"Ārkārtīgi radoša pieeja." Babītes vidusskolas direktors atklāj, ko divi zēni skolotājam pasnieguši 1. septembrī

Skolotājam ziedi 1. septembrī, dāvanas svētkos, izlaidumu laika apdāvināšanas trakums - tā ir pieklājība, cieņas izrādīšana, pateicība, sena tradīcija vai pienākums "ķeksīša pēc"?

Šajā jautājumā vienprātības nebūs nedz vecāku starpā, nedz starp pedagogiem.

Īpašu ievērību izpelnījies Babītes vidusskolas direktora Aleksandra Langes komentārs raidījumā "Ģimenes studija".

"Divi jaunieši ziedu vietā skolotājam atnesa pašu saceptu karbonāžu bļodu - lai spēks darbam! Viņi sacīja: "Jūs, skolotāj, izskatāties tik noguris jau septembra sākumā, ka jums vajag "iestiprināties."" Sveiciens Emīlam un Ansim. Ārkārtīgi radoša pieeja. Vārds "dāvana", manuprāt, ir viena lieta, otra lieta ir pateicība, kā es pasaku paldies. Un nevaram aizmirst bērnu, kuram caur šo procesu mēs arī gribam ko iemācīt. Ja mēs kā vecāki un sabiedrība gribam mazināt šo dāvināšanas kultūru, mums ir jāparāda, kā var pateikt paldies citādāk. Man ir bijusi brīnišķīga pieredze: jaunieši izlaiduma sakarā man jautāja, ko man uzdāvināt. Es teicu - neko, aicinot uzrakstīt vēstuli, tajā pastāstot, kā patika mācīties, kā ir paticis pie manis šos trīs gadus, Man ir brīnišķīga kaste ar vēstulēm, kurās ik pa laikam ieskatos, it sevišķi brīžos, kad gribas pamest darbu pedagoģijā. Palasu vēstules un apjaušu, kāda ir mana vērtība," stāsta A. Lange.

• Jana: 1. klases pirmajā vecāku sapulcē, apsteidzot notikumus, pateicu, ka dāvanu sev varu nopirkt pati, bet... būšu laimīga saņemt bērnu rokām darinātu darbiņu. Starp klausītājiem bija pazīstamas konditorejas īpašniece, kuras meitiņa mācījās šajā klasē un kas nereti palīdzēja ar savu klātbūtni mammas darbavietā. Ziemassvētkos 2. klasē mani sagaidīja pārsteigums - vai trīskilogramīga torte, kuras tapšanā piedalījušās... manas skolnieces rociņas. Tādas dāvanas neaizmirst līdz kapa malai...
  Cits stāsts. Mazā lauku skoliņā, kur jebkurš notikums blakusklasē top zināms, pēc pāris tur aizvietotām stundām pie manis pienāk zēns. No nelabvēlīgas ģimenes, ar daždažādām uzvedības problēmām, un sniedz no zīmēšanas papīra paša salīmētu aploksni. Tajā ar krāsainiem flomasteriem uz baltas, nelīdzeni nogrieztas papīra lapiņas rakstīti 5 vārdi: "Es tevi klausīšu visu dzīvi." Tās nav īsti dāvanas, tā ir attieksme.
• Karinjo: Tas ir tik patiesi un mīļi pateikt paldies ar savu darinātu pateicību.
• Līga: Lūk! Tieši tam es piekrītu! Tas, kas no sirds un ir īsts paldies! Ko tādu ilgi atcerēsies!
• Ilona: Par vēstulēm skaisti pateikts.