Pagaidām visnotaļ raitā Andra Kulberga jaunās valdības veidošana liecina, ka izšķirošās priekšvēlēšanu politiskās cīņas pārnestas uz laiku, kad valdība jau strādās.
Var jau klausīties partiju apliecinājumos, ka valsts ir pirmajā vietā un savstarpējie ķīviņi jāliek malā, bet īsi pirms vēlēšanām politiskā loģika šo ideju pašu noliek malā pat bez mazākās cinisma piedevas. Partiju cīņas ir politikas pamatā, un tieši tāpēc ārkārtējos apstākļos (kara stāvoklī) vēlēšanas netiek rīkotas.
Nupat publicētie jaunākie partiju reitingi liecina, ka politiskās izvēles Latvijas sabiedrībā ir samērā noturīgas. Lai arī ir liels neizlēmušo īpatsvars, tas nenozīmē, ka visi šie neizlēmušie aizplūdīs pie kādiem noteiktas ievirzes spēkiem. Visticamāk, viņi samērā vienmērīgi sadalīsies pa visu politisko spektru. Viens no proporcionālo vēlēšanu sistēmas plusiem ir tas, ka parlaments samērā precīzi atspoguļo sabiedrības kopainu.
Šai sistēmai ir arī kāds būtisks mīnuss. Proti, parlamentā ir pārstāvēti arī tie sabiedrības slāņi, kurus pieņemts uzskatīt par ne tiem gaišākajiem. Tur ir arī plaša muļķu, sliņķu, blēžu, neveiksminieku, ar dzīvi mūžīgi neapmierināto un citu sabiedrības gremdētāju, nevis cēlāju pārstāvniecība. Tā ir tā demokrātijas ēnas puse, par ko visbiežāk cenšas nerunāt, jo atgādināt, ka balso ne tikai gudrie, čaklie, godprātīgie, labestīgie un jaukie, bet arī viņu pretstati, neskaitās labais tonis. Bet tā ir, un to nevajadzētu aizmirst politisko procesu analīzē. Katrs pats var izspriest, par ko balso vieni vai otri.
Ko rāda reitingi un to dinamika? Var jau teikt, ka šie reitingi atspoguļo to aptauju datus, kuri iegūti vēl pirms Evikas Siliņas valdības krišanas. Taču arī bez visa tā šie reitingi iezīmē samērā skaidru spēku sadalījumu, kurš diez vai būtiski mainīsies līdz pat vēlēšanām. Proti, reitingu galvgalī ir divas pretēju pozīciju partijas - “Latvija pirmajā vietā” un “Progresīvie”. Jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai tur kaut kas nozīmīgi mainītos.
Tā kā abām šīm partijām ir ievērojams antireitings, publiskajā telpā ir plaši izplatīta neizpratne - kā tā var būt? Kas ir tie, kas par “šitiem” balso? Ja tā dēvētais Šlesera elektorāts plašākai publikai vēl ir aptuveni nojaušams, tad “Progresīvo” atbalstītāju loks daudziem ir tumšais zirdziņš. Nu labi, ir tur pulciņš to zilmataino dīvaiņu ar Palestīnas un LGBTQ+ karogiem, bet reitingu pirmajā vietā (kaut dalītā ar LPV)? Kā tas ir iespējams?
Nekā neizskaidrojama tur nav, ja vien cilvēks izkāpj pats no savām kurpēm un paskatās uz pasauli no dažādiem rakursiem. “Progresīvie” uz Latvijas politiskās skatuves ir vienīgā īsti kreisā partija. Kura turklāt ir kreisa ne tikai sociālajā plāksnē (kur tai blakus ir arī daži citi līdzīgi domājoši politiskie spēki), bet arī ekonomiskajā aspektā, kas ir pilnīgi unikāla pozīcija.
Pieļauju, ka arī pašā partijā tā nebūt nav dominējošā pozīcija, bet to mērķtiecīgi un pārliecinoši uztur partijas līderis Andris Šuvajevs. Situācijā, kad politiskā pamatstraume diendienā uzsver “lielo” valsts parādu un nepieciešamību taupīt, teikt, ka mēs esam kategoriski pret “lineāro griešanu”, jāatzīst, ir samērā drosmīgi. Tā ir nostāšanās pilnīgi perpendikulāri valstī valdošajai “ģenerālajai līnijai”, kas 30 gadus par ideālu zīmē bezdeficīta budžetu. Vārdu “lielo” valsts parādu liku pēdiņās, jo tas ir liels tikai Latvijas politisko aktīvistu acīs. ES (81,7% no IKP) un pasaules kontekstā Latvijas parāds (49% no IKP) drīzāk ir mazs vai sliktākā gadījumā vidējs, bet ne liels.
Tas, ka “Progresīvie” savā kreiso nišā ir vieni paši, lielā mērā nosaka viņu augstos reitingus. Taču tas nav vienīgais viņu panākumu faktors. Mūsdienu īpatnība ir tā, ka izglītotākā sabiedrības daļa sliecas kreiso virzienā, kamēr “zilās apkaklītes” vairāk raugās labējo virzienā (pretēji situācijai pirms simt gadiem). Protams, ir izņēmumi, bet kopējais vektors ir tieši tāds. Diez vai par Aināru Šleseru un Lindu Liepiņu balso sabiedrības “smalkās aprindas” ar vairākām, arī ārvalstīs iegūtām augstākajām izglītībām.
Var jau izlikties, ka dzīvojam bezšķiru sabiedrībā un mākslas izstāžu atklāšanas publika balso tāpat kā Centrāltirgus pārdevēju korpuss, taču tā nav. Katrai sabiedrības grupai ir savi balsošanas kritēriji, un tie nebūt nav universāli. Tāpēc uzskats, ka vajag tikai izvirzīt pareizās idejas un tad visi par tevi nobalsos, ir aplams pašos pamatos. Cilvēki balso par sev tuviem (dažādos aspektos) politiķiem (cilvēkiem) un viņu komandām (partijām).
Tas, ka pēc Siliņas valdības krišanas un “Progresīvo” atstāšanas opozīcijā politiskais centrs ir pārbīdījies vēl vairāk uz labējo pusi, “Progresīvajiem” dod tikai papildu iespējas uz vēlēšanām vēl vairāk uzlabot savus reitingus, jo kamēr labējo spārnā notiek asa drūzmēšanās, kreiso spārnā valda brīvs plašums. “Progresīvajiem” neviens pakausī nedveš un aiz krekla zemē nerauj. Arī neglītos vārdos viņus apsaukā tikai no pretējā krasta, kas viņu elektorātam aizslīd gar ausīm kā maznozīmīgs fona troksnis.
Pieminēšanas vērts ir Nacionālās apvienības (NA) reitingu kritums. Vienu brīdi šķita, ka šis politiskais spēks ir “zirgā” (2025. gada jūlijā NA bija reitingu līderi ar 9,7% (15,4%, no tiem kas ies balsot)), taču kopš tā laika vērojama pakāpeniska lejupslīde (tagad - 4,4% (8,2%)). Paši NA politiķi to gribētu skaidrot ar alternatīvas partijas - “Austošā saule Latvijai” - nodibināšanu, taču pieļauju, ka savu lomu spēlē arī citi faktori. Pirmkārt, tas, ka NA arvien skaļākas kļūst balsis no šī politiskā spēka primitīvākajām aprindām. Tām, kuras koncentrējas Rīgas domē, kur šīs balsis grūti atšķirt no Šlesera balsīm.
Tas, ka, valdību veidojot, NA strikti norobežojās un novilka “sarkanās līnijas” pret “Progresīvajiem”, bet nenovilka nekādas līnijas pret LPV (kaut izskatam, jo tāpat tās nebūtu aktuālas), bija pietiekami skaidrs signāls tam, kas ar ko cenšas tuvināties. Var jau NA vadība domāt, ka kopīga nepatika pret “ārstiem un inženieriem” ar “Bolt” somām uz muguras šo savienību ar LPV padara NA elektorātam vairāk pieņemamu, bet reitingu dinamika liecina par pretējo. NA un LPV tuvināšanās nekādi nekaitē Šleseram (tieši otrādi), bet neko nedod NA un tai tikai atņem balsis.
Mūs gaida politiski ļoti karsta, tropiska vasara, kurā, visticamāk, visādus brīnumus piedzīvosim. Šobrīd tikai pašām partijām, pašiem politiķiem ir pa spēkam gan sevi parādīt, gan arī sevi norakt. Kā bieži mēdz teikt maijā: situācija var mainīties kā dažreiz hokejā. Var uzvarēt stiprākus pretiniekus, bet zaudēt vājākam. Rezultātu redzēsim 3. oktobrī.
