AirBaltic stāsts. No sabrukušas uzticības līdz politiskai atbildībai

AirBaltic krīze vairs nav tikai finanšu jautājums. Tā ir kļuvusi par lakmusa papīru tam, kā Latvijā tiek pārvaldīta valsts nauda un cik dārgi izmaksā politiska vilcināšanās.

Finanšu tirgus savu spriedumu jau ir pateicis. Kopš 16. marta airBaltic obligāciju cena no 100 eiro nominālvērtības ir sabrukusi līdz 35-40 eiro. Ienesīgums uzlēcis līdz pat 74,87% gadā. Tas nozīmē tikai vienu, investori uzņēmumam vairs netic.

Un šī neuzticība nav radusies tukšā vietā. Arī 11. martā publicētais 2025. gada pārskats faktiski apstiprināja, ka IPO plāni ir izgāzušies. Privātā kapitāla piesaiste nav notikusi, un uzņēmums joprojām paliek uz valsts pleciem.

Trīsdesmit gadu laikā airBaltic ir uzkrājis aptuveni 700 miljonu eiro zaudējumus, kurus sedz Latvijas nodokļu maksātāji. 2024. gadā 250 miljonu eiro aizdevums tika izmantots veco saistību segšanai, nevis attīstībai, vienlaikus nosedzot vēl aptuveni 160 miljonus eiro zaudējumu.

Situācija turpina pasliktināties. Nākamo trīs gadu laikā vien procentu maksājumos būs jāsedz 545 miljoni eiro. Paša uzņēmuma dokumenti rāda, ka tas ir smags un maz ticami izturams slogs.

Jau šodien uzņēmums saskaras ar grūtībām pildīt savas saistības. Līdz augustam tas nespēj segt pat 30 miljonus eiro, vienlaikus meklējot vēl 100-120 miljonus papildu finansējuma.

Tieši šeit sākas politiskais stāsts. Saeima ir apstiprinājusi 30 miljonu eiro kredītu, kas paredzēts iepriekšējo aizdevumu procentu maksājumu segšanai. Citiem vārdiem sakot, tiek aizņemta jauna nauda, lai samaksātu par veco. Tas ir īstermiņa risinājums, kas ļauj uz brīdi noturēties virs ūdens, bet neatrisina nevienu pamatproblēmu.

Tieši šajā brīdī īpaši jāizceļ Zaļo un Zemnieku savienības loma. Atšķirībā no valdības vilcināšanās, ZZS parlamentā uzstāja uz stingrāku kontroli un skaidriem nosacījumiem, lai nepieļautu nekontrolētu līdzekļu plūsmu uzņēmumā.

ZZS pozīcija balstījās trīs būtiskos principos. Pirmkārt, nepieļaut automātisku un beznosacījumu naudas piešķiršanu. Otrkārt, pieprasīt skaidru restrukturizācijas plānu un atbildību par līdzšinējiem zaudējumiem. Treškārt, nepieļaut turpmāku valsts līdzekļu izšķērdēšanu bez konkrēta atdeves mehānisma, vienlaikus prasot tiešu satiksmes ministra Atisa Švinkas un premjeres Evikas Siliņas politisko atbildību.

Šī pieeja būtiski atšķiras no līdzšinējās valdības prakses, kur airBaltic gadiem ilgi tika finansēts bez pietiekamas kontroles.

Fakti rāda, ka kontroles trūkums ir bijis dārgs. Uzņēmums nav izmantojis pat elementārus riska vadības instrumentus. Kamēr vairākas Eiropas aviokompānijas lielāko daļu degvielas cenu “nofiksē” iepriekš, lai izvairītos no straujām izmaksu svārstībām, airBaltic to dara tikai aptuveni 10% apmērā. Valūtas kursa risks netiek ierobežots vispār. Rezultātā zaudējumi kļūst neprognozējami un milzīgi.

Arī operatīvā darbība liecina par dziļākām problēmām. Nomā nodotās lidmašīnas lido par 40% vairāk nekā uzņēmuma paša reisi. Tas nozīmē, ka airBaltic nav spējis skaidri definēt savu biznesa modeli, vienlaikus cenšoties būt gan zemo cenu, gan pilna servisa aviokompānija.

Tas viss notika laikā, kad politiskā uzraudzība bija nepietiekama. Šodien valdība runā par reformām, bet pašu dokumenti atzīst, ka reformas veikt ir “par vēlu”. Investoru uzticība ir sagrauta, un uzņēmums tiek raksturots kā tuvu bankrotam.

Šādā situācijā īpaši svarīga kļūst Saeimas loma. Partija “Progresīvie” pārmet Zaļo un Zemnieku savienībai, ka tās nostāja airBaltic jautājumā esot mēģinājums sabotēt valdības rīcību nacionālās lidsabiedrības stabilizēšanā. Taču realitātē tieši ZZS konsekventā pozīcija ir palīdzējusi piebremzēt nekontrolētu finanšu plūsmu un uzstādīt stingrākas prasības. Bez šāda politiska pretsvara pastāvēja risks, ka valsts turpina finansēt zaudējumus bez jebkādas atbildības sistēmas.

AirBaltic krīze ir uzskatāms pierādījums tam, ka valsts uzņēmumi nevar pastāvēt bez stingras uzraudzības. Katrs atliktais lēmums maksā miljonus. Šodien mēs jau redzam simtos miljonu mērāmus zaudējumus, sabrukušu uzticību un uzņēmumu, kas dzīvo no viena aizdevuma līdz nākamajam.

Tomēr politiskā kontrole var strādāt, ja ir griba to īstenot. Jautājums ir tikai viens, vai premjerei Evikai Siliņai šī griba būs pietiekama, lai beidzot pārtrauktu gadiem ilgo izšķērdību.