Kultūras ministrijas paspārnē esošais Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) bija sagatavojis visai dīvainu, vairāk nekā piecas minūtes garu videoklipu ar nosaukumu “Valoda, ko saprot visi”. “Bija”, jo šis videoklips jau ir izņemts no publiskās apskates.
Izņemts tas ir, bet “rūgtumiņš” palicis. Šo ekscesu nedrīkst tā vienkārši paslaucīt “zem tepiķa”. Šis videoklips jāuztver ne tikai kā ierastais SIF līdzīgām struktūrām raksturīgais “naudas apgūšanas” instruments (slaucamais aparāts), bet gan kā kaut kas vairāk: kā vēstījums savam elektorātam priekšvēlēšanu laikā.
Kas šajā videoklipā ir redzams, un kāds vēstījums tiek nodots sabiedrībai? Vispirms jāatceras, ka šis videoklips netika izgatavots par tā autoru līdzekļiem vai sponsoru savāktu naudu. Tas tika izgatavots par valsts budžeta, tas ir, nodokļu maksātāju, tātad mūsu naudu. To ne mirkli nevajadzētu aizmirst. It īpaši vēlēšanu iecirknī.
Jebkura reklāmas rullīša efektivitāti nosaka tā informatīvi emocionālā koncentrācija. Jo īsākā laika sprīdī tiek nodots galvenais vēstījums, jo labāk. Šajā gadījumā videoklips ir vairāk nekā piecas minūtes garš. Tas ir neveikls, samākslots, garlaicīgs un, galvenais, tik neizturami melīgs, ka to bez riebuma ir grūti kaut minūti noskatīties. Par videoklipa kvalitāti liecina pazīstamās kreisi progresīvo kustības aktīvistes (tātad potenciālās atbalstītājas) Lindas Curikas vērtējums: “Par to SIF video mana vienīgā kritika ir tā, ka tas ir cringe (apkaunojoši stulbi, red.) un objektīvi slikti.”
Tas nozīmē, ka videoklipā jau sākotnēji svarīgākais bija nevis tā saturs, bet vēstījums. Tā uzdevums nebija kādu pamācīt vai kādam kaut ko paskaidrot. Tas bija domāts noteiktai, specifiskai vēlētāju grupai ar mērķi pateikt: te ir viens politiskais spēks, kas jums varētu būt tuvs un patīkams. Balsojiet par mums. Kura ir šī grupa, nedaudz vēlāk. Vispirms paanalizēsim, kas redzams šajā video.
Mazticama situācija
Viens no efektīvas reklāmas, arī apmācību un informatīvo videoklipu pamatprincipiem ir attēlotās vides atpazīstamība un situācijas ticamība. Videoklipā romu tautības skolēns skolas ēdnīcā sarunājas ar savu mammu pa telefonu romu valodā, par ko latviešu skolēns Raivo viņam latviski aizskaroši uzkliedz.
Pēc kāda laika, pārcēlies uz tēva darba mītnes zemi “štatos” (tā ASV tiek saukta videoklipā), Raivo nonāk līdzīgā situācijā, kur viņam angļu valodā tiek skaidri pateikts: vai nu saprotamā valodā, vai nerunā vispār. Saskāries ar šo situāciju, Raivo saprot, cik bijis nepareizs pirmajā epizodē Latvijas skolā.
Cik liela ir ticamība epizodei, kurā romu skolēns publiski skolā runā romu valodā? Romu cilvēki Latvijā dzīvo jau daudzās paaudzēs un ir dziļi integrējušies latviešu sabiedrībā. Viņu otrā valoda (aiz dzimtās valodas) ir latviešu valoda, viņu bērni vienmēr ir gājuši latviešu skolās un ar apkārtējiem sarunājušies latviski. Varbūtība, ka romu skolēns skolā publiski runās romu valodā, ir mikroskopiski niecīga. Līdz ar to videoklips jau pašos pamatos ir mazticams. Tātad mazefektīvs. Ja vien ar romu tēlu nav mēģināts aizstāt kādus citus.
Šāda versija iezogas prātā, skatoties klipa otro daļu, kad Raivo jau atrodas emigrācijā, kur svešumā runā latviešu valodā un dzird pārmetumus no vietējiem. Grūti noticēt, ka klipa veidotāji neredz fundamentālu atšķirību starp romu skolēnu, kurš dzimis Latvijā, kura vecvecāki paaudzēs dzīvojoši Latvijā, un viesstrādnieka dēlu, emigrantu Raivo. Vienā gadījumā ir dziļi integrēta etniskā grupa, bet otrā tikko valstī ieradies viesstrādnieka bērns. Līdz ar to šai līdzībai nav situatīvas kongruences. Tām ir pavisam atšķirīga jēdzieniskā būtība.
Ja klipa autori gribēja uzsvērt, ka nav pareizi aizrādīt par publisku svešvalodu lietojumu skolās, tad bija jāizvēlas jebkura cita valodu, izņemot romu, jo tā ir gandrīz vai vienīgā (bez līvu), kuru varētu atzīt kā vēsturiskas “mazākumtautības” valodu. Klipa autori ir izvēlējušies tieši romu valodu, jo jebkura cita izklausītos, mazākais, divdomīgi. Atcerēsimies ne tikai Satversmi, bet arī vārdus, ar kuriem iesākas Evikas Siliņas valdības deklarācijas pirmais teikums: Latvija ir latviska [..] Eiropas valsts.
Cik liela ir ticamība tam, ka no latviešu skolēna puses izskanētu rupji aizrādījumi, ja kāds romu skolēns patiešām skolas ēdnīcā pa telefonu runātu romu valodā? Pat pieņemot, ka kaut kas tāds varētu notikt realitātē, tā nebūtu raksturīga, bieži sastopama parādība, jo latviešu iecietība pret svešvalodu lietojumu Latvijā ir vispārzināma. Tad jau drīzāk būtu jāveido videoklipi, kuros aicinātu latviešus vairāk lietot latviešu valodu un neizdabāt citu pasaulē plašāk lietotu valodu spiedienam.
Partija meklē papildu bāzi
Acīmredzot klipa veidotāju mērķis nebija risināt reālas problēmas. Mērķis bija cits. Klipa veidotāji nevarēja neparedzēt, ka tā provokatīvais saturs izraisīs zināmu nepatikas vilni latviskajā sabiedrībā. Klipa apzināti melīgā būtība (neticu, ka klipa veidotāji neapzinājās situācijas neraksturīgumu) liek domāt, ka tāds arī bija tā mērķis. Pakaitināt latvisko vidi un atgādināt par sevi pretējai nometnei. Ar pretējo nometni šeit domāju tos dažādās valodās runājošos, kuriem latviskums ir kaitinoši provinciāls arhaisms.
Jautājums - kādā nolūkā? Vēlēšanu gadā nolūks nav tālu jāmeklē. Te arī nonākam līdz galvenajai mērķauditorijai. Skaidrs, ka klipa veidotāju mērķauditorija nebija latviski noskaņotais vēlētājs. Diez vai tas bija ekonomiski kreisi noskaņotais “Progresīvo” vēlētājs. Ņemot vērā klipa nacionāli lingvistisko ievirzi, tas drīzāk bija orientēts uz to vēlētāju daļu, kuriem tuva ideja: valodai nav nozīmes, tas ir tikai saziņas instruments (nevis identitātes bāze).
Ja runājam konkrētāk, tad no tīrā polittehnoloģiskā aspekta šī videoklipa galvenais mērķis bija visā politiskajā telpā izplatīt noteiktu ideoloģisko vēstījumu: ir tāda partija. Mērķauditorija - krievvalodīgais vēlētājs (latviešu vēlētāju uzrunāsim citādos veidos), kuram ir iespēja tikt pie partijas, kurai ir izredzes nonākt varā.
Tā kā Ģenerālprokuratūra paziņojusi, ka ir gatava vērsties tiesā ar rosinājumu apturēt partijas “Stabilitātei!” darbību, ar augstu varbūtību var prognozēt, ka pēdējā pie vēlēšanām netiks pielaista. Līdz ar to citām partijām ir parādījusies iespēja pārdalīt ievērojamu daļu krievvalodīgā elektorāta un kaut daļu pievākt sev.
Ja klasiskajā politikā kreisos nomaina labējie un otrādi, tad krievvalodīgā elektorāta mīluļos “kliedzējus” nomaina “saprātīgie” un otrādi. Savulaik pēc “Saskaņas” faktiskā sabrukuma priekšplānā uznāca “kliedzēji” ar Rosļikovu, Stepaņenko un Brēmani priekšgalā. Tagad atkal lielākas izredzes parādījušās “saprātīgajiem”, par kuriem cenšas uzdoties ne tikai Urbanoviča atjaunotā “Saskaņa”, ne tikai Šlesera “Latvija pirmajā vietā”, bet arī “Progresīvie”, kura vienīgā no “krievvalodīgajiem draudzīgajām” partijām ir jebkad tikusi valdošajā koalīcijā. Tieši tāpēc tā gribētu uzdoties par “patiesajiem” šīs grupas aizstāvjiem “cīņā” pret nosacītajām Langām.
Protams, “Progresīvo” cerības var būt visai maldīgas, jo krievvalodīgo pamatmasa ir vēl konservatīvāk, vēl labējāk noskaņota nekā latviskās labēji konservatīvās partijas, tāpēc viņiem “Progresīvo” progresisms krīt uz nerviem ne mazāk kā Langas “atkrievošanas” kampaņa, taču jācīnās par katru vēlētāju. Par katru procentiņu, jo tieši no šiem procentiem būs atkarīgs mandātu skaits 15. Saeimā.
Kāds tur tas “cipars”?
Atsevišķi jārunā par vēl vienu šī provokatīvā videoklipa blakus efektu. Pēdējā laikā samērā bieži izskan politisks piedāvājums likvidēt SIF. Kā ārkārtīgi rijīgu (42 miljoni eiro gadā), bet mazefektīvu struktūru, kura galīgi neveic savas funkcijas. Pāreja uz vienoto skolu sistēmu ir atklājusi milzīgās integrācijas problēmas. Ikgadējās daudzmiljonu injekcijas caur SIF nav devušas nekādus taustāmus rezultātus. Milzu līdzekļi, tēlaini sakot, caur kanalizācijas caurulēm iepludināti jūrā.
Ja situācijā, kad sabiedrībā aug pieprasījums pēc SIF likvidācijas, SIF publicē šādu provokatīvu klipu, tad par ko tas varētu liecināt? Lai arī visticamākā šķiet versija: jāapgūst pēc iespējas vairāk, kamēr vēl var, pēc tam kaut ūdensplūdi, pastāv arī variants, ka tādā veidā tiek demonstrēta trampiski/cepliskā pārliecība: es biju varens un būšu. Ko gribēšu, to darīšu, un ne jau jūs būsiet tie, kas mani diriģēs. Politiskā atbildība? Nesmīdiniet. Are you kidding me?
Var jau būt, ka sabiezinu krāsas un esmu iekļuvis konspiroloģiskās domāšanas slazdā. Var jau būt, ka nekāda īpaša vēstījuma nav. Var jau būt, ka daži cilvēki vienkārši dara savu ierasto darbu - “apgūst finansējumu” un par videoklipa kvalitāti, par tā saturisko vēstījumu pat nedomā.
Var jau būt, ka viņi domā gluži primitīvi. Lai par ideoloģijām prāto teorētiķi, viņi spriež. Mēs, praktiskā darba darītāji, vairāk par skaitļiem, par ekonomiku, par to, cik mums par to būs. Kaut kas uzfilmēts, nauda dabūta, filmējam nākamo “produktu”. Galvenais, kāds tur tas iepirkuma “cipars”.
