Svētku runām ir savs uzdevums un sava specifika. Tāpat kā apsveikuma kartītēm, suminājumiem sociālajos tīklos vai galda runām, sveicot jubilāru. Šīs runas parasti sastāv no divām komponentēm. No uzmundrinošām, labu vēlējumu standarta frāzēm un katram apsveicamajam specifiskām, unikālām lietām.
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks garā intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izklāstījis savu versiju par to, kāpēc viņa redzējums par pasaulē notiekošo vairs netiek uztverts kā vienīgais pareizais. Kāpēc parastie, “augstajās gudrībās” neiesvaidītie ļautiņi neuztver viņa un viņam līdzīgo “patiesības skaidrotāju” sprediķus ar nepieciešamo godbijību un cieņu.
No iekšpolitiskā aspekta aizvadītais gads Latvijas politikā bija tukšais gads. Var jau uzskatīt Eiroparlamenta vēlēšanas kā būtisku starpfinišu pirms nākamgad gaidāmajām pašvaldību un 2026. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām, bet starpfinišs tomēr ir un paliek tikai starpfinišs pirms “īstajām” vēlēšanām. Nākamgad tādas būs pašvaldībās, kur galvenā balva tiks izcīnīta Rīgā.
Latvijas tautsaimniecībai aizvadītais gads bija saspringts. Budžeta ieņēmumi pildījās zem plānotā, kas radīja kopumā nervozu atmosfēru, jo Latvijas budžeta veidošanas tradīcijā ir to veidot pēc nedaudz samazinātām prognozēm. Lai vēlāk varētu teikt, ka budžets pildās ar uzviju, un to kādam varētu papildus iedalīt.
Var jau būt, ka pēc gadiem vēsturnieki 2024. gadā saskatīs kaut ko citu, ar ko šis gads būs bijis iezīmējies pasaules vēsturē, bet šobrīd nav šaubu, ka šī gada nozīmīgākais notikums ir Donalda Trampa atkārtota ievēlēšana par ASV prezidentu 5. novembrī.
Uzreiz jāsaka, ka virsrakstā izteiktais valdības stabilitātes vērtējums vēl nenozīmē, ka Evikas Siliņas valdība ir negāžama un līdz 2026. gada 3. oktobra 15. Saeimas vēlēšanām paliks tāda, kāda tā ir. Drīzāk tieši otrādi. Paskaidrošu, kāpēc.
Lai arī reti kurš apstrīdēs to, ka cilvēces attīstītākā daļa ir cieši saistīta ar eiropeisko kultūrtelpu jeb kristietības tradīciju, vienlaikus daļa no šīs attīstītās sabiedrības izvirza smagas apsūdzības kristietībai un līdz ar to arī visai Rietumu civilizācijai kā tādai. Rietumi esot visa ļaunuma sakne, bet vēl dziļāk parokoties – kristietība. Lūk, patiesais visu pasaules netaisnību cēlonis.
Pirms svētku brīvdienām publicētais Saeimas izmeklēšanas komisijas ziņojums “Rail Baltica” lietā it kā ir salicis visus punktus uz i. Ziņojumā detalizēti izskaidrota projekta problēmu rašanās gaita un izgaismoti (nosaukti vārdos) galvenie vainīgie. Šīs komisijas darbs atšķirībā no citām līdzīgām komisijām tiek atzīts par vienu no jēgpilnākajiem. Tam varētu būt zināmas politiskas vai pat tiesiskas sekas.
Ceturtdien “Carnegie Europe” rīkotajā pasākumā Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, ar savu pirmo lielo runu NATO ģenerālsekretāra amatā uzstājās Marks Rite. Tā bija viņa programmatiskā runa, kurā jaunais NATO ģenerālsekretārs iezīmēja savu misiju šajā atbildīgajā amatā un nosprauda galvenos mērķus pasaulei tik sarežģītā laikā.
Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.
Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.
Tāpat kā par daudzām pasaules metropolēm mēdz teikt, ka tās nekad neguļ (New York never sleeps), tā arī par jebkuru valdību var teikt – tajā nekad nebeidzas iekšējās politiskās rūgšanas procesi. Neviena valdība nekad nevar justies sastingusi un stabila. Tajā pastāv mūžīga iekšējā dinamika un spriedze. Evikas Siliņas valdība nav izņēmums.
Lai arī Sīrijas diktatora Bašara Asada režīms pēdējo nedēļu laikā bija pamatīgi sašūpojies, tā krišanas straujums naktī no sestdienas uz svētdienu bija visai negaidīts.
Savus iespaidus par režisora Gata Šmita Jaunā Rīgas teātra (JRT) jaunajā zālē iestudēto jaunās, daudzsološās dramaturģes Justīnes Kļavas “Mīlas straumi” sākšu ar analoģiju.
Jaunākie partiju reitingi rāda, ka arī Latvijā, līdzīgi kā citur pasaulē, arvien populārāki kļūst radikālie spēki. Sabiedrība polarizējas, radikalizējas un pieprasa izlēmīgāku politiku. Peldēšana pa straumi, izšķirošo lēmumu atlikšana uz vēlāku laiku, mērenība, pasteļtoņi un centieni būt labiem pret visiem iziet no modes.
Latvijas politiskā šķira, kuru iemieso tā dēvētās simt gudrās galvas, šķiet, ir tik “gudra”, ka no apkārt notiekošā neko nemācās. Kamēr vēlētāji neiedod kārtīgi ar bomi pa pieri. Līdzīgi kā ASV Vašingtonas “isteblišments” pirms mēneša dabūja no Trampa. Vai kā Kariņš dabūja par saviem lidojumiem. Pareizāk sakot, nevis par pašiem lidojumiem, bet “muļķa ieslēgšanu”, kad viņam par to aizrādīja. Par ko? Es neko. Visi lido. Ko jūs man piesienaties?
Joprojām valdībā nav vienota un skaidra plāna, ko darīt ar “Rail Baltica” projektu. Kādu tālākās būvniecības variantu izvēlēties, ņemot vērā sarežģījumus ar tā finansējumu. Kā ticamākais risinājums šobrīd tiek uzskatīts maksimāli minimizētais (atvainojos par kalambūru) variants. Proti, uzbūvēt vienu sliežu ceļa trasi, cik vien lēti iespējams. Lai vilks paēdis (projekts formāli realizēts) un kaza dzīva (minimāli izdevumi).
Uz gluži vai orvelisko jautājumu – Vai jūs gribat, lai atgriežas Jānis Urbanovičs? – partijas “Saskaņa” kongress sestdien atbildēja ar vienprātīgu – jā! Ko tas nozīmē?
Nākamā nedēļa paies valsts budžeta apspriešanas un pieņemšanas zīmē. Lai arī runas būs garas, diez vai tur notiks kas negaidīts. Visas koalīcijas partijas sevi pozicionē kā nopietnas, atbildīgas un Saeimā nekādu cirku Gobzema stilā rīkot netaisās. Līdz ar to budžeta dēļ valdībai briesmas nedraud. Taču tai draud briesmas no citas puses.
Tā vien šķiet, ka Saeima iet uz bezprecedenta soli. Likumu, kuru Saeima pieņēmusi vienbalsīgi, tikpat vienbalsīgi varētu arī atcelt. Vai ir iespējams vēl skaidrāks deputātu totālās bezatbildības, nekompetences un vieglprātības piemērs?
Otrdien valdības sēdē tika izskatīts daudzmiljardu dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” sasāpējušais jautājums. Kā jūs domājat, ar ko bija aizņemti ministri, kamēr tika izskatīts šis Latvijas valstij un tautai (bet ne viņiem pašiem personīgi) arhisvarīgais jautājums?