Pēkšņā Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljona slēgšana (pusdienas laikā paziņo, ka viss – rīt paviljons vairs nestrādās) izgaismoja vairākas problēmas. Uzreiz abstrahēsimies no situācijas tiesiskā, tehniskā un arī politiskā aspekta, jo šie jautājumi nav šī raksta tēma.
Proti, nerunāsim par to, cik tiesiska bija šī sasteigtā slēgšana un kas segs radušos zaudējumus. Nerunāsim par to - vai paviljona tehniskais stāvoklis tiešām bija tik kritisks, ka tas bija jāslēdz rīt uz brokastlaiku, un kas pie tā, ka novilkts līdz pēdējam brīdim, vainīgs? Tāpat necentīsimies no šīs epizodes uzpūst politisku drāmu, jo katrs rāda ar pirkstu uz citiem, lai gan tāda visnotaļ nozīmīga objekta problēmās ir vairāk vai mazāk vainīga visa Rīgas politiskā šķira.
Paskatīsimies uz Rīgas Centrāltirgu tīri utilitāri. Ko mēs īsti gribam? Kādu tirgu mēs gribētu redzēt ideālā variantā, ja atļaujamies nedaudz pasapņot?
Kā tas bieži vien gadās, šī ārkārtas situācija ļauj uz Centrāltirgu paskatīties ar it kā svaigu skatu. Tas, ka lietas tur īsti neiet pareizajā virzienā, bija skaidrs jau sen, bet vieglāk bija pieņemt - gan jau pamazām viss nokārtosies. Tagad, kad vienas dienas laikā ir “aizklapēts” vesels paviljons, varam uz visu Centrāltirgus problēmu paskatīties kopumā. Stratēģiski.
Būt Centrāltirgus tuvumā ir sanācis visai bieži. Laiku pa laikam arī iepirkties. Nav noslēpums, ka Rīgas Centrāltirgus skaitās viens no Rīgas slavenākajiem tūrisma apskates objektiem. Visos ceļvežos tiek minēts, ka tas ir unikāls objekts, jo izvietots Pirmā pasaules kara laika dirižabļu angāros, un ir viens no lielākajiem tirgiem Eiropā.
Tā kā šis tirgus atrodas pašā pilsētas centrā blakus Vecrīgai, tad tūristi uz turieni plūst bariem. Katru reizi, kad redzu šos ārzemju tūristus, izjūtu zināmu neveiklību. Ar Centrāltirgu ir diezgan grūti lepoties. Tas neizskatās pārāk pievilcīgi. Ne no ārpuses, ne arī no iekšpuses. Diemžēl arī veiktās rekonstrukcijas nav īpaši uzlabojušas šo tirgus tēlu.
Nav ne mērķa, ne ideju
Dažkārt izskan ironiskas vīpsnas par dažādām stratēģijām, koncepcijām, vērtībām un tamlīdzīgām abstrakcijām, bet prakse liecina, ka bez šīs, ja tā var teikt, filozofiskās komponentes neiztikt. Ja tās nav, tad sākas bezmērķīga rosīšanās ar miglainu izpratni par to, kāpēc vispār kaut kas tiek darīts.
Centrāltirgus lielākā problēma ir tā, ka nav skaidrs, kāda ir šī lielā objekta jēga un darbības mērķis. Rodas iespaids, ka līdz šim vienīgā jēga un vienīgais mērķis ir bijis par tirgus apsaimniekošanu dabūt kādu naudiņu. Šodien. Kas būs rīt, par to arī domāsim rīt. Tagad tā “rītdiena” ir pienākusi.
Ja Centrāltirgus saimniekiem pašiem nav stratēģiskā mērķa, tad pamēģināsim to “uzzīmēt” viņu vietā. Vispirms atskatīsimies uz vēsturi, jo tirgus vēsturiskā inerce ārkārtīgi spēcīgi ietekmē arī tā šodienas darbu.
Kas tirgus bija PSRS laikos? Tad, kad pārtikas veikalos viss kaut cik vērtīgais un kvalitatīvais bija deficīts, tad tirgū varēja nopirkt gandrīz visu. Tiesa, par ievērojami augstāku cenu. Tirgus cenu. Tirgū preces bija tieši no ražotāja. Tieši no lauka vai kūts. Kolhoznieks, nokāvis savu piemājas saimniecībā nobaroto cūku, varēja vest to uz tirgu pārdot. Vai, salasījis dārzā ābolus un plūmes, aizveda tās uz tirgu, cerībā ietirgot pārdesmit rubļus, kuri saimniecībā lieti noderētu. Pircēji zināja, ka prece ir īsta, no lauka nākusi un atšķiras no veikala produkcijas galvenokārt ar to, ka labie āboli vai bumbieri nav kopā ar bojātajiem, kā tas ir veikalā, kur ņem tādus, kādus dod, vai “nākošais, lūdzu” un netraucē pārējiem iepirkties.
Pēc sociālpolitiskās iekārtas maiņas deviņdesmito gadu sākumā viss kardināli mainījās. Tirgus pēkšņi pārvērtās par lētu, šaubīgas izcelsmes un šaubīgas kvalitātes produktu pirkšanas un pārdošanas vietu, kur pulcējās visi tie, kuriem bija grūtības atrast “normālu” darbu. Tirgus kļuva par sociālo patvērumu tiem, kuri pelnīja pāris latu dienā, pārdodot nosacītos naktskreklus un apakšbikses tiem, kuri šos veļas gabalus pirka. Veikalos tie maksāja dažus latus dārgāk, tāpēc “citi tādi paši nabagi” tos pirka tirgū, kur varēja “dabūt” lētāk.
Tieši tāpat kā citur “trešās pasaules” valstīs, tirgus laukums kļuva par lētu veikala surogātu, kur varēja nopirkt visu to pašu, ko veikalā, tikai lētāk, jo tirdzniecība notika ēnu vai pusēnu ekonomikas sektorā. Nekādi nodokļi netika maksāti vai arī tie tika maksāti minimāli iespējamie. Šī situācija nebija raksturīga tikai Rīgas Centrāltirgum. Tā bija raksturīga visiem tirgiem un tiem pieguļošajām teritorijām. Daļēji tas tā saglabājies arī vēl šodien. Valsts ieņēmumu dienests un citas struktūras uz to skatās caur pirkstiem, jo šī tirdzniecība pilda arī zināmu sociālās amortizācijas funkciju. Taču šoreiz ne par to.
Kam mūsdienās domāti tirgi?
Jāapzinās arī Rīgas Centrāltirgus nosacītie mīnusi. Pirmais ir šī tirgus izmēri. Ja Centrāltirgū būtu viens vai divi paviljoni, tad nav šaubu, ka pa šiem gadiem tie būtu pārveidoti atbilstoši attīstītas Ziemeļeiropas valsts standartiem. Tā kā teritorija ir tik plaša, bet atsevišķo objektu tik daudz, tad tirgus ir daļēji iestrēdzis “bijušās PSRS republikas” līmenī.
Šo iestrēgšanu ir veicinājusi arī Centrāltirgus atrašanās vieta pašā Rīgas centrā blakus Centrālajai dzelzceļa stacijai un Rīgas autoostai. Lai arī tā veicina šīs vietas apmeklētību, tā vienlaikus rada problēmas, jo lieli pasažieru transporta mezgli gandrīz visur pasaulē piesaista zināmu kontingentu, kas visai apkārtnei piešķir mazsimpātisku auru.
Tagad, kad pilnvērtīgā tirgus ekonomikā dzīvojam jau 35 gadus, kad ir izveidojies plašs lielveikalu tīkls un visās malās sabūvēti milzīgi tirdzniecības centri, kad visu var nopirkt internetā, kādu funkciju šajā teorētiski stabilajā, piesātinātajā sistēmā pilda tirgi?
Attīstīto pasaules valstu prakse norāda uz diviem galvenajiem virzieniem (veco mantu un antikvariāta tirgu neapskatīsim). Pirmais ir tas, kas Rīgā ir izdarīts ar Āgenskalna tirgu. Tas ir pārvērsts par visnotaļ elitāru, smalku iestādījumu, kur stilīgā interjerā tirgo dārgas un kvalitatīvas preces. Šādos tirgos tiek ievērots mūsdienīgs, izsmalcināts dizains un tirdzniecības kultūra. Tur valda izglītoto, turīgo pilsētnieku estētika. Cilvēkiem, kuri skaita katru centu un meklē lētāko piedāvājumu, tur nav ko darīt. Viņiem turpat blakus ir pāris lielveikali, kuros var iepirkties “pa lēto”.
Otrs virziens ir atgriešanās pie tirgus pirmsākumiem, kad tā ir vieta, kur katrs var pārdot to, ko pats arī izaudzējis. Arī no pircēju puses tā būtu vieta, kur katrs var nopirkt produkciju tieši no audzētāja. Proti, vieta, kur cilvēks var nopirkt vietējos tomātus vai gurķus, nevis atvestus nez no kurienes ar tik biezu mizu, ka tas tomāts nemainoties var stāvēt plauktā pusgadu.
Centrāltirgus problēma ir tā, ka līdz šim tā arī nav skaidrs, ko īsti grib tirgus saimnieki. Tas ir, Rīgas dome, neatkarīgi no tirgus formālajiem vadītājiem (šobrīd, kapitālsabiedrība “Rīgas nami”). Vienu brīdi šķita, ka viņi ir gatavi iet tirgus modernizācijas virzienā, cenšoties izveidot mūsdienīgu, stilistiski vienotu dizainu, taču šo kursu noturēt nespēja. Tirgus paviljonos parādījās “Maxima” ar šāda tipa lielveikaliem raksturīgo estētiku, ko tauta dēvē par “tirgošanos ar Ķīnas lupatām”.
Politiķu bailes bremzē attīstību
Lai arī sākumā pieminēju, ka politisko aspektu neiztirzāsim, pilnīgi bez tā iztikt nevar. Saglabāt Rīgas Centrāltirgu kā “lēto preču” tirdzniecības vietu bija agrāko laiku Rīgas domes politisks uzstādījums. Atcerēsimies, ka speciāli tika pārveidots 1. tramvaja maršruts, pagarinot to ar līkumu gar Centrāltirgu (tā vietā, lai Daugavas krastmalu savienotu ar Krišjāņa Barona ielu pa 13. janvāra ielu). Šis līkums tika pamatots ar to, lai “pensionāriem” [kas meklē, kur lētāk] nebūtu tik tālu jāiet uz tirgu cauri tunelim zem platās 13. janvāra ielas brauktuves.
Tagad, 2026. gadā, nekas daudz nav mainījies. 1. tramvaja maršruta līkums gan ir likvidēts, un arī caur tuneli nevienam vairs nav jāiet, jo ir izveidota virszemes pāreja, bet pats tirgus ir mainījies maz. Var jau teikt, ka salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem, kad tirgus atmosfēru vistrāpīgāk raksturoja frāze “spirķik, vodka, sigareti”, daudz kas ir mainījies uz labo pusi, bet katram, kas ir bijis dažādos pasaules tirgos, ir nepārprotami skaidrs: ja arī Rīgas Centrāltirgus nav gluži kā Medelinas vai, vēl trakāk, Santa Martas tirgus Kolumbijā, kur nesen gadījās pabūt, tad tas nav arī kā Boro tirgus Londonā, kurš ir naudīgu cilvēku pārpildīts un veidots līdzīgā stilistikā kā mūsu Āgenskalna tirgus.
Rīgas politiskajai vadībai, kura ir faktiskā Rīgas Centrāltirgus īpašniece, ir skaidri jāpasaka, kāda ir šī īpašuma attīstības stratēģija. Gan “Āgenskalna tirgus”, gan lauksaimnieku pašražotāju variants nozīmē tirgus pārvēršanu par “dārgās iepirkšanās” vietu. “Lētā gala” pircējiem šādā gadījumā par tirgu būtu jāaizmirst. Tas arī nozīmētu, ka “Maxima” un citiem tamlīdzīgiem lielveikaliem no tirgus teritorijas būtu jāaiziet.
Vai RD ir spējīga uz ko tādu? Līdz šim gandrīz visas politiskās partijas par visu vairāk ir baidījušās zaudēt “kapeikas skaitošo” vēlētāju labvēlību. Partijas cenšas nedarīt neko tādu, kas varētu nepatikt “dusmīgajam, mūžīgi neapmierinātajam, par dzīves dārdzību sašutušajam” vēlētājam. Respektīvi, tam, kurš “Maxima” jūtas kā mājās, bet, ieejot kādā “smalkākā” iestādījumā, rauc degunu un cenšas ātrāk doties uz izeju, šķendējoties, cik te viss dārgs.
Ja RD vadība turpinās iet šo “dusmīgo” pavadā, tad Rīgas Centrāltirgū nekas daudz nemainīsies un “bijušās PSRS republikas” aromāts ar PSRS laiku tirdzniecības kultūru tur vēl ilgi saglabāsies.
