Priekšvēlēšanu gaisotnē uzliesmojusī politiskā krīze izvērtusies divās paralēlās plaknēs. Vienā – vai saglabāsies esošā valdība vai arī būs jauna. Otrā – kā šī pašradītā valdības krīze ietekmēs politisko spēku izredzes gaidāmajās Saeimas vēlēšanās 3. oktobrī.
Pirms aplūkojam abas šīs krīzes dimensijas, jāatgādina: lai arī politiskie spēki nebeidz piesaukt “ģeopolitisko situāciju”, to darbībā tā dēvēto valstisko interešu komponente ir grūti saskatāma. Vēlēšanu tuvums nosaka to, ka visi ir gandrīz pilnībā koncentrējušies uz savām personiskajām politiskajām interesēm, lai ko arī neteiktu publiskajā telpā.
Šobrīd Evikas Siliņas valdības turpmākais liktenis ir gandrīz pilnībā “Progresīvo” rokās. Partijas līderis Andris Šuvajevs jau pirmdienas preses konferencē izteica visnotaļ neglaimojošu Siliņas darba vērtējumu un faktiski izteica viņai neuzticību (“Progresīvie” neredz, ka Siliņa spētu atbildīgi vadīt valdību), tiesa, galīgo lēmumu par izstāšanos no koalīcijas atliekot līdz šodienai (trešdienai).
Siliņa, apliecinot gatavību personiski ierasties “Progresīvo” frakcijā un skaidrot savu rīcību pēc ceturtdienas dronu incidenta, liek nepārprotami saprast, ka ir gatava turpināt vadīt valdību esošajā sastāvā un pat gatava uz zināmiem kompromisiem.
Šo kompromisu ietvaru visai skaidri lika nojaust pats Šuvajevs jau minētajā preses konferencē, kurā viņš vairākkārt piesauca trešdien paredzēto Valsts kontroles ziņojuma publicēšanu par revīziju “Latvijas valsts mežos”. Līdz ar to runa ir par 2022. gada scenārija atkārtošanu. Ja amatu zaudē viens koalīcijas ministrs, tad arī citām partijām solidāri jānomaina kāds savs ministrs. Ja amatu zaudējis aizsardzības ministrs Andris Sprūds, tad lai atkāpjas arī zemkopības ministrs Armands Krauze.
ZZS līderis Viktors Valainis uz šo potenciālo ierosinājumu jau preventīvi atbildējis, ka Sprūds atkāpies pats, tāpēc nav pamata izvirzīt šādu spoguļprasību. Krauze, atšķirībā no “Progresīvo” ministra, pats atkāpties nedomā, tāpēc situācijas neesot salīdzināmas.
Tas, ka šodien paredzētā VK ziņojuma publicēšana ir atlikta, zināmā mērā izjauc “Progresīvo” scenāriju, bet Šuvajevs pats, preses konferencē atbildot uz žurnālistu jautājumiem, atzina, ka Siliņas aicināšana trešdien uz frakcijas sēdi un VK ziņojuma publicēšana tās pašas dienas rītā esot tikai sakritība. Līdz ar to situācija ir politiski “tīrāka” - šis VK ziņojums nejauksies pa kājām politisko domstarpību risināšanā.
Politiķi tikmēr turpina radīt iespaidu, ka tas, ka attiecības triju valdošās koalīcijas partiju starpā kļūst jau klaji naidīgas, valdības turpmāko dzīvotspēju tikpat kā neietekmē. Nu un? Lai kā mēs ienīstu viens otru, turpināsim strādāt, skandē koalīcijas partneri, ar rūpju rievu sejā piesaucot neiztrūkstošo frāzi par “valstisko atbildību”.
Konkurenti ir blakus
Te arī mēs nonākam pie šīs politiskās krīzes otras, var pat teikt, galvenās dimensijas. Kā šī krīze ietekmēs gaidāmo vēlēšanu rezultātus? Protams, līdz vēlēšanām vēl daudz kas mainīsies un šodienas politiskās peripetijas nebūs izšķirošās. Tāpēc pareizāk būtu teikt: kā šī krīze ietekmēs atsevišķu politisko spēku publisko tēlu? To zīmolu, kurš iedarbojas uz vēlētāju dziļākajām zemapziņas dzīlēm un beigu beigās nosaka viņu izvēli balsošanas kabīnē.
Vispirms jāatzīmē, ka politiskais laukums (spektrs) ir neviendabīgs tāpat kā pati sabiedrība. Teiksim, “Latvija pirmajā vietā” un “Progresīvie” cīnās par pilnīgi atšķirīgām vēlētāju grupām, kuras tikpat kā nepārklājas. Tas nozīmē, ka lai gan politiskie aktīvisti un viedokļu līderi pārsvarā cenšas sist pa saviem diametrāli pretējās pozīcijās esošajiem politiskajiem pretiniekiem (piemēram, “Re:Check” pa “Latvija pirmajā vietā” un “Suverēno varu”), galvenie viņu politiskie konkurenti ir tajā pašā elektorālajā nišā blakus stāvošie.
Ne mazāk svarīgs, bet bieži politiskajā analīzē aizmirsts dalījums ir starp “apmierināto” un “dusmīgo” vēlētāju. Starp tiem, kas valstī notiekošo vērtē kā caurmērā normālu, un tiem, kuri to redz kā novestu “pilnīgā pakaļā”. Šis iedalījums ir ārkārtīgi būtisks tieši tad, kad tiek noteikts nosacītais klases vecākais vai “pieaugušais istabā”.
Kur ir aizstājēji?
Ja aplūkojam pašreizējā elektorālā cikla īpatnības, tad uzmanība jāpievērš “Jaunās vienotības” (JV) popularitātes dinamikai. Pirms četriem gadiem, 2022. gada vēlēšanās, JV pārliecinoši uzvarēja. Toreiz ne mirkli nebija šaubu, kurš politiskais spēks būs galvenais valdības veidotājs. Kopš tiem laikiem daudz ūdeņu ir aiztecējis, un pat tradicionālie “Vienotības” informatīvie atbalstītāji (“Providus”) atzīst, ka Siliņas valdība ir viena no pēdējā laika nepopulārākajām valdībām. Publiskajā telpā skan nemitīgi draudi “Vienotību” aizslaucīt “vēstures mēslainē”. Lai arī tos izsaka klaji “Vienotības” pretinieki, 2022. gadā neko tādu pat viņi neatļāvās teikt. Tas nozīmē, ka nav dūmu bez uguns.
Tā kā līdzīgas prognozes par “Vienotības” likteni nav jaunums (līdzīgas runas bija populāras arī 12. Saeimas laikā no 2014. līdz 2018. gadam), tad svarīgi izvērtēt, cik tās pamatotas. “Vienotības” daudzmaz stabilā politiskā pozīcija ilgus gadus balstījās uz samērā sekmīgi veidoto “pieaugušā istabā” tēlu. Šis viņu tēls īpaši nostiprinājās laikos, kad Saeimā toni noteica nosacītie kaimiņi, gobzemi un Co. Uz šo personāžu fona “Vienotības” politiķi izskatījās pēc nopietniem, atbildīgiem un līdzsvarotiem valstsvīriem.
Līdz ar to daudzās prognozes par šīs partijas aiziešanu pa skuju, tas ir, pa “Latvijas ceļa” un Tautas partijas taku atdūrās pret nesatricināmo - bet kas nāks viņu vietā? Kamēr nav citas “pieaugušo” partijas, tikmēr JV var darīt, ko grib. Līdzīgi kā bija ar Nilu Ušakovu Rīgā padsmitajos gados.
Skolēni, ne pieaugušie
Svētdienas vakara “Rīgas sprints”, kad, kā trāpīgi zīmē populārais karikatūrists Gatis Šļūka, premjerministre un aizsardzības ministrs sacenšas, kurš pirmais aizskries līdz mikrofonam, lai paziņotu par savu atkāpšanos (vai demisijas pieprasījumu), lielā mērā ir izgaisinājis šo JV stingri izturēto tēlu.
Ne ar kādiem racionāliem apsvērumiem neizskaidrojamā steiga un ar to saistītā melošana par koalīcijas partneru iepriekšēju informēšanu (ko pilnībā noliedz Šuvajevs) nostāda premjerministri visai divdomīgā gaismā. Viņas un JV rīcība vairāk atgādināja nevis dalību nopietnā politiskā procesā, bet gan tādu kā skolas laiku rosīšanos, kad pirms klases vakara dažādas meiteņu grupiņas drudžaini komunicē, cenšoties kaut ko viņām pašām “ārkārtīgi svarīgu” sarunāt.
Spriežot pēc atsauksmēm publiskajā telpā, tradicionālais “Vienotības” elektorāts šajā JV/“Progresīvo” konfliktā ir pārsvarā nostājies “Progresīvo” pusē. Tā JV ir ļoti bīstama zīme, jo “apmierināto” spārnā, no kura tiek izvēlēts “pieaugušais istabā”, “Progresīvie” ir galvenie JV konkurenti. Ja liela daļa “Vienotības” pamata elektorāta aizmigrēs pie “Progresīvajiem”, tad pastāv iespēja, ka tieši viņi var kļūt par jaunajiem “pieaugušajiem”.
Tiesa, pret “Progresīvajiem” ir nostājušies gandrīz visi pārējie, kas nozīmē, ka pēc 3. oktobra šai partijai ir lielas iespējas palikt opozīcijā, bet, esot opozīcijā, darbojas jau citi politiskie principi. Šobrīd gan politiķiem svarīgāk domāt tieši par 3. oktobri, nevis par to, kas būs pēc tā. Tāpēc “Progresīvajiem” ir jārisina ļoti sarežģīts uzdevums: kā labāk? Palikt Siliņas valdībā, aizbildinoties ar labskanīgo, bet jēdzieniski tukšo “atbildības par valsti” atrunu, vai arī konsekventi turpināt savu ceļu.
Ja jau “Progresīvie” neredz, ka Siliņa spētu atbildīgi vadīt valdību (tā “Progresīvo” oficiālajā paziņojumā), tad nav ko stutēt šādu “nespējīgu” valdību. Jāiet no tās prom un jākoncentrējas 3. oktobra vēlēšanām, lai tajās uzvarētu un jau pēc tam uzņemtos vadīt valdību tā, kā viņi to “atbildīgi spēj”. Protams, ja vēlētāji būs tā lēmuši.
