Karadarbības uzliesmojums Tuvajos Austrumos daudzus nepatīkami pārsteidzis. Pasažieru aviācijas darbība reģionā ir apgrūtināta, un Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) iestrēguši ap 700 Latvijas valstspiederīgo. Lai viņiem palīdzētu atgriezties mājās, valdība piešķīrusi 752 000 eiro. Pasažieru līdzmaksājums būšot 350 eiro.
Ne vienam vien, šo ziņu dzirdot, rodas jautājums: kāpēc gan no nodokļu maksātāju (tātad manas) kabatas jāsedz šo ceļotāju mājupceļš. Situāciju īpaši kutelīgu padara apstāklis, ka uz AAE (tiešie reisi no Rīgas ir tikai uz Dubaiju) ziemas apstākļos nedodas sabiedrības trūcīgāko slāņu pārstāvji. Var jau būt, ka starp Dubaijā iestrēgušajiem ir arī tādi, kuri šim ceļojumam ilgi krājuši, taupot uz visu citu, taču tie drīzāk ir reti izņēmumi.
Tajā pašā laikā ir absolūti normāli un pat pašsaprotami, ka valsts palīdz cilvēkiem, kuri nonākuši sarežģītās situācijās. Turklāt šai palīdzībai jābūt vienlīdz pieejama visiem, neatkarīgi no viņu turības. Tomēr rodas daži papildjautājumi. Cilvēki ir samaksājuši aviokompānijām (“flydubai”; “airBaltic” vai kādām citām) par lidojumu. Tām arī šis lidojums jānodrošina. Samaksātā nauda jau nekur nav pazudusi. Karš šos maksājumus nav padarījis par nebijušiem.
Tas, ka izveidojušies neparedzēti apstākļi (force majeure), nav nekas neparasts. Šādi gadījumi parasti ir gan juridiski, gan finansiāli atrunāti gan lidojumu līgumos (pērkot biļeti), gan apdrošināšanas līgumos. Aviācijas bizness tāpat kā jūras transporta pārvadājumi nav iedomājams bez vispārējas apdrošināšanas. Gan individuālā, gan juridisko personu līmenī.
Pasažieru lidmašīnu skaits karadarbības dēļ nav samazinājies. Nav ziņu, ka kāda pasažieru lidmašīna būtu karadarbībā bojāta un kādai no aviokompānijām būtu samazinājusies tās rīcībā esošā gaisa kuģu flote. Tas nozīmē, ka pasažieru pārvadājumu kapacitāte nav būtiski mainījusies. Tā kā karadarbības intensitāte nav tāda, ka AAE gaisa telpa būtu permanenti slēgta, samazinājies ir vienīgi lidojumiem iespējamais laiks. Tad, kad nav gaisa trauksmes, lidojumi turpina notikt.
Tā kā pats regulāri lidoju un ir gadījies nonākt visdažādākajās situācijās, pilnīgi saprotu to cilvēku izmisumu, kad apkārt valda haoss un neviens neko īsti nezina un nesaprot. Pat īslaicīgi lidojumu pārtraukumi rada milzu sajukumu jebkurā pasaules lidostā. Ja šāda situācija izveidojas vesela reģiona ietvaros, tad skaidrs - vistrāpīgāk situāciju raksturo nelatviskais apzīmējums: pilnīgs “bardaks”.
Neapskaužu tos pasažierus, kuri šajās dienās iestrēguši reģiona lidostās. Ir tikai atzīstami, ka Latvijas valsts no šiem cilvēkiem nenovēršas, atrunājoties - paši vainīgi, ka braucāt uz šo reģionu, nerēķinoties ar potenciālajām briesmām. Jautājumi rodas par ko citu. Vai tikai uz šo sarežģījumu rēķina atkal kāds nemēģina “nogrābt lielo kušķi”?
Tā diemžēl ir vispārēja, “mūžīga” liga - tiklīdz rodas ārkārtēja situācija, tā uzreiz parādās “ārkārtējas” izmaksas. Pēkšņi kādam šķiet, ka ar izmaksām var vairs nerēķināties. Turklāt šī “šķietamība” vienmēr ir vērsta vienā - būtiskas pārmaksāšanas - virzienā. Ja runa ir par dzīvības glābšanu, tad šāda nerēķināšanās varbūt ir arī attaisnojama, taču bieži vien runa nav par dzīvības glābšanu, bet gan tikai par zināmām neērtībām. Tās nav patīkamas, bet nav arī fatālas. Konkrētā gadījumā AAE iestrēgušo cilvēku dzīvībām tikpat kā nekas nedraud.
Lieliski saprotu, kā, lasot šīs rindas, jūtas to cilvēku tuvinieki, kuri iestrēguši Dubaijā. Arī es pats nupat piedzīvoju līdzīgu (protams, nesalīdzināmi mazāk dramatisku) epizodi Kolumbijā, kad vietējais lidojums tika atcelts un lidostā neviens neko neprata paskaidrot (turklāt neviens nerunāja pat ne vārda angliski (!) Medelinas starptautiskajā lidostā). Pilnīga neziņa, izmisums un bezcerība. Nevienam neko tamlīdzīgu nenovēlu, bet...
Jāsaprot arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri ar grūtībām savelk galus un kurus šīs ziemas apkures rēķini dzen izmisumā. Ziņa, ka valdība piešķīrusi 750 tūkstošus eiro, lai “bagātniekiem” palīdzētu tikt mājās no bezbēdīgas vaļošanās Dubaijas pludmalēs un tirdzniecības centros, viņu ausīm skan kā ņirgāšanās par pašu grūtībām pelēki sniegotajā dzimtenē.
Sabiedrība ir tā iekārtota, ka gandrīz jebkura palīdzība, ja vien tā neskar dzīvības glābšanu, vienmēr izraisīs pretrunīgu reakciju - kāpēc tiem palīdz, bet šitiem (man un tādiem kā es) nepalīdz? Tas attiecas gan uz zemniekiem, kuri cietuši no nelabvēlīgiem laika apstākļiem (kāpēc viņiem? Jebkurā biznesā ir riski), gan tiem, kuri cietuši no plūdiem (kas liek dzīvot applūstošās teritorijās), gan tiem, kuri maksā par centralizēto siltuma piegādi (kas kompensēs par manu krāsni?).
Ņemot vērā neviennozīmīgo attieksmi pret šo palīdzību sabiedrībā, valdībai maksimāla uzmanību būtu jāvelta situācijas skaidrošanai. Visās šajā lietā iesaistītajās struktūrās ir milzīgi komunikāciju departamenti ar labi atalgotiem speciālistiem, kuri vairākus gadus deldējuši solus augstās skolās, apgūstot PR profesionālās zinības un amata noslēpumus. Diemžēl gandrīz vienmēr, kad rodas neparedzētas situācijas, kad šīs “gudrības” (to apgūšanai vairāku gadu garumā iztērēti ievērojami resursi) būtu jāliek lietā, izrādās: komunikācija ir tāda, ka rodas iespaids - “komunikāciju speciālistu” profesiju iet mācīties tikai tie, kuri citur mācīties nespēj.
Konkrētā situācija nav izņēmums. Tā arī nav paskaidrots, kā notiks iztērētās nodokļu maksātāju naudas atgūšana no aviokompānijām, apdrošināšanas sabiedrībām un pašiem ceļotājiem. Tāpat netiek paskaidrots, kāpēc repatriācija izmaksā tik dārgi (ap 1000 uz personu), ņemot vērā, ka komerclidojumu biļešu cenas uz/no Dubaijas (turp un atpakaļ) ir caurmērā 500-600 eiro, ieskaitot aviokompāniju peļņu.
Valdības uzdevums ir noņemt šaubu ēnu no sabiedrībā uzvirmojošajām diskusijām par palīdzības nepieciešamību un tās apjomu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sākušās skolēnu brīvdienas, daudzi plāno izmantot jau agrāk nopirktās biļetes un lidot uz šo reģionu. Tagad, kad karadarbība jau sākusies, jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kurš par ko atbildēs (maksās), ja radīsies grūtības ar atgriešanos.
Tāpat valdībai un konkrēti Satiksmes ministrijai būtu jāinformē sabiedrība par viņu tiesībām un iespējām, jo teorētiski gandrīz visas ES pieņemtās regulas ir tikušas pamatotas ar pasažieru tiesību aizsardzību. Turklāt šai informēšanai jānotiek nevis formāli (birokrātiskā valodā, ķeksītim), bet gan tā, lai tā būtu saprotama ikvienam, neatkarīgi no katra juridiskās sagatavotības. Diemžēl šādu cilvēcisku attieksmi un skaidrojumu mūsdienu valsts struktūras neatzīst. Jo aukstāk, atsvešinātāk, formālāk, jo labāk. Ierēdnieciski drošāk. Kamēr neatnāk “populisti”.
