Andris Kulbergs savas jaunās valdības pirmajā, svinīgajā sēdē paziņoja, ka drīzumā rīkošot speciālu Latgales drošības problēmām veltītu valdības izbraukuma sēdi. Pagaidām vēl nav noteikts konkrēts datums un vieta, bet tam arī nav nozīmes. Tāpat skaidrs, ka tas būs simbolisks pasākums ar domu: mīļie latgalieši, mēs par jums domājam un rūpējamies. Padomājiet un parūpējieties arī jūs par mums. Kaut vienu reizi gadā. 3. oktobrī.
Šāds vēstījums nenozīmē, ka valdību un “Rīgas kundziņus” Latgale un tās iedzīvotāji it nemaz neinteresētu paši par sevi. Lai arī pašiem latgaliešiem bieži vien ir sajūta, ka par viņiem nedomā, ka viņi ir aizmirsti, tā gluži nav. Pat vēl vairāk. Skatoties no Rīgas, Latgale vienmēr ir tikusi uztverta kā “rūpju bērns”, bet ikviens vecāks zina, ka visvairāk uzmanības tiek veltīts tieši tam bērnam, kuram grūtāk iet. Cita lieta, ka ne vienmēr šis vecāks (valdība Rīgā) zina, kā palīdzēt šim “rūpju bērnam” (Latgalei).
Tagad vēl visām saimnieciskajām likstām (Latgale vienmēr ir bijis ekonomiski vājākais Latvijas apgabals) pievienojušās drošības likstas. Latgale ir pierobežas rajons, kurai pirmajai jāuzņem trieciens, ja gadījumā kas notiek. Pamazām tiekam pieradināti pie dzīves situācijā, kad kaut kas notiek gandrīz ik dienas, un šie “notikumi”, visticamāk, nākotnē tikai eskalēsies.
Skaidrs, ka īpašā valdības sēde Latgalē šo eskalāciju nespēs ne apturēt, ne novērst vai pat mazināt šīs eskalācijas sekas. Tajā pašā laikā negribētos uzdoties par fatālistu, kurš iesaka - ieņemiet budista pozu un pieņemiet apkārtējo pasauli tādu, kāda tā ir. Kā būs lemts, tā arī dzīvosim.
Ja šādus ieteikumus noraidām, tad ko varam likt vietā? Pirmām kārtām būtu jābūt kaut kādai skaidrībai par apdraudējuma samērīgumu ar sacelto troksni. Daudzu traģisku nelaimes gadījumu sekas ir izrādījušās vēl postošākas par pašu nelaimes gadījumu. Šeit var minēt gan Čornobiļas AES katastrofu, gan valdību reakciju uz vīrusa “SARS-CoV-2” parādīšanos. Abos gadījumos arvien aktuālāks kļūst jautājums: kas nodarīja vairāk posta - pati nelaime vai arī pārspīlētā reakcija uz to.
Objektivitātes labad piebildīsim, ka abos minētajos gadījumos netrūkst to, kuri uzskata, ka, tieši otrādi, reakcija bijusi nepietiekama un vajadzēja reaģēt vēl asāk. Kāda būtu panika un kas būtu noticis trīs miljonu Kijivā, ja 1986. gada aprīļa beigās būtu tāda informatīvā atklātība kā tagad, negribas pat iedomāties. Vēl jo vairāk pie tā transporta līdzekļu skaita, kas bija toreiz sabiedrības rīcībā.
Šī piebilde, ka daudzi, visbiežāk tieši īpaši aktīvi cilvēki, vēlas vēl asāku reakciju uz katru apdraudējumu, ir ārkārtīgi svarīga, jo politiķi parasti skatās tieši uz šo aktīvistu pusi, jo viņi vienkārši ir visskaļākie un politiski svarīgākie. Ko tas nozīmē praksē?
Praksē tas nozīmē to, ka, ja naktī Latvijas teritorijā ielido drons un tas tiek atklāts, tad automātiski tiek iedarbināta šūnu apraide un noteiktā teritorijā visi iedzīvotāji, kuriem ir aktīvs mobilā telefona pieslēgums, saņem brīdinājumu. Cilvēks Latgales laukos nakts vidū tiek pamodināts ar brīdinājumu: kaut kur apkārtnē lido drons, esiet uzmanīgs.
Ko lai šis cilvēks dara tālāk? Viņam ir vairāki varianti. Pirmais. Nolamāties par iztraucēto miegu, pagriezties uz otriem sāniem un turpināt gulēt. Otrais. Atlikušo nakts daļu (līdz brīdinājums tiek atsaukts) iet sēdēt pagrabā pie kartupeļu aroda un ievārījuma burkām (nez, cik cilvēku tā patiešām dara?). Trešais, celties kājās, staigāt pa istabu, nervozēt, sazvanīties nakts vidū ar sev tuviem cilvēkiem un kaut ko iedzert. Nomierinošu tējiņu vai ko stiprāku. Varbūt ir vēl kādi starpvarianti, bet kopumā izvēle ir aptuveni šajā amplitūdā.
Tad kāda ir šo brīdinājumu patiesā jēga? Būtībā tiem ir divas funkcijas. Pirmkārt, parādīt, ka “mēs par jums rūpējamies”. Diemžēl (jālieto tieši šis vārds), ja šāds brīdinājums izpaliktu, tad visi plašsaziņas līdzekļi un sociālie tīkli būtu pilni ar pārmetumiem par “nevērību pret cilvēkiem”, “pašiem būtu tuvojies drons, noteiktu sēdētu savos ērtajos bunkuros” un tamlīdzīgi. Līdz ar to Latgales cilvēka modināšana pusčetros naktī ir politiski obligāta. Citādi “arogants”, “vēstures mēslaine”, “par šitiem nekādi nevar balsot”.
Otrkārt, nodrošināties, ja kaut kas notiek. Mūsdienu tiesiskajā sabiedrībā galvenais ir papīrs. Šodien neviens IKEA skapis netiek izlaists no rūpnīcas noliktavas bez brīdinājuma neēst skapīša stiprinājuma skrūves. Ja kāds netīšām tās būs norijis, tad: mēs taču brīdinājām. Tieši tāpat ar droniem. Cilvēks pats būs vainīgs, ja viņam uz galvas uzkritīs drons, jo mēs taču brīdinājām - sēdi pagrabā vai “starp divām sienām”.
Kā nav grūti konstatēt, abos gadījumos nav runa par pašu apdraudēto Latgales iedzīvotāju drošību. Abos gadījumos rūpes ir par Rīgas amatpersonu politisko aizsardzību. Latgales iedzīvotājiem no šiem nakts brīdinājumiem drošība nepalielinās ne par mata tiesu. Toties ievērojami pieaug trauksmes sajūta, sabojāts miegs un tīri dvēselisks miers. Individuāli tas vēl būtu kaut kā pieciešams kaitējums, bet būtiski samazinās vides teritoriālā pievilcība, kas sit pa Latgales jau tā novājināto ekonomiku kopumā.
Taču, lai politiķi neizskatītos bezdvēseliski, pret “vienkāršo tautu” nevērīgi augstprāši, viņiem jāizliekas par “gādīgiem aizstāvjiem”, kas par šiem “vienkāršajiem cilvēkiem” 7/24 režīmā domā un rūpējas. Tiek sasauktas entās sēdes, kurās tiek spriests, kā labāk organizēt šo šūnu apraidi; tiek piešķirti 660 000 eiro, lai uzlabotu šīs sistēmas tehnoloģiskos risinājumus; tiek pieņemti lēmumi veidot divpakāpju apraidi, un nav šaubu, ka vēl tiks izlietotas tūkstošiem cilvēkstundu simtiem tūkstošu, bet varbūt arī miljoniem eiro vērtībā, lai šos jautājumus risinātu un risinātu. Veco laiku terminoloģijā tas skanētu - kultu un kultu tos tukšos salmus.
Tagad, pirms vēlēšanām, izdomājuši rīkot šo tukšo salmu kulšanas pasākumu tuvāk skatītājiem. Latgalē. Lai turienes galvaspilsētas atrakcijām neizlutinātais cilvēks var uz pakaļkājām staigājošu lāci paskatīties. Varbūt arī zilonis būs atvests izrādīt.
Var jautāt - bet kāda ir alternatīva? Uzreiz pasaku - alternatīvas nav. Tāda ir mūsdienu demokrātijas ēnas puse (blakus gaišajai pusei, kuru nedrīkst aizmirst). Darbs jāimitē, rūpes jāimitē, interese jāimitē. Tiklīdz beigsi tēlot, tā būsi nost no skatuves un ārā no trupas. Tādi ir spēles noteikumi. Nerakstītie. Ne jau “kārtības rullī” paredzētie. Ja gribi būt kārtīgs politiķis, tad pēc tiem arī jāspēlē. Tā ka, Kulberga kungs: uz priekšu! Uz Latgali! Lāci tikai neaizmirstiet līdzi paņemt.
