vien būtu labāka pārvaldība. Lūk, varētu par 270 miljoniem kaut ko lētāk nopirkt un tad gan viss aizietu, kā izfantazēts rožainajos sapņos. Atzīt, ka runa nav par 270 miljoniem vai par 500 miljoniem eiro, kurus varētu ietaupīt, bet gan par krietni lielākām naudas summām, kurām nav nekāda ekonomiskā pamatojuma, ir ārkārtīgi grūti. Tāpat kā piekrist projekta ilggadēja atbalstītāja un aktīva virzītāja, eiroparlamentārieša Roberta Zīles teiktajam, ka nav nekāda pamata cerēt, ka trūkstošo naudu iedos ES.
Latvijas valdība šobrīd ir ieņēmusi, manuprāt, vienīgo pareizo iespējamo pozīciju. Tā no “Rail Baltica” projekta nost “nelec” (situācija līdz tam vēl nav nobriedusi), bet arī īpaši neraujas to steigšus realizēt.
Šobrīd galvenais uzdevums ir pēc iespējas mazāk naudas “izliet betonā” (lasi: podā). Arī minēto valdības komisiju galvenais uzdevums būs dot skaidru signālu visiem projektā iesaistītajiem: turpmāk nevienu lieku centu, nevienu lieku stabu, nevienu lieku sliedi vai stacijas būvi. Jo mazāk, jo labāk. Nekur mums ar projektu nav jāskrien un tam nauda nav jātērē. Ja kāds Viļņā vai Tallinā grib kaut kur skriet - lūdzu, bet ne uz mūsu rēķina.
