Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sestdien deva Andrim Kulbergam desmit dienas laika, lai parādītu sabiedrībai un pašiem politiskā procesa dalībniekiem taustāmus pierādījumus viņa vadītas jaunas valdības iespējamībai. Šis prezidenta uzstādījums tika sabiedrībā kopumā uztverts cerīgi, jo cilvēki ir noguruši no pēdējā laika politiskajām spēlītēm un vēlas ātrāk redzēt jaunu, rīcībspējīgu valdību.
Tagad, kad pagājusi gandrīz puse no šā laika, pamazām iezīmējas politisko spēlētāju rīcības plāni. Idejai par plašu, piecu partiju koalīciju šķietami punktu pielika Nacionālās apvienības (NA) stingrie iebildumi pret “Progresīvo” iesaisti koalīcijā. Šķietami tāpēc, ka turpat Rīgas domē abas partijas atrodas koalīcijā un ne par kādām “sarkanām līnijām” nerunā. Pēc Kulberga otrdienas tikšanās ar “Jauno vienotību” (JV) viņa tikšanās ar “Progresīvajiem” atkal aktualizēta, it kā dodot NA mājienu, ka teorētiski, zināmos apstākļos koalīciju var izveidot arī bez viņiem.
Tā kā partijas jau ir vienojušās, ka īsajā laika posmā līdz vēlēšanām nekādi “Stambulas konvencijas” vai tamlīdzīgi ideoloģiski sensitīvi jautājumi netiks pārskatīti, tad šīs “sarkanās līnijas” izskatās nedaudz aiz matiem pievilktas. Cita lieta, ka vēlēšanu tuvums liek NA pozicionēties un būt stingriem savā pret “Progresīvajiem” vērstajā retorikā.
Ņemot vērā “Progresīvo” sava veida “baltā zvirbuļa” lomu Latvijas politikā, arī citām partijām, iespējams, nebūtu lielu iebildumu distancēties no šā politiskā spēka, jo “Progresīvo” “atšūšana” politiskajā tirgū ir viegli “pārdodama”. Iepretim citiem Kulberga potenciālās valdības torpedēšanas gājieniem. It īpaši no JV puses.
Vēl pirms Kulberga nominācijas politisko apskatnieku vidū bija plaši izplatīts viedoklis, ka JV centīsies vilkt gumiju, metīs sprunguļus riteņos ikvienam jaunās valdības “stādītājam” un bremzēs jebkādas izmaiņas, kuras varētu mazināt JV ietekmi uz reālajiem procesiem valstī.
Lai gan pagaidām no JV puses nav uzkrītošu Kulberga plānu torpedēšanas pazīmju, paplašinātās koalīcijas (ar “Progresīvajiem”) aktualizācija var būt viena no šā rīcības modeļa izpausmēm. Agrākā pieredze ļauj prognozēt metodes, ar kādām JV šo izmaiņu bremzēšanu mēģinās “pārdot”. Ar veco, jau ne reizi vien dažādās variācijās dzirdēto stāstu, ka visi pārējie, izņemot mūs, ir nejēgas, kas neko nesaprot. Ja viņiem iedos kaut tikai mazliet pastūrēt, tad viņi uzreiz iebrauks grāvī. Tāpēc viņus pie nopietniem amatiem nedrīkst laist pat tuvumā. Vienīgi mūs - vienīgos īstos “pieaugušos istabā”.
Vai šo nodrāzto “stāstu” JV izdosies kārtējo reizi “tautai iebarot”? Tas galvenokārt atkarīgs no pašiem politiskā procesa dalībniekiem un pirmām kārtām paša Kulberga. Tā kā Latvijas politiskās šķiras elitārais spārns (ja tā vispār var teikt) Kulbergu par nekādu dižo intelektuāli neuzskata, tad galvenā Kulbergu neitralizējošā taktika būs publikai viņu parādīt kā augumā un ambīcijās varbūt arī lielu, bet patiesībā “mazu duraciņu”, kuram var atļaut vadīt parlamentārās izmeklēšanas komisiju (lai jau paspēlējas ar vilcieniņiem un lidmašīnītēm), bet ne jau vadīt valsti un valdību.
Ar šo tradicionālo uzdevumu - parādīt visu citu partiju politiķus kā zemākā plauktā esošus - vēsturiski JV ir samērā labi tikuši galā. 2018. gada gadījums, kad JV ar vismazāko mandātu skaitu koalīcijā izdevās izbīdīt savu ministru prezidentu, bija izcils šīs politiskās izspēles piemērs. Kāpēc lai šoreiz JV būtu izvēlējusies citu taktiku? Šoreiz gan visi citi jau zina šo JV iecienīto kombināciju un ir gatavi pret to strādāt.
Lielākā šo “visu citu” problēma ir tā, ka katram no viņiem ir pašiem savas prioritārās intereses. NA premjerministru nomināciju sarakstā ir nākamā prezidenta nosauktā opozīcijas partija aiz AS. ZZS negrib dot elektorālas priekšrocības saviem tuvākajiem konkurentiem, savukārt AS tieši gribētu iegūt šīs priekšrocības, izveidojot sava līdera vārdā nosaukto valdību.
Līdz ar to izslavētās 44 balsis (bez JV balsīm) tikai uz papīra ir vienotas un vienā virzienā vērstas. Realitātē tām ir plaši izvērsts radiants. Tiesa, tās vieno vēlme nostumt no “nopietno”, “saprātīgo” goda pjedestāla JV, taču, lai to izdarītu, būtu jāstrādā šajā virzienā visiem kopā. To gan ir daudz vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo vēlreiz jāatkārto - katram no viņiem ir savas intereses. Tās pārkāpt kaut kādu “kopīgu” interešu vārdā diez vai ir viņu spēkos.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē nopietnu risku, ka JV ar savām 25 balsīm apspēlēs viņus visus pa vienam, atsevišķi. Tā tas vismaz līdz šim parasti ir bijis. Vai būs arī šoreiz? No tā arī būs daudz kas atkarīgs.
Ja JV atkal izdosies šis vecais triks, tad tas būs apstiprinājums tam maz iepriecinošajam faktam, ka viņi joprojām ir spēcīgākā, gudrākā un nopietnākā partija. Visi JV slaucītāji vēstures mēslainē patiesībā ir nespējnieki.
Ja JV izgāzīsies, tas ir, viņu spēle būs tik rupja, primitīva, ka šī viņu destrukcija un valdības veidošanas torpedēšana būs visiem atklāti redzama, tad tas liecinās par ko citu: JV laiks ir pagājis. Uz Latvijas politiskās skatuves ir atbrīvojusies jaunas prīmas vieta, un ir sācies jauns Latvijas politiskās attīstības cēliens.
