Dailes teātrī norībējis šīs priekšvēlēšanu sezonas grāvējs – politiskā drāma (traģikomēdija?) “Rīkojums nr. 2”. Izrāde par reāli notikušu politisku drāmu (traģikomēdiju?) Latvijas politikā 2011. gada vēlā pavasarī, kad amatu tikpat kā jau zaudējušais valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu.
Tā kā uz šīs teātra izrādes pirmizrādi bija uzaicināti arī visi tā laika reālās politiskās izrādes dalībnieki, tad publiskajā telpā izvirzījās jautājums: kā tad tā? Tolaik bija tādi ienaidnieki, bija gatavi viens otram kaklu grauzt, bet tagad sēž teātrī, draudzīgi sarokojas, kopā smejas un aplaudē par to, ko rāda uz skatuves. Taču tas vēl nebūtu nekas. Pats galvenais - itin nemaz neizjūt kauna sajūtu par to, par ko it kā būtu jākaunas. Par to mazisko sīkmanību, par intrigu vērpšanu, par slavas un varas kāri, par alkatību, par divkosību, liekulību un visu pārējo, kas raksturīgs politiskajam procesam un kas uzskatāmi atainots uz skatuves.
Var, protams, iebilst un teikt: nē, tas nav raksturīgs politiskajam procesam. Tas raksturīgs vienīgi tam politiskajam procesam, kurš Latvijā bija pirms šī rīkojuma nr. 2 un ar šo rīkojumu arī tika izbeigts, paverot ceļu gluži citai politiskajai kultūrai. Tādai, kuru raksturo: plašs vēriens, atklātība un godīgums, nesavtīgums, principialitāte, drosme un godprātība. Proti, tā politiskā kultūra, kuru Latvijā ienesa Zatlers ar savām “meitenēm”.
Lai nerastos pārpratumi, katram gadījumam norādīšu, ka tā, bez šaubām, ir ironija. Ir absolūti skaidrs, ka nekāda rīkojuma nr. 2 nebūtu, ja Zatleram tajā pašā 10. Saeimā pietiktu balsu savai pārvēlēšanai uz nākamo prezidentūras termiņu. Ja viņam būtu izdevies klusiņām vienoties ar saviem nākamajiem ienaidniekiem. Vienoties nesanāca, un tad notika tas, kas notika.
Nekādu jaunu, labāku politisko kultūru Zatlers neatnesa. Var jau no Zatlera taisīt baigo cīnītāju, bet, abstrahējoties no politisko komandu simpātijām un antipātijām, priekšplānā izvirzās tā pati sīkmanība, intrigu vērpšana, slavas un varas kāre, alkatība, divkosība un liekulība. Varbūt vienīgi viltīgākā, vairāk apslēptā manierē un ar lielāku valsts finansēto mediju atbalstu.
Galvenie šodienas kliedzēji par “kaunu”, kas būtu politiķiem jāizjūt, skatoties šo izrādi, ir tieši tie, kuri bija tās politiskās komandas fani, kura 2011. gadā uzvarēja. Tieši tie, kuriem pašiem arī būtu jāizjūt vislielākais kauns par to, ka viņi smagi pievīluši tos, kuri savulaik viņiem ticēja uz vārda. Kuri naivi cerēja, ka visa tās vasaras politiskā izrāde ar “oligarhu kapusvētkiem”, ar šamanisko salmu leļļu dedzināšanu, ar Zatlera Reformu partijas dibināšanu iestādījumā ar zīmīgu nosaukumu “Sapņu fabrika” patiešām ievedīs Latviju citā politiskā kultūrā.
Diemžēl šī daudzsološā izrāde noslēdzās ar paša Zatlera izpildīto āriju “tikai ar tankiem var apturēt mūsu apņēmību ņemt “Saskaņu” koalīcijā” un bankas “Citadele” privatizāciju par summu (74 miljoni eiro), kas ir aptuveni līdzvērtīga šīs bankas gada peļņai (2025. gadā 72,4 miljoni eiro). Ja šīs izrādes sākumā darbojošās personas pa politisko skatuvi pārvietojās ar nimbiem virs galvām un eņģeļu spārniņiem, tad drīz vien atklājās, ka nimbi ir no kartona un folijas, bet spārniņi no lētas plastmasas. Visa šī svētulība izrādījās tīrais blefs un “feiks”.
Citiem vārdiem, ja arī kādam būtu jāizjūt kauns, tad tie ir tie, kuri šo 2011. gada 28. maija izrādi gatavoja un iestudēja, nelietīgi izmantojot cilvēku nebeidzamo ticību labajam, godprātīgajam. Tas nenozīmē, ka būtu jāaizstāv tā politiskā kultūra, kura Latvijā valdīja pirms tam, nulltajos gados. Politiskā cīņa tāpat kā jebkura cita cīņa raksturīga ar agresīvu uzvarēt gribu, un bieži vien šajā cīņā jāizmanto dažādi viltīgi un ne pārāk godprātīgi paņēmieni.
Rīkojums nr. 2 nenoliedzami bija viens no šādas cīņas elementiem, un, ja tas iekļāvās likuma noteiktajos rāmjos, tad grūti kādam pārmest tā izmantošanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 2011. gada politiskie notikumi Latvijā visai precīzi iegūlās tā laika globālajā politiskajā plūsmā, kuru iezīmēja Baraka Obamas uzvara ASV prezidenta 2008. gada vēlēšanās.
Ja šim Zatlera rīkojumam nr. 2 pieejam no politiskās lietderības aspekta un beidzam moralizēt, tas ir, runāt par to, kuram jāizjūt lielāks, bet kuram mazāks kauns, tad nākas konstatēt, ka šis strīdīgi vērtējamais politiskais gājiens (lai neteiktu apvērsums) neapšaubāmi mainīja Latvijas politisko vidi. Kaut vai ar to vien, ka daudzi no tiem, kuri uz šī rīkojuma bāzes ienāca politikā, ilgus gadus bija un joprojām ir augstos politiskos amatos un noteica šī 15 gadus ilgā perioda politisko stilistiku.
Precizēsim, kādu stilistiku? Tā, kuru iemiesoja Zatlera Reformu partijas un “Vienotības” faktiskā saplūšana un sabiedrisko mediju neslēpta nostāšanās šī politiskā virziena pusē. Šis informatīvais atbalsts no sabiedriskā medija puses bija viens no šīs politiskās kultūras centrālajiem pamatelementiem. Proti, kad vieni drīkst, bet citi nedrīkst. Vieni drīkst priekšvēlēšanu laikā uzvest politisku teātra izrādi ar aktuālo politiķu tēliem, bet citiem jādomā par katru vārdu komentārā, vai tikai netiek kāds deputātu kandidāts pārāk slavēts vai pelts.
Bez šīs svarīgās komponentes nevarētu netraucēti tikt īstenota tāda operācija kā jau pieminētā bankas “Citadele” privatizācija. Te vēl papildus var pieminēt tiesībsargājošo struktūru “piejaucēšanu” un to pakāpenisku pataisīšanu par mīlīgiem klēpja sunīšiem, kuri šad tad parej smalkās balstiņās, bet tikpat kā nekad nekož. Vismaz ne savējiem.
Taču tāpat kā globālajā politikā Obamas laikus nomainīja Trampa laiki, tā arī pie mums Zatlera laiki beidzās līdz ar Evikas Siliņas valdības dīvaino suicīdu. Pašiem zatleriešiem un viņu faniem tie varbūt paliks atmiņā kā mūža jaukākie gadi, bet visiem pārējiem - laikmets, kurš sevi īsti neattaisnoja, kurš tagad savu resursu jau ir pilnībā izsmēlis un aiziet vēsturē.
Lai ko teiktu par jauno Andra Kulberga valdību, ir acīmredzams, ka stilistiski tā ir pavisam cita tipa varas mašīna. Šobrīd vēl pāragri spriest par tās rezultātiem. Iespējams, ka tie būs tikpat pieticīgi kā iepriekšējām valdībām, bet skaidrs, ka rīcības modelis ir cits.
Tāpēc galvenais Kulberga komandas uzdevums būs nepievilt tos, kuri uz šo komandu skatās cerību pilnām acīm. Nepievilt tos, kas tic, ka politika var būt labāka un efektīvāka. Nepievilt, kā to izdarīja tie, uz kuriem tauta bija cerējusi toreiz, pirms 15 gadiem, kad reālajā dzīvē norisinājās notikumi, kurus tagad ar neiztrūkstošiem traģikomēdijas elementiem izrāda uz teātra skatuves.
