Sestdien pēc visu Saeimā pārstāvēto spēku atkārtotas tikšanās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču pēdējais uzdeva valdības sastādīšanu “Apvienotā saraksta” (AS) izvirzītajam premjerministra kandidātam – Andrim Kulbergam.
Prezidents uzsvēra, ka priekšroka tiek dota opozīcijas pārstāvim un, viņaprāt, būtu vēlama maksimāli plaša koalīcija. Arī Kulbergs atzina, ka šāda piecu partiju koalīcija (visas Saeimā pārstāvētās frakcijas, izņemot “Latvija pirmajā vietā”) ir labākais iespējamais variants.
Lai gan Kulbergs no visiem potenciālajiem valdības veidotājiem ir lielākais “gaisa jaucējs”, prezidenta izvēle nebija liels pārsteigums. Pēc piektdienas konsultācijām bija nojaušams, ka prezidenta izvēli attiecībā uz ZZS kandidātu ierobežo pagaidām neskaidrā situācija ar valsts atbalstu kokrūpniekiem, bet “Jaunā vienotība” (JV) šajā sasaukumā jau ir izsmēlusi savu premjerministru limitu un tagad vieta pie stūres rata jādod citiem.
Lai arī skan balsis, ka šīs viņa “gaisa jaucēja” reputācijas dēļ Kulberga iespējas izveidot valdību esot “neiespējamā misija”, tieši šī reputācija ir viņa galvenais trumpis. Var jau teikt, ka JV 25 Saeimas mandāti viņiem dodot “zelta kārti” un lielas manevra iespējas, taču jāņem vērā pašas JV reputācija. Tā pēc pašu valdības gāšanas ir kritiski zema.
Premjerministre Evika Siliņa ir acīmredzami aizspēlējusies un pārspēlējusies. Lai ko teiktu par JV lielo pieredzi un “gudrajiem” politiskajiem taktiķiem, JV šobrīd izskatās nepārliecinoši. Teorētiski JV ar savu lielo mandātu svaru var ļoti nopietni ietekmēt politiskos procesus,
taču viņiem derētu atcerēties situāciju pēc 2006. gada vēlēšanām, kad tāds pats mandātu “svars” bija Tautas partijai. Kur Tautas partija ir tagad?
Pastāv versija, ka prezidents speciāli devis iespēju cilvēkam no malas, Kulbergam, veidot valdību ar domu - lai jau cilvēks pamēģina un aplaužas, bet beigu beigās valdību tāpat veidos tie, kuri būs pieņemami “dziļajai valstij” (valdošajai politiskajai nomenklatūrai). Kā vēl pirms Kulberga nominācijas sociālajos tīklos ironizēja kāds asprātis: “Visi te jau zina, ka Kulbergs veidošot valdību un nevarēšot izveidot...” Manuprāt, šī versija nešķiet pārliecinoša.
Prezidents, nominējot Kulbergu, ne ar pušplēstu vārdu nedeva iemeslu uzskatīt, ka viņa izvirzītais kandidāts būtu “viltus figūra”. Jāuzsver, ka Rinkēvičs nominācijas pasākumā runāja no galvas, nevis nolasīja iepriekš sastādītu tekstu. Tāpat jāatzīmē, ka prezidents bija gatavs bez ierobežojumiem (tika īpaši uzsvērts, ka mums ir neierobežots laiks) atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, kuru patiešām netrūka. Tas liecina, ka Kulberga nominācija nebija spēle, kurā nominants tiek vienkārši pamests zem autobusa, jo šāds brīvs formāts ievērojami paplašina iespēju “teātra spēlētājam” kādā brīdī atklāties un parādīt savus patiesos nolūkus.
Tiesa, tas, ka prezidents Kulbergu ir nominējis kā “īsto” valdības stādītāju, nenozīmē, ka viņam būtu garantēti panākumi. Latvijas politiskā prakse ir pierādījusi, ka situācijās, kad spēku salikums ir tāds, ka “nekas nav skaidrs un visādi brīnumi ir iespējami”, “pirmā roka” nebūt nenozīmē lielākās izredzes. Atcerēsimies 2018. gada politiskās spēlītes ar vairākkārtējām nominācijām, kuru rezultātā par premjeru kļuva “Vienotības” Krišjānis Kariņš ar vismazāko mandātu skaitu starp koalīcijas partijām.
Tomēr šodienas situācija būtiski atšķiras no situācijas 2018. gadā. Galvenā ir tā, ka JV ar Siliņu priekšgalā ir zaudējusi “pieaugušā istabā” statusu. Veids, kādā JV gāza savu valdību un pēc tam par katru cenu centās šo gāšanu uzvelt “Progresīvajiem”, bija tik diletantisks, ka saukt viņus par profesionāliem politiskajiem šaha lielmeistariem nekādi vairs nevar.
Protams, JV var turpināt tēlot “lielos”, bet, šobrīd populārajā politiskajā valodā runājot, viņiem rokās nav nekādu stipro kāršu. Spēlēt “lielo” bez dāmām (zoles terminoloģijā) ir grūti. Jādomā nevis kā uzvarēt, bet kā nepalikt “jaņos”. Runa šajā gadījumā ir nevis par mandātu skaitu Saeimā, bet gan savu tēlu sabiedrībā.
Skaidrs, ka JV ar lielāko prieku gribētu torpedēt jebkādas viņiem nekomfortablas (patstāvīgas, neklausīgas) valdības izveidi, un Kulbergs kā visasāk pret JV noskaņotais kandidāts viņiem ir stipri nevēlams. Līdz ar to JV šādu valdības “stādītāju” ar prieku izgāztu.
JV ar savu politisko un finansiālo ietekmi nebūtu grūti izgāzt ne tikai Kulbergu, bet jebkuru kandidātu, kurš nebūtu JV atzīts par “labu esam”. Taču paliek galvenais jautājums: ko tas viņiem dos? Kulbergs sabiedrības acīs iemieso jaunu, kaut kādu citu (nav svarīgi, cik labu vai sliktu) politisko kultūru, bet JV iemieso veco, stagnātisko kultūru, kura Latvijā valdījusi 17 gadus un kura visiem apnikusi kā veca mēbele.
Var jau izgāzt sev nevēlamos kandidātus, bet vienlaikus jārēķinās, kā šī izgāšana izgaismos pašus izgāzējus. Ierastās runas par valstisko atbildību šoreiz nelīdzēs. Tieši otrādi, jebkuras atrunas izskatīsies kā vēlme glābt savu ādu uz valsts rēķina.
Šobrīd neviens nevar pateikt, kāds būs Kulbergs kā valdības vadītājs. Neviens nav ideāls, un Kulbergs tai skaitā. Iespējams, ka arī viņam nekas dižs nesanāks. Bet vismaz būs mēģināts valsts pārvaldē šo to pamainīt. Pēc ilgās “Vienotības” valdīšanas tas jau izklausās daudzsološi.
