Reizēm šķiet, ka Latviju mēs mīlam tikai Lāčplēša dienā un 18. novembrī. Svecīšu jūra Daugavmalā, lāpu gājieni kā nerimstošas upes bez sākuma, bez beigām… Viss pārējais laiks pārklājies ar paviršību un nereti ar noziedzīgu vienaldzību. Nav pat vērts vainot tos, kuri sēž valsts priekšplānā un tēlo, ka dara visu, lai… lai Latvijas vārds atrastos panākumu saraksta beigu galā. Mēs viņus ievēlējām, tikpat pavirši attiekdamies pret valsts priekšstāvju izraudzīšanos. Bet zinām taču, vismaz nojaušam, ka Latvija jāmīl katru dienu. Katru stundu. Mums citas Latvijas nav un nebūs. Ar sudraba miglām un zilās debesīs ierakstītiem bērziem. Ar jūras mūžīgo vizmu un upju asinsnvadiem zaļajā kartē. Un Latvija jāmīl ar mūsu pašu atbildības mērauklu. Daudz laimes, Latvija, dzimšanas dienā!
