Jēkabpils pilsētas teritorijā ir ieklīdis lācis, svētdienas pievakarē informēja Jēkabpils novada pašvaldība. “Nemēģiniet lāci fotografēt, filmēt vai pievilināt. Pamanot lāci, saglabājiet drošu distanci un ļaujiet dzīvniekam netraucēti turpināt ceļu uz mežu,” brīdināja pašvaldība. Jautājums tikai, cik daudz pats lācis “klausīs” pašvaldības lūgumam “netraucēti turpināt ceļu uz mežu”, vai tomēr “turpinās klīst pa pilsētu”.
Lai arī izskanējusi informācija, ka iedzīvotāji brīdināti [kā parasti] ar novēlošanos, viss šoreiz beidzās laimīgi. Neviens necieta, un arī lācis tika sekmīgi aizvadīts (aizdzīts) atpakaļ uz mežu, kur viņam arī vieta. Taču, lāču skaitam Latvijas mežos pieaugot, pieaugs arī līdzīgu incidentu skaits, un nav nekādas garantijas, ka citu reizi viss beigsies tikpat mierīgi kā šajā reizē.
Atcerēsimies, ka pavisam nesen, šā gada 23. aprīlī, lācis līdz nāvei saplosīja kādu sievieti Polijā. Pirms tam cits lācis uzbruka kādam velosipēdistam tepat kaimiņos, Igaunijā. Tikai laimīgas nejaušības dēļ izdevās izvairīties no traģēdijas. Garām brauca automašīna, kura sāka skaļi signalizēt, un lācis aizbēga, nenodarījis līdz galam savu asins darbu. Pašu velosipēdistu pēc lāča uzbrukuma gan nācās hospitalizēt.
Galvenais jautājums, par kuru sabiedrībai jāsāk domāt jau tagad - ko darīt? No vienas puses, ir pilnīgi skaidrs, un neviens to nenoliedz, ka lācis ir bīstams plēsējdzīvnieks, kurš sava spēka un apmēru dēļ apdraud cilvēkus. Ikviena cilvēka satikšanās ar lāci aci pret aci ir cilvēka dzīvībai bīstama.
No otras puses, nevar neņemt vērā šīs problēmas emocionālo fonu. Lai arī objektīvi lācis ir tāds pats cilvēku apdraudošs subjekts kā sprāgstvielām pildīts drons vai bandīts tumšā šķērsielā, cilvēki to uztver pavisam atšķirīgi. Cilvēki, kamēr paši nav ne reizi dabūjuši “pa pirkstiem”, iedomātas, citu aprakstītas briesmas uztver ar lielām grūtībām. Par lāču nodarītajiem postījumiem lauku saimniecībām šoreiz nerunāsim vispār. Tiem, kuriem ar lāčiem nekad nav bijusi darīšana, viņi vairāk saistās ar mīļu plīša lācīti vai labsirdīgo un jauko Vinniju Pūku, kuru gribas tikai samīļot, nevis tam nodarīt pāri.
Šī pretruna starp iedomātu mīļumu un reālu bīstamību ir pamatā daudzām traģēdijām, kad dzīvnieki saplosa savus aizstāvjus un draugus. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāatsakās no dzīvnieku aizsardzības un aizstāvības. Tieši otrādi. Šī cilvēku līdzcietība pret saviem evolucionāri zemāk stāvošajiem bioloģiskajiem līdzgaitniekiem raksturo augsti attīstītu civilizāciju. Jo humānāka attieksme pret dzīvniekiem, jo kulturālāka un civilizētāka sabiedrība.
Mūsdienu civilizācija ir tālu aizgājusi no primitīvā meža. Tiesa, pirms vēl tā nonāca līdzšinējā līmenī, cilvēki sev apkārt iznīcināja gandrīz visus viņiem bīstamos plēsējus - lāčus, vilkus (mūsu platuma grādos). Lāčus Latvijas teritorijā iznīcināja jau 19. gadsimta nogalē. Vilki izdzīvoja, bet pirms pusgadsimta Latvijā dzīvoja tikai pārdesmit šīs sugas plēsēju.
Pirmie lāči pēc gandrīz simt gadu pārtraukuma Latvijas ziemeļdaļā ieklīda no Igaunijas pagājušā gadsimta nogalē, bet noturīgu populāciju tobrīd šeit vēl neveidoja. Tikai jau šajā gadu tūkstotī lāči kļuva par Latvijas mežu pastāvīgajiem iemītniekiem. Vēl 2020. gadā lāču skaits Latvijā nepārsniedza 70, bet šobrīd tiek lēsts, ka Latvijas mežos dzīvo ap 190-200 lāču. Tā kā lācenei vienā metienā ir divi trīs lācēni un lāčiem dabīgo ienaidnieku mežā faktiski nav, var rēķināties, ka jau drīzā nākotnē lāču skaits būtiski palielināsies un sasniegs tūkstoti.
Lai arī lāčiem Latvijā dabīgo ienaidnieku nav, viņu barības bāze arī nav bezgalīga. Latvijas apstākļos pat ļoti ierobežota, jo zivis, kas ir lāču galvenā barība Eiropas un Ziemeļamerikas ziemeļos, Latvijas lāči ir redzējuši varbūt vienīgi sapņos. Līdz ar to galvenais lāču skaitu ierobežojošais faktors ir pieejamā barība, un te arī slēpjas lielākā bīstamība. Ja dzīvniekam nav ko ēst, viņš sāk meklēt pārtiku tur, kur tās ir tik daudz, ka to met ārā. Tas ir, pie cilvēkiem, kuri pārtikas atlikumus bieži vien utilizē visai nevērīgi. Tādā veidā, ka pie tiem var tikt arī dzīvnieki.
Par laimi, gandrīz visi dzīvnieki evolūcijas gaitā ir iemantojuši dzīvnieciskas bailes no cilvēkiem kā no galvenajiem un bīstamākajiem dabīgajiem ienaidniekiem. Lāča pašsaglabāšanās instinkts liek lācim no cilvēka baidīties tīri veģetatīvās nervu sistēmas līmenī. Un tomēr lācis skaitās daudz mazāk bailīgs (piesardzīgs) nekā, teiksim, vilks. Tāpēc nav brīnums, ka laiku pa laikam parādās ziņas par lāču viesošanos bīstami tuvu cilvēku mitekļiem. Igaunijas eksperti, kuriem ir lielāka pieredze lāču uzvedības novērošanā, norāda, ka lāči sākuši daudz mazāk baidīties no cilvēkiem.
Šobrīd lācis Latvijā ir aizsargājamo dzīvnieku kategorijā un tā medības ir aizliegtas. Vispār. Pilnībā. Šajās dienās portālā “Mana balss” sākta parakstu vākšana aicinājumam likumdošanas līmenī atļaut lāču medības. Vienlaikus dzīvnieku aizstāvji turpat uzsākuši vākt parakstus pret šo aicinājumu. Nav šaubu, ka abas puses ir gatavas cīnīties “līdz galam”.
Publiski ir pieejamas instrukcijas, kā sevi individuāli pasargāt (mazināt riskus), ja esi nejauši sastapies ar lāci, taču tikpat kā nav nekādu valstisko soļu, kā šo aizsardzību nodrošināt un stiprināt. Diemžēl nopietnu diskusiju valsts administratīvās pārvaldes līmenī par to, ko darīt, nav. Nav pat aptuvenu rekomendāciju par vēlamo lāču skaitu Latvijā un veidiem, kā šo lāču skaitu kontrolēt. Valstiskā līmenī viss ir palaists pašplūsmā: lai lāči vairojas, kā prot un vēlas, bet cilvēki savukārt lai uzmanās un domā par savu drošību, kā katrs prot un izdomā.
Mēdz teikt, ka visi likumi ir rakstīti ar asinīm. Proti, tad, kad notiek kaut kas jau neglābjams, tad likumdevēji attopas un sāk domāt. Pareizāk sakot, sāk izlikties, ka šis jautājums viņiem svarīgs. It kā nevarētu jautājumu risināt preventīvi. Diemžēl vēsturiskā pieredze liecina, ka nevar. Kamēr pērkons nav norībējis, zemnieciņš krustu nepārmetīs.
Nav arī nekāds noslēpums šīs atturības iemesls. Viena lieta ir racionālais cilvēku drošības aspekts, bet pavisam kas cits emocionālais dzīvnieku aizstāvības aspekts, kurā dzīvnieki tiek humanizēti, masu apziņā pielīdzināti mīļiem mājdzīvniekiem, bērnībā iecienītiem pasaku varoņiem un tādējādi aizstāvami vēl vairāk nekā nepazīstami līdzcilvēki. Teikt, ka kaut kā jākontrolē dzīvnieku skaits mežā, šobrīd skaitās nelabs stils, jo, pasakot A, jāsaka arī B, bet B skan tā, ka tas elektorāli papildu balsis dod daudz mazāk nekā noņem. Proti, jārunā par medībām un palīgos jāsauc sabiedrībā ne pārāk labi ieredzētie mednieki.
Šobrīd būs grūti likumdevēju līmenī sagaidīt izlēmīgu rīcību, lai gan pašreizējās koalīcijas vadība gribētu uzdoties par “baigi izlēmīgiem”. Taču realitātē, visticamāk, viņi būs izlēmīgi tikai tur, kur tas dod acīmredzamus plusus 3. oktobra vēlēšanās, bet tur, kur plusus saņemt diez vai izdosies, “izlēmība” būs ierastajā līmenī. Lai gan šis ir tas gadījums, kad kaut vai darba grupas izveide jau būtu kaut kāds ceļš uz “ledus sakustēšanos” pareizajā virzienā.
