Ministru prezidentei Evikai Siliņai, sniedzot ikgadējo ziņojumu Saeimai par valdības paveikto, nebija daudz ar ko palielīties. Var jau stāstīt, cik daudz esot izdarīts birokrātijas mazināšanā, bet visi šie stāsti atduras pret pašas Siliņas izgudrotajiem 25%, kuru jēgu un izmērojamo nozīmi neviens īsti paskaidrot nevar. Kas tie par 25%? No kā? Kā tos izmērīt?
Cita lieta - precīzi un nepārprotami izmērojami ekonomiskie rādītāji. 2025. gadā iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmās cenās pieaudzis par 2,1%. Tā kā šis rādītājs ir visiem labi saprotams, precīzi izmērojams un salīdzinoši pozitīvs, tad nav šaubu, ka tieši šie skaitļi tiks izmantoti kā galvenais priekšvēlēšanu arguments - visādi skauģi un nelabvēļi var skaļi korī dziedāt - viss ir slikti, viss ir galīgā pakaļā, bet skaitļi un fakti liecina par ko citu.
Ekonomika pēc ilgstošas stagnācijas beidzot iet uz augšu. Varbūt ne tik strauji, kā gribētos, bet tomēr uz augšu. Kopš 2021. gada ekonomika mīņājās uz vietas, kas saistībā ar inflāciju apsteidzošu algu pieaugumu bija visai bīstama kombinācija, bet tagad varam atviegloti uzelpot.
Beidzot esam sagaidījuši ekonomikas reālu pieaugumu, un arī šis gads solās būt ne sliktāks. Var, protams, teikt - cik liels tur ir tieši valdības nopelns, cik apstākļu sakritība un ekonomiskā cikla fāze, bet tas lietas būtību nemaina. Ekonomika ir iegājusi uzplaukuma fāzē. Politiski tas pūš vēju valdošās koalīcijas burās. Opozīcija, kura turpina solīt, ka “vēl tikai drusku jāpaciešas”, “vēl tikai septiņi mēneši” un “Vienotības režīms” tikšot aizslaucīts vēstures mēslainē, var kārtējo reizi nonākt tā pasaku tēla lomā, kurš tik bieži kliedza: vilks aitās, ka uz viņa kliedzieniem vairs neviens nereaģēja.
Tieši tādas sajūtas pārņem, klausoties opozīcijas deputātu ierastās gaudas no Saeimas tribīnes, cik viss esot slikti un bankrots tepat aiz stūra. Viņus gan var saprast, jo ko gan citu viņi varētu teikt? Vēlēšanas tuvojas, un sabiedrībai jāuzbur šausmu aina - tūlīt, tūlīt ekonomika sabruks zem milzīgā valsts parāda un nejēdzīgās valsts pārvaldes sloga.
Var piekrist opozīcijai, var piekrist valdošajiem, bet galvenais jautājums, uz kuru ne vieni, ne otri nedod skaidru atbildi: kas turpmāk tiks darīts citādāk? Tieši ekonomiskā plāksnē. Kas principiāli jauns tiek piedāvāts? Ja pozīcijai ideja - turpināsim kā līdz šim - ir piedodama un pat saprotama, tad ko darīs citādi opozīcija? Vai to pašu, tikai labāk?
Bet ja tā, tad uz kāda pamata vēlētājam būtu jātic, ka nosacītais ekonomikas ministrs Edgars Tavars kaut ko izdarīs labāk nekā nosacītais Viktors Valainis? Ko šis mūsu iedomātais Tavars varētu pateikt: lūk, to, ko dara Valainis, to gan es nedarīšu, bet darīšu šo? Ko, izņemot no sava partijas biedra Andra Kulberga aizlienēta valsts parāda pieauguma grafika rādīšanu? Turklāt lieliski apzinoties, ka, pašam nonākot ekonomikas ministra krēslā, šie grafiki paliks tādi paši.
Vecais resurss - izsmelts
Opozīcijas (iespējams, arī pozīcijas) galvenā problēma ir svaigu ekonomisko ideju trūkums. Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste intervijā “Neatkarīgajai” deva skaidru mājienu: “Ja gribam darīt to pašu, tikai aizvien vairāk, tad mums kāpt tajā kalnā kļūs aizvien grūtāk. Mums jāsāk darīt kaut ko citādāk, lai varētu sekmīgi attīstīties.” Proti, ja gribam reālu izrāvienu, tad jāpakāpjas jaunā, kvalitatīvi citā, augstākā līmenī. Paliekot vecajā līmenī (darot to pašu, tikai labāk), tur arī paliksim - 70% līdz 80% no ES vidējā līmeņa.
Katrai partijai, protams, var būt savas ekonomiskās izaugsmes veicināšanas idejas un nav obligāti jāseko Latvijas Bankas ekspertu teiktajam, bet ir diezgan skaidrs: mūsu agrākais galvenais ekonomikas izaugsmes resurss - lētais darbaspēks, lētie dabas resursi, uzkrātā kapitāla un citur izstrādātu tehnoloģiju apgūšana - ir izsmelts. Vienā vārdā sakot, ar lētumu uz priekšu vairs netikt.
Šajās dienās lēto lidojumu aviokompānija “Ryanair” paziņoja, ka slēdz sešus maršrutus no Rīgas lidostas. Šī slēgšana tika pamatota ar to, ka lidostas “Rīga” nodokļu politika vairs neesot aviokompānijai pieņemama. Publiskajā telpā nekavējoties atskanēja kārtējās vaimanas, ka latvieši dzenot prom biznesu, neesot pretimnākoši “investoriem” utt.
Taču uz šo “Ryanair” aiziešanu (cik šī aiziešana reāla, cik sezonāla, nav zināms) var paskatīties arī citādi. Caur to optiku, kuru piedāvā Rutkaste.
“Ryanair” atnākšana uz Rīgu 2004. gadā bija izrāviens ne tikai Latvijas aviācijai, bet arī viesmīlības nozarei un visai Latvijas ekonomikai kopumā. Taču atcerēsimies, ar ko Rīga, Latvija tolaik bija pievilcīga pārējai Eiropai, ar kuru mūs savienoja “Ryanair”? Ar lētumu. Vecrīgas krogi bija pilni ar nosacītajiem britu “čurātājiem pie Brīvības pieminekļa”. Vai 2026. gadā gribam asociēties ar to pašu?
Tas, ka “Ryanair” aiziet, ir dziļi simboliski. Nav noslēpums, ka šo kompāniju un tās vadītāju Maiklu O’Līriju uz Latviju aiz rokas atvilka toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Diemžēl viņš un viņa partija turpina orientēties uz šādu “Ryanair” vai “Gerkens & Co” lēto preču, mazo algu un mazo nodokļu biznesa modeli. Taču tas, kas bija labi un Latvijai noderīgi 2004. gadā, vairs nav labi un noderīgi 2026. gadā. Laiki ir mainījušies, un “lētums” vairs nav ne Latvijas priekšrocība, ne tas, ko gribam turpināt.
Jauns modelis
Ne velti piesaucu sen kā bankrotējušo “Gerkens & Co”. Šī uzņēmuma attīstības trajektorija precīzi iezīmē to trajektoriju, kādu piedzīvotu Latvijas valsts, paliekot vecajā biznesa modelī. Ja gribam būt augsti attīstīto valstu līmenī, tad šajā virzienā ved tikai viens ceļš: investīcijas zināšanu ietilpīgajās nozarēs, nevis nodokļu atlaides uz lētumu orientētiem uzņēmumiem.
Ne visi to grib saprast. Atsevišķas partijas raugās vēl tālākā pagātnē. Nevis 2004. gada modelī, bet 19. gadsimta modelī, kad esot valdījis “patiess” brīvais tirgus, kad valsts nav jaukusies biznesā un viss audzis griezdamies. Latvijā tāds modelis reiz jau bija populārs. Pat ne tik sen. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Daudzi šajos laikos piedzīvoja kosmisku izrāvienu nebijušā pārticībā (kamēr citi - nebijušā nabadzībā). Pastāv ilūzija, ka kaut ko līdzīgu varētu atkārtot vēlreiz. Neesot pat vajadzīgas nekādas investīcijas zinātnē un izglītībā. Vajagot tikai ļaut uzņēmējiem darboties. Baidos, ka tas ir optisks māns. Otrreiz tajā pašā upē neiekāpsi. Un, galvenais, vai vajag?
Man ir nācies dzirdēt pārmetumus: ko tu aizstāvi to Siliņas valdību? Paskaidroju. Es neaizstāvu ne Siliņas, ne kādu citu valdību. Man vienkārši nepatīk cilvēku mānīšana: mēs tur vienā vietā kaut ko pamainīsim, un Latvija kā raķete aizšausies garām Lietuvai un Igaunijai. Tā tās lietas diemžēl nenotiek. Bez darba, bez ieguldījumiem, bez pacietības sasniegt augstus mērķus nevar. Pasakas par zelta zivtiņu, kas izpildīs visas vēlēšanās, latviešiem nav raksturīgas. Par laimi.
Līdz vēlēšanām vēl laiks. Politiskajām partijām vēl ir iespēja izstrādāt reālus ekonomiskās attīstības plānus. Partijām ir pieejams bagātīgs valsts finansējums. Tās var apmaksāt ne tikai vēlēšanu bukletiņus ar smukām kandidātu bildēm, bet arī nopietnus ekonomistus, kuri spētu partiju programmās ierakstīt kaut ko vairāk nekā saukļus par “aizņemto naudu, kas mūsu bērniem būšot jāatdod” un “nabadzībā slīgstošo tautu, kuru purvā ievedis šis režīms”.
Kad kārtējo reizi dzirdamas šāda līmeņa politiķu “riesta dziesmas”, tad kļūst skaidrs - no ekonomikas viedokļa viņi tur visi ir apmēram vienādi. Atšķiras vienīgi politisko spalvu krāsa. Kurš par Stambulu, kurš par latvietību, kurš par Trampu, kurš par Putinu. Nevar teikt, ka plaša ēdienkarte. Drīzāk otrādi - pavisam šaura izvēle, bet ja tā, tad pat ar faktiski niecīgo 2,1% izaugsmi var izskatīties kā ekonomikas izaugsmes guru.
