Lai arī mēdz teikt: nesaki “hop”, pirms grāvis nav pārlēkts, visas pazīmes liecina, ka Andrim Kulbergam, par spīti dažādām skeptiskām prognozēm, tomēr būs izdevies izveidot rīcībspējīgu koalīciju un valdību. Viņa paša vārdiem runājot, valsts netiks atstāta “bez pieskatīšanas”.
Vakar “Jaunā vienotība” (JV), izsvērusi visus riskus, ko dotu klaja nostāšanās destruktīvās pozīcijās, deva piekrišanu piedalīties Kulberga valdībā. Tas, protams, nenozīmē, ka JV kaut kādā sev izdevīgā brīdī nevarētu mēģināt noraut šīs valdības izveidošanu sev raksturīgajā politisko intrigu manierē.
Šeit atslēgas vārdi ir - sev “izdevīgā brīdī”, jo vakar pateikt Kulbergam “nē” galīgi nebija šis JV “izdevīgais brīdis”. Tieši otrādi, vakar bija “izdevīgais brīdis” pateikt “jā”, lai kādā citā “izdevīgā brīdī” jau pateiktu “nē”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka valdības veidošanas procesā gan jau parādīsies ne viens vien apslēptais zemūdens akmens.
Jāatzīmē, ka līdz šim Kulbergam valdības veidošana sanākusi aizdomīgi gluda. Jāsaka - aizdomīgi gluda - jo no politiskās dramaturģijas viedokļa šim procesam būtu jābūt daudz grubuļainākam, kas rada aizdomas, ka varbūt ne visi politiskie spēlētāji spēlē godprātīgi un netur piedurknēs paslēptas kārtis, kuras izvilkt zināmā brīdī. Tas, protams, neizslēdz, ka visi procesā iesaistītie spēki tik ļoti domā par valsti un tautu, ka nolikuši malā savus ierastos stiķus un niķus.
Kā jau “Neatkarīgā” ir rakstījusi, JV nebūt nealkst atbalstīt “Apvienotā saraksta” (AS) Kulberga valdību. Tam ir vairāki iemesli. Ņemot vērā šīs valdības pagaidu raksturu (līdz Saeimas vēlēšanām un jaunas valdības izveidošanai), Kulbergs piedāvā visām četrām partijām vienādu ministru skaitu - četrus katrai, neatkarīgi no mandātu skaita Saeimā. Tas nozīmē, ka JV būs lielākais zaudētājs šādā salikumā.
No otras puses, tā kā JV jau divreiz bija iespējas vadīt valdību un beigu beigās, lai ko viņi paši teiktu, nogāza paši savu valdību, ieraujot valsti politiskā krīzē, tad prasība nolīdzināties ar visiem pārējiem šķiet politiski taisnīga un saprātīga. Lai arī negribīgi, JV nekas cits neatliek kā piekrist šim nosacījumam, ja tā grib sevi pozicionēt kā konstruktīvu spēku.
Cits zemūdens akmens ir tīri psiholoģisks. JV nekad nav uzskatījusi AS par “īstu” partiju. JV acīs AS vienmēr ir bijis tāds no dažādām partijām salasīts politisko “neveiksminieku” pulciņš, kuri, nespējot gūt panākumus pašu partijās, uz 2022. gada vēlēšanām sanāca kopā zem Ulda Pīlēna paceltā karoga. Tagad šiem pašiedomātajiem augstākās (brahmaņu) kastas pārstāvjiem jānonāk “šito tirgoņu” pakļautībā. Šo darbību viņiem grūti pieņemt kā sevis cienīgu.
Taču nav jau tikpat kā nekādas manevru iespējas. JV neatrodas uz augšupejoša eskalatora. Drīzāk uz lejupejoša. Partijas iekšienē, kas neizceļas ar vienotību, jaušama nenoslēpjama nervozitāte un bažas: vai tiešām piepildīsies mūsu niknāko ienaidnieku sapņi par “vēstures mēslaini”? Šie ienaidnieki atklāti kūda Kulbergu veidot mazākuma valdību, solot tai atbalstu, pat pašiem paliekot ārpus laukuma.
Šādā situācijā JV jāsakož zobi un jāpieņem visi šie (savās iedomās) politiskās otrās līgas spēlētāji (kulbergi, smiltēni, indriksones un dombravas) kā sev līdzīgi. Bet ko darīt? Nav variantu, jo pretējā gadījumā JV faktiski lietu ūdeni uz savu pretinieku dzirnavām. To dzirnavām, kuri gribētu izslēgt JV no spēles. Pilnībā. Uz visiem laikiem.
Pastāv pašai JV salīdzinoši nesāpīgs veids, kā jau vēlāk, sarunu procesā, paklupināt sekmīgu Kulberga valdības izveidi. Izraisīt konfliktu ar ZZS par Zemkopības ministrijas pārraudzības piederību. ZZS jau ir skaidri pieteikusi, ka vēlas saglabāt savā kontrolē Zemkopības ministriju, un ir pat zināms, kurš to vadītu - Uldis Augulis.
Ņemot vērā gaidāmo Valsts kontroles ziņojumu par revīziju “Latvijas valsts mežos” un ģenerālprokurora Armīna Meistera pēdējo dienu izteikumus par tā dēvēto kokrūpnieku lietu, JV varētu pieprasīt partijas piederības maiņu Zemkopības ministrijai, aizbildinoties ar politiskās reputācijas riskiem. Šādu pieprasījumu JV jau būtu daudz vieglāk “pārdot” saviem potenciālajiem vēlētājiem, uzdodot to kā “cīņu pret korupciju”, “par tiesiskumu” un citiem JV tradicionālajiem saukļiem.
Arī cits Kulberga “jājamzirdziņš” - budžeta pārskatīšana un izdevumu apcirpšana - varētu būt tēma, par kuru JV ir kas iebilstams. Tiesa, tā kā šajā jautājumā Kulberga redzējums sabiedrībā ir visnotaļ populārs, tad JV jau būtu grūtāk iegūt papildu punktus, iestājoties par “izšķērdību”, kā to viegli varētu pasniegt viņu pretinieki.
Jebkurā gadījumā gaidāmas sarežģītas sarunas ne tikai par amatiem, par sfēru sadalījumu, bet arī par “darāmajiem darbiem” šo vārdu burtiskajā nozīmē. Šeit klupšanas akmens varētu būt tieši jau pieminētās [iedomātās] kompetences atšķirības. JV sevi uzskata par pieredzējušiem, saprātīgiem un zinošiem, kamēr AS uzskata par populistiem, skaļu saukļu izkliedzējiem, vieglu risinājumu meklētājiem, kuri daudz runā, bet ko reālu viņi ir izdarījuši? Kur viņi vai viņu līderi bija atbildīgo balsojumu reizēs (par “airBaltic”)?
Taču, kā jau minēju, JV ir ļoti šauras manevra iespējas. Torpedēt Kulberga valdību nozīmētu JV sevi pozicionēt tajā lomā, kādā to redz viņu pretinieki - savtīgi intriganti, kuri par valsti domā pēdējā kārtā. Ieiet koalīcijā kā “kaprīzā princese” vai “viszinošais guru” arī nav diez cik izdevīga stratēģija, jo arī šie tēli precīzi sakrīt ar “Vienotības” negatīvo stereotipisko tēlu. Bet ko lai dara, ja tāda arī ir šī politiskā spēka identitāte?
Situācijā, kad valsts ārējie apdraudējumi ir īpaši bīstami, esam nonākuši pie politiskās krīzes, kura ar sen neredzētu skarbumu izgaismo mūsu politiskās vides vispārējo, teiksim maigi, vājumu. Jāatzīst, ka šajā brīdī politiķiem spēlēt ierastās spēlītes īsti neļauj valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš pats lieliski orientējas politiskajās intrigās, tās pazīst iedīglī un tāpēc arī var pacensties tās iedīglī novērst.
Tieši tā var vērtēt prezidenta tēlaino metaforu: “Ja būs vajadzīga mana palīdzība, lai pārrautu dambjus, lai valdības upe sāktu plūst, tāda palīdzība tiks sniegta.” Tas varbūt arī izskaidro, kāpēc līdz šim Kulberga valdības veidošana gājusi salīdzinoši tik gludi.
