Dienās, kad Francijā tika fiksēti vēl nebijuši karstuma rekordi, biju Parīzē. Tur gan temperatūra nesasniedza 44 grādus kā Francijas rietumdaļā, bet arī 38 grādi bija grūti panesams karstums.
Karstuma vilnis medijos bija centrālā ziņu tēma, kuras ēnā palika pat Francijas futbola izlases uzvara pār Irāku Pasaules kausa izcīņas turnīrā un iziešana nākamajā kārtā.
Lai arī neciešamo karstumu varētu uztvert kā dabas untumu, kurš kaut kā jāpārlaiž ar minimālu kaitējumu, šis karstuma vilnis kārtējo reizi tika izmantots kā politisks un ideoloģisks ierocis. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā klimata jautājuma ārkārtīgo aktualitāti mūsdienu Rietumeiropā, kur tā ir viena no centrālajām politisko diskusiju tēmām. Runa nav tikai par ideoloģiskām, neko nemaksājošām abstrakcijām, bet gan par gluži praktiskiem pasākumiem ar neviennozīmīgu ekonomisko efektu.
Pirms karstuma viļņa sākuma Francijas mediji bija pilni ar ne tik daudz brīdinājumiem par gaidāmo karstumu (to, protams, netrūka) un ieteikumiem, kā labāk to pārdzīvot, cik ar apokaliptiskiem nākotnes scenārijiem. Centrālie laikraksti, televīzijas ziņu dienesti intervēja dažādus zinātniekus, kuri gluži vai sacentās, kurš uzzīmēs šaušalīgāku ainu. Ja viens solīja 50 grādu temperatūru 2050. gadā, tad nākamais jau 55 grādus 2100. gadā. Vērojot šo neslēpto cilvēku biedēšanu, kļūst saprotamāks tas augstais trauksmes līmenis, kurš klimata jautājumos pārņēmis Rietumeiropas sabiedrību.
Grēcīgie kondicionētāji
Bet vai tad šie regulārie karstuma viļņi neliecina, ka šīm bažām ir reāls pamats, var iebilst. Pamats noteikti ir, bet tur jau tā lieta, ka par spīti tam, ka visa spektra politiķi uzsver savu “saprātīgo” pieeju, jautājumam tiek pieiets no iracionālās, gluži vai kvazireliģiskās puses. Lai arī vārds “saprātīgs” ir viens no šajās dienās biežāk lietotajiem, politiķi šo saprātu īpaši nedemonstrē. Kur slēpjas šī iracionalitāte?
Katrs pats var izlemt, cik “racionāla” vai “neracionāla” ir šodienas Francijas politiskā telpa, ja centrālā diskusija gan politiskajā vidē, gan sociālajos tīklos ir: izmantot vai neizmantot gaisa kondicionēšanas iekārtas. Nezinošam cilvēkam varētu likties: par ko te vispār diskutēt? Kā paskaidro “Le Monde”, lielai daļai Francijas iedzīvotāju gaisa kondicionēšana saistās ar kaut ko nepareizu, nelāgu. Sociālajos tīklos pat tiek lietots vārds “grēks”.
Jūnija sākumā veiktajā aptaujā 78% franču norādīja, ka gaisa kondicionēšana neesot videi draudzīga. 2021. gadā veiktajā aptaujā 59% respondentu atzina, ka viņi, lai aizsargātu vidi, “labāk ciestu no karstuma nekā uzstādītu gaisa kondicionētāju”. “Kas attiecas uz mani, es nelikšu savu bērnu, mazmeitu vai mazmazmeitu kaut kur ar gaisa kondicionētāju no rīta līdz vakaram,” apmeklējot “Vivatech” izstādi Parīzē, lepni paziņoja radikāli kreisās partijas “Nepakļāvīgā Francija” līderis Žans Luks Melanšons.
Viņam piebalso martā par Parīzes mēru ievēlētais sociālists Emanuels Greguārs. Intervijā “Le Monde” viņš aicināja mainīt parīziešu dzīvesveidu, bet individuālo gaisa kondicionēšanu nodēvēja par “postošu”.
Šī “grēcīgā” vai “postošā” gaisa kondicionēšanas ideja balstās uz šķietami neapgāžamu, bet patiesībā dziļi iracionālu argumentu - tas neesot risinājums. Tā esot bēgšana no realitātes. Proti, paglābjoties no karstuma ar gaisa atvēsināšanas sistēmām, netiekot novērsta galvenā problēma - globālā sasilšana. Toties mazinās sabiedrības gatavība kaut ko upurēt uz klimata glābšanas altāra.
Tāpēc nevajagot bāzt galvu smiltīs (ieslēdzot kondicionētājus), bet gan raudzīties patiesībai tieši acīs. Jādomā nevis par to, kā plašāk ieviest atvēsināšanas sistēmas (realizēt kaitīgo “pielāgošanās” teoriju), bet gan kā samazināt oglekļa dioksīda emisijas un tādējādi novērst globālo sasilšanu.
Mocības ticības vārdā
Ko tas nozīmē praksē, es Parīzē izbaudīju pats uz savas ādas, pārvietojoties Parīzes sabiedriskajā transportā, kurš pārsvarā ir bez gaisa kondicionētājiem. Tur tiek izmantota dabīgā ventilācija, kura gan situācijā, kad aiz loga 36 grādi, neko nedod. Vilcieni un metro (kas lielu daļu maršrutu veic virszemē) ir pārpildīti (īpaši sastrēgumstundās). Vagonos ir neciešami karsts. Cilvēki sviedriem noplūduši stāv cieši viens pie otra. Pasažieri cenšas atvēsināties ar vēdekļiem vai maziem, pārnēsājamiem elektriskajiem ventilatoriem (tie acīmredzot neskaitās videi kaitīgi), bet kad temperatūra ir 37 grādi, tie vairs nepalīdz. Ja ir vēl karstāks, tad ventilators jau dedzina, nevis atvēsina.
Var piekrist, ka Latvijas sabiedriskā transporta sistēma nav ideāla, bet kaut ko līdzīgu piedzīvoju tikai PSRS laikos, kad karstās vasaras dienās ar vilcienu braucu uz Jūrmalu. Francijā, kur +30 grādi vasarās ir norma, sabiedrisko transportu 2026. gadā nenodrošināt ar kondicionētājiem ir ļoti savdabīga Francijas kreiso spēku izslavētā rūpe par “parastajiem” cilvēkiem.
Jāatzīst, ka politiska nekonsekvence un dīvaina attieksme pret realitāti ir raksturīga visam Francijas politiskajam spektram, kas kārtējo reizi apstiprina “iracionālā elementa” dominēšanu cilvēku sociālajā un politiskajā uzvedībā. Lai arī visi politiķi apelē pie “veselā saprāta”, politisko konkurenci vēl neviens nav atcēlis. Tas nozīmē, ka nevis jāņem no katras partijas piedāvātā tas labākais, saprātīgākais, bet gan skaļi jāslavē savi priekšlikumi un ne mazāk skaļi jākritizē politisko oponentu piedāvājumi.
Tā, piemēram, labējā Nacionālā apvienība (NA), kas vēl nesen asi kritizēja un izsmēja Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojumus (deputāts Ervē de Lepino tos dēvēja par “biedēšanas propagandu”), tagad pati atsaucas uz šiem IPCC pētījumiem.
Tomēr, kā norāda “Le Monde”, šī NA pavērsiena pamatā ir ne tik daudz klimata zinātnes atzīšana, cik politiska manipulācija. Pēc ilgstošas IPCC pētījumu noliegšanas NA tagad atsaucas uz IPCC ekspertu brīdinājumiem par globālo sasilšanu, lai uzsvērtu un nosodītu valdības nesagatavotību šiem karstuma viļņiem. “Valdības uzdevums ir sniegt norādījumus, pieņemt lēmumu - jā vai nē - par gaisa kondicionēšanu (..) un veicināt šī lēmuma īstenošanu. Tas ir viss, ko mēs no viņiem prasām,” norāda NA līdere Marina Lepena.
Lepena iestājas par apjomīgu valsts “kondicionēšanas plānu”, uzsverot, ka “tiesības uz vēsumu nedrīkst būt greznība, kas pieejama tikai turīgajiem pilsētniekiem”. Kā jau minēju, kreisie šo plānu noraida pašos pamatos. “Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam uzstādīt gaisa kondicionēšanu visur, tas situāciju tikai pasliktinātu,” skandē Melanšons.
Kāpēc jāpretojas gluži saprātīgajai “atvēsināšanas” programmai, saprotams tikai šiem kreisajiem aktīvistiem, kuri neslēpti priecājas par cilvēku ciešanām karstuma dēļ. Šīs ciešanas it kā apstiprina: “Bet mēs taču teicām, mēs brīdinājām, bet jūs neticējāt. Nu tad tagad saņemiet.”
Tas, ka pret gaisa atvēsināšanu Parīzē ir visai atturīga nostāja, bija sajūtams greznajā (dārgajā) Lafajeta galerijas veikalā. Galerijas sieviešu preču tirdzniecības ēkā vēl bija normāli atdzesēts gaiss, bet vīriešu preču ēkā atvēsinājums bija knapi jūtams. Varbūt ne gluži 36 grādi, bet ne zemāk kā 28 grādi, kas tomēr ir stipri karsti. Tāds gaisa atdzesēšanas līmenis, kāds ir citur pasaulē (tai skaitā tropiskajās zemēs), Francijā skaitās “noziedzīgs pret vidi”.
Selfiju dēļ gatavi uz visu
Kreisie gaisa kondicionēšanas vietā aktīvi virza ideju par “klimata atvaļinājumiem”. Cilvēkiem esot jādod iespēja šādos klimatiskajos apstākļos nestrādāt, neierēķinot šo laiku ikgadējā atvaļinājuma laikā. Par klimata atvaļinājumu ilgumu un apmaksas kārtību vēl notiek diskusijas, kas, iespējams, tā arī paliks diskusijas.
Tāpat tiek runāts par teritoriālo un sociālo netaisnību, jo strādnieki būvlaukumos un lauksaimniecībā ir spiesti strādāt veselībai bīstamos apstākļos. Liberālais laikraksts “Liberation” vēsta, ka vairākos reģionos strādniekiem ir ieviestas tiesības (un darba devējiem pienākums) sākt maiņas jau plkst. 5.00 no rīta, lai beigtu darbus pirms dienas tveices maksimuma, kas iestājas pēc 14.00.
Arī šis piedāvājums ir visai racionāls, jo kāda gan ir darba produktivitāte, kad svelme kļūst neizturama. Parīzes mēra Greguāra aicinājums “mainīt parīziešu dzīvesveidu” jāsaprot tieši tā - darba laiks jāpārceļ uz agrākām rīta stundām. Pat tāda tūristu apsēsta vieta kā Eifeļa tornis šajās dienās bija spiests ierobežot biļešu tirdzniecību uz skatu platformu līdz pulksten 13.00.
Biju pie Eifeļa torņa ap pulksten desmitiem no rīta, kad tveice vēl nebija tik neizturama, bet milzīgās rindas, kurās drūzmējās selfiju uz Eifeļa torņa skatu platformas uztaisīt alkstošie, bija patiesi biedējošas. Uz ko gan cilvēki nav gatavi, lai tikai varētu atķeksēt - šeit esmu bijis. Jābūt mežonīgai izturībai, lai saules svelmē izstāvētu tās rindas. Galu galā, ja reiz ir tik nepārvarama vēlme paskatīties uz Parīzi no augšas, tad Triumfa arkas skatu laukums nav daudz sliktāks. Nav gan iespaidīgais skats uz Sēnas upes līkumiem, toties ir skats uz bulvāriem visos virzienos.
Kāda ir šī karstuma viļņa morāle? Politiskie spēki ir gatavi izmantot jebkādas dabas kataklizmas, lai tikai uz šo kataklizmu rēķina (uz citu mugurām) varētu pakāpties. Diez vai kāds no Francijas politiķiem, ieskaitot Parīzes mēru, šajās dienās pārvietojās nedzesinātajā sabiedriskajā transportā. Ir viegli izteikt politiskus saukļus par gaisa kondicionētāju kaitīgumu videi, ja pašam nav jāslauka sviedri pārkarsušā vilcienā.
