Andra Kulberga valdība pretēji prognozēm veidojas neparasti raiti un viegli. Bez acīmredzamas sprunguļu mešanas riteņos. Vismaz pagaidām.
Pamazām arī izgaismojas šī viegluma galvenie iemesli. Tie ir divi. Pirmkārt, politiskie spēlētāji šo valdību neuztver kā pārāk nopietnu. Viņi to vairāk uztver kā tehnisku, pagaidu valdību, kuras uzdevums būs novadīt valsti līdz 3. oktobra Saeimas vēlēšanām, neko pēc būtības nemainot.
Šeit uzsvars jāliek uz vārdu - uztver - jo nekad nevar zināt, kā attiecīgā valdība darbosies tad, kad tā sāks darbu. Tā valdība, kura sola visu mainīt, var viegli aizpeldēt pa ierasto plūsmu, neko nemainot, un otrādi. Tāpat ir labi zināms teiciens, ka nekas nav stabilāks par pagaidu konstrukciju. Tai skaitā valdību.
Otrs iemesls varbūt pat ir svarīgāks. Kopš Siliņas valdības krišanas varas aprindās ir krietni pieaugusi nervozitāte. Tieši tagad pirms vēlēšanām lielā mērā ir zaudēta kontrole pār situāciju. Pie dažādiem ministriju skapjiem, kur “skeleti” glabājas, parādījusies iespēja piekļūt nepiederošām personām. Sašaurināt šo potenciāli bīstamo, nepiederošo personu loku ir galvenais politiskās šķiras šī brīža uzdevums. Lai šo uzdevumu izpildītu, uz daudz ko var iet un daudz kam piekāpties.
Lai arī Satversmes 55. pants skaidri pasaka: “Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem”, praksē ministri ir nevis ministru prezidenta aicināti, bet gan partiju izvirzīti. Nav ne mazāko pazīmju, ka šoreiz būs citādi. Ko partijas būs izlēmušas likt par saviem ministriem, tos Kulbergam nāksies pieņemt.
Cita nerakstīta tradīcija nosaka, ka ārlietu un aizsardzības ministriem jāsaņem valsts prezidenta akcepts, bet finanšu ministrs nāk no tās pašas partijas, no kuras premjers. Tiesa, cik lielā mērā šīs nerakstītās tradīcijas tiek ievērotas, nosaka paša valdības veidotāja stāja, pozīcija un politiskais svars. Ar to saprotot viņa politisko autoritāti un vietu uz laukuma. Ja reiz piesaucām prezidenta akceptu, tad tas vairāk saistīts ar to, ka minētajām ministru pozīcijām nepieciešama NATO augstākā līmeņa pielaide slepenajiem dokumentiem.
Būtisks signāls, kurš parādīs Kulberga jaunās valdības potenciālu, būs iepriekšējās premjerministres Evikas Siliņas dalība tajā. Tas, ka demisionējušas valdības vadītāja, turklāt tā pati, kura gāza savu valdību, ieņem ministra amatu nākamajā valdībā, vērtējams kā visnotaļ spēcīgs signāls. Ja vēl viņa ieņems tā ministra vietu, kura dēļ nogāza savu valdību, tad tas būs dubults signāls.
Pirmkārt, Siliņas klātbūtne valdībā liecinās par “Vienotības” kā vecākā, “lielā brāļa” nezūdošu klātbūtni “pasākumā”. “Mēs neļausim visiem šiem mazpieredzējušajiem Danninga-Krīgera* cienītājiem sabojāt vai, vēl trakāk, izjaukt sistēmu,” neredzamiem burtiem tiks ierakstīts valdības deklarācijā.
Otrkārt, ņemot vērā politikas ciešo saistību ar saimnieciskajām interesēm (tā vērojama ne tikai Latvijā, bet diemžēl gandrīz visur pasaulē), Siliņas nonākšana aizsardzības ministrijas galvgalī rada papildu bažas par iepriekšējā ministra Andra Sprūda demisijas pieprasījuma patiesajiem cēloņiem.
Tas nenozīmē, ka Sprūds būtu bez vainas vai nebūtu atbildīgs par situāciju nozarē. Vienkārši Siliņas un “Jaunās vienotības” (JV) vēlme pārņemt savā pārziņā šobrīd finansiāli tik ļoti ietilpīgo nozari rada gluži loģiskas aizdomas. Iespējams, ka tās ir pilnīgi nepamatotas un Siliņa tikai un vienīgi patriotisku apsvērumu dēļ raujas uz šo amatu, taču līdzšinējais JV darbības stils neļauj tik viegli atbrīvoties no šīm bažām.
Objektivitātes labad jānorāda, ka minētās pielaides un valdības vadīšanas laikā iegūtās pieredzes dēļ Siliņa nebūtu sliktākais aizsardzības ministra variants, jo viņai nebūtu jāgaida uz pielaides piešķiršanu un jātērē laiks “ieiešanai sistēmā, lai saprastu, kā tā darbojas”. Taču politiski tas kombinācijā ar JV pārziņā saglabāto tieslietu ministra krēslu (arī SAB, KNAB, VDD un arī iekšlietu struktūru vadītāji ir šī politiskā spēka virsvadības laikā iecelti) veidotu ļoti spēcīgu “spēka struktūru” bloku.
Ja “Apvienotā saraksta” ministri - Māris Kučinskis, Raimonds Bergmanis, Nacionālās apvienības - Nauris Puntulis, Ilze Indriksone, kā arī ZZS jau sen labi zināmie kadri Viktors Valainis, Uldis Augulis īpašus komentārus neprasa un no viņiem nekādi pārsteigumi netiek gaidīti, tad ar JV ministriem viss ir nedaudz citādāk.
Ne tāpēc, ka šī politiskā spēka ministros būtu meklējami kaut kādi “revolucionāri”, kuri veiks kādas negaidītas reorganizācijas savās ministrijās. Ne uz to pusi. Drīzāk tieši otrādi - JV ir garants tam, ka nekas nemainīsies. Tur interesantums slēpjas citā aspektā.
JV ir partija, kura jaunajā Kulberga valdības struktūrā zaudē visvairāk. Bija astoņi krēsli valdībā, tagad paliks tikai četri. Tas nozīmē, ka skaidrāk iezīmēsies spēku samērs pašā “Vienotībā”. Ja Siliņa saglabās vietu valdībā, turklāt šobrīd ļoti atbildīgajā un redzamajā aizsardzības ministra amatā, tad tas nozīmēs, ka viņa ir arī saglabājusi augstas pozīcijas savas partijas iekšējā hierarhijā.
Ja amatu būs zaudējusi ārlietu ministre Baiba Braže, tas savukārt liecinās, ka viņai nav izdevies nostiprināt savas pozīcijas partijas iekšienē, par spīti salīdzinoši labajam sava darba novērtējumam sabiedrībā kopumā (pirms nepilna gada veiktajā aptaujā Bražes individuālais reitings starp JV ministriem bija visaugstākais).
Ja amatu saglabās pretrunīgi vērtētais Hosams Abu Meri (viņam minētajā aptaujā bija viens no zemākajiem ministru reitingiem), tad tas liecinās, ka vismaz līdz vēlēšanām JV politiskā vadība centīsies nodemonstrēt gan vienotības ilūziju, gan kursa nemainību. Lai gan nav izslēgts, ka iekšējās pretrunas un savstarpējo nepatiku neizdosies noturēt “zem segas”, un atsevišķas tās izpausmes var izlauzties uz āru, kas varētu šo politisko konstrukciju burtiski uzspridzināt.
Pārfrāzējot kādu savā laikā populāra seriāla teicienu: “Vienotība” bija tik tuvu iekrišanai kā vēl nekad.
* Danninga-Krīgera efekts nosaka, ka cilvēki ar zemu kvalifikāciju, mazām zināšanām izdara kļūdainus secinājumus, pieņem neapdomīgus lēmumus un vienlaikus neapzinās šīs kļūdas savas nezināšanas dēļ. Saskaņā ar šo teoriju, tas noved pie ievērojamas viņu pašu spēju pārvērtēšanas.
