Diskusijas par iespēju izņemt pensiju otrā līmeņa naudu diemžēl visai bieži tiek apzināti ievirzītas nekonstruktīvā, maldu gultnē. Tiek izteikti it kā diezgan skaidri un pirmajā brīdī pārliecinoši argumenti, taču, rūpīgāk ieskatoties, tie izrādās maldinoši.
Aplūkosim galvenos argumentus, kurus izvirza pensiju otrā līmeņa uzkrājuma izņemšanas pretinieki. Galvenie ir divi, kurus nemitīgi atkārto gan augstas Latvijas Bankas amatpersonas, gan profesionāli ekonomisti, gan šī virziena politiķi, gan vienkārši aktīvisti, kuri stāsta, cik viņiem ļoti rūp Latvijas nākotne.
1) Tikšot sagrauta pensiju sistēma;
2) Pensionāriem paaugstināšoties nabadzības riski.
Šiem abiem klāt nāk emocionāli papildinošais - naudu notrallinās bezjēdzīgos tēriņos.
Viss skaidri un vienkārši kā divreiz divi. Tiklīdz (dumjajiem) ļautiņiem ļaus izņemt pensiju otrā līmeņa naudu, tā viņi to uzreiz izņems, notērēs vieglprātīgos pirkumos un vecumdienās paliks bez iztikas līdzekļiem. Ar ubaga tarbu plecos.
Kas gan var būt vēl pārliecinošāk? Skaidrs, ka jebkurš, kurš iestājas par šīs naudas izņemšanu, ir prasts populists, kurš vēlas pliku popularitāti uz lētticīgo vientiešu rēķina. Tāds vai apmēram tāds ir šo “nopietno”, “nepopulistisko” ekspertu domu gājiens. Ko lai uz to saka? Abi šie argumenti ir melīgi un to “dzelžainais” pamatojums iluzors.
Kur slēpjas iluzorais apmāns? Jēdzienu pārbīdē. Notiek divu veidu pārbīdes. Viena, kurā pensiju otrais līmenis tiek pielīdzināts pašai pensiju sistēmai. Otra, kurā nākotnes situācija tiek pielīdzināta šodienai un otrādi. Praksē šī manipulācija izskatās šādi. Tiek apgalvots: ja cilvēkiem ļaus izņemt pensiju otrā līmeņa uzkrājumu, tad nebūšot arī pašas pensijas. Pensiju sistēma būs vieglprātīgi sagrauta, un beigu beigās visi slīgsim nabadzībā pie sasistas siles.
Ja reiz lietojām “skaļo” vārdu - argumenti ir melīgi, tad arī norādīsim, kur šis melīgums izpaužas. Situācijā, kad ļoti piesardzīgi tiek runāts tikai par iespēju izņemt šo otrā pensiju līmeņa naudu izņēmuma gadījumos (veselības uzlabošanas nolūkos vai kādos citos), iebildes tiek izteiktas, it kā jautājums būtu par pilnīgu un vispārēju šī otrā pensiju līmeņa likvidāciju, lai gan par to nemaz nav runa. Vēl vairāk. Bilde tiek zīmēta, it kā pensijas vispār nebūtu nekādas. Ne otrā, ne arī pirmā līmeņa.
Savukārt, kad tiek runāts par nabadzības risku, tiek ignorēts fakts, ka no tās pensijas, ko šobrīd pensijā ejošais saņem, absolūti lielāko daļu veido pensiju pirmais līmenis. Pensiju otrais līmenis veido tikai nelielu piemaksu (20-50 eiro mēnesī) pie pamata pensijas. Šīs piemaksas esamība vai neesamība pavisam minimāli ietekmē konkrētā pensionāra nabadzības līmeni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, jo mazāka pensija, jo mazāka arī šī piemaksa. Līdz ar to, kam jau tā pensija ir maza, tas jau dzīvo trūkumā (bez visiem riskiem) ar vai bez šīs 20 eiro piemaksas.
Protams, var teikt, ka arī 20 eiro ir nauda un vēl jo vairāk nabadzības apstākļos. Taču konkrētajā gadījumā runa ir pavisam par ko citu. Stāsts taču esot par pensiju sistēmas sagraušanu, nevis šiem 20 eiro. Ja patiesi būtu vēlme runāt par lietu, nevis pašiedomātiem bubuļiem, tad būtu jēgpilni un pārliecinoši jāatbild uz jautājumu, kāpēc ar šī otrā pensiju līmeņa naudu dzēsts hipotekārais kredīts ir ekonomiski sliktāks ieguldījums nekā piemaksa pie pensijas, kura ir mazāka nekā šī kredīta tikai procentu maksājumi vieni paši bez pamatsummas atmaksas.
Var piekrist, ka šie ir atsevišķi gadījumi un droši vien daļa no šīs izņemtās naudas patiešām tiks vieglprātīgi notērēta. Bet tad tā arī jārunā, nevis “gudri” jāspriedelē par pensiju sistēmas ilgtspējību, tās sabrukumu un nabadzības riskiem.
Dažkārt publiskajā telpā tiek apstrīdēti arī šie 20 eiro. Realitātē it kā esot vairāk. Šo jautājumu var viegli izrēķināt un pārbaudīt. Pašreizējais pensiju algoritms paredz pensiju kapitālu izvilkt uz 19,5 gadiem pēc aiziešanas pensijā. Tas ir, uz 236 mēnešiem. Tas nozīmē, ka tiem, kam šis otrā līmeņa uzkrājums ir zem 5000 eiro, bet pēc statistikas tie ir ap 50%, saņems papildus pamata pensijai (tas vienmēr īpaši jāuzsver, lai nerastos pārpratumi) aptuveni nedaudz virs 20 eiro. Tiem, kam uzkrājums lielāks, tie arī saņems lielāku piemaksu. Tā kā pēdējiem, visticamāk, būs arī lielāka pamata pensija, tad arī viņiem šie plus mīnus 50 eiro neradīs īpašu nabadzības risku. Tāpēc runas par nabadzības risku vairāk saistītas ar pašas pensiju sistēmas nepilnībām, nevis ar otrā līmeņa likteni.
Var atsevišķi runāt par nākotni un tiem pensionāriem, kuri ies pensijā pēc 20 un vairāk gadiem. Tad, iespējams, otrā līmeņa pensija jau veidos būtiskāku pensijas daļu. Arī šajā jautājumā tiek daudz un, šķiet, apzināti grēkots. Proti, runā it kā par tagadni, bet domā par tālu nākotni. Lai novērstu šo situāciju, kad katrs runā par kaut ko savu, ir jārunā par konkrētiem priekšlikumiem, nevis par kaut ko vispārīgu, kas ļauj pieņemt, ka runa ir par pensiju otrā līmeņa likvidāciju kā tādu.
Viens no risinājumiem varētu būt iespēja izņemt pensiju otro līmeni tiem, kuri darba gaitas uzsākuši pirms esošās pensiju sistēmas izveidošanas. Tas ir, pirms 1996. gada 1. janvāra.
Šeit var rasties jautājums, ar ko šie agrāk darba gaitas uzsākušie citādāki, un uz kāda pamata viņiem šādas priekšrocības? Atbildi uz šo jautājumu jau 2008. gadā LTV raidījumā “100. pants” sniedza viens no mūsu pensiju sistēmas līdzautoriem, toreizējais Ministru prezidenta padomnieks sociālajos jautājumos Pēteris Leiškalns: “Latvijas pensiju sistēmas modelis, skatoties uz nākotni, ir gandrīz ideāls, tomēr tas cilvēkiem, kuri strādāja līdz 1996. gadam, nav gluži taisnīgs, jo nebija korekti dažu gadu iemaksas attiecināt uz visu darba mūžu.”
Runa ir par pensiju sistēmā iestrādāto formulu, pēc kuras 1996. gada - 1999. gada sociālās iemaksas tika ekstrapolētas uz visu darba stāžu līdz 1996. gadam. Pēteris Leiškalns (nejaukt ar pazīstamo politiķi Kārli Leiškalnu), kurš jau kopš neatkarības atjaunošanas laikiem nodarbojies ar pensiju jautājumiem, zina, ko runā. Šo netaisnību (neatbilstību vai nekorektumu) viņš piemin gandrīz visās intervijas un citās publikācijās. Tāpēc iespēja cilvēkiem, kuri darba gaitas uzsākuši pirms 1996. gada, izņemt pensiju otrā līmeņa uzkrājumus būtu kaut daļēja šīs netaisnības novēršana.
Var saprast politiķus un banku pārstāvjus, kuri baidās šo jautājumu vispār atvērt, jo nav pārliecināti, ka to izdosies saturēt noteiktos, saprātīgos rāmjos. Taču tad tā arī būtu jāsaka, nevis jāatkārto šīs puspatiesības (ja negribam lietot skaļo vārdu - meli) par sistēmas sabrukumu un nabadzības riskiem.
