Trešdien pēc tikšanās ar premjerministri Eviku Siliņu “Progresīvie” paziņoja, ka Siliņas valdību vairs neatbalsta un aicina Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču sākt konsultācijas ar politiskajām partijām par jaunas valdības veidošanu. Tas faktiski nozīmē Siliņas valdības krišanu, pat ja formāli tā vēl “elpo”.
Šāds notikumu pavērsiens nebija liels pārsteigums, jo jau pirmdienas preses konferencē “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs lika saprast, ka, tikai saņemot no valdības vadītājas lielu gandarījuma dāvanu (par to, ko viņa nodarījusi Andrim Sprūdam), viņi būs gatavi turpināt atbalstīt Siliņas valdību.
Vakardienas sarunas parādīja, ka Siliņas pārstāvētā “Jaunā vienotība” (JV) nekādu pretimnākšanu “Progresīvajiem” nav gatava izrādīt, un tikšanās beidzās ar “šķiršanos”. Šuvajevs: “...gribējām dzirdēt, kad šī melošana beigsies... Sarunā ar Eviku Siliņu nedzirdējām nevienu risinājumu valdības krīzei, ko viņa pati radīja.”
Politiķu manevri liecina, ka šādam pavērsienam viņi kopumā bija gatavi. Jaunās valdības aprises jau cirkulē biezā slānī. Cits jautājums, kura no kuluāros “sastādītajām” valdībām būs īstā. Jāatceras, ka premjerministra amats šoreiz var būt pat ļoti iekārojams, jo tas var dot papildu punktus uz vēlēšanām un zināmas priekšrocības pēcvēlēšanu valdības veidošanas procesā.
Kādi ir ticamākie turpmākās notikumu attīstības scenāriji? Valdības veidošana ir viens no tiem politiskajiem procesiem, kurā būtisku lomu spēlē valsts prezidents. Šobrīd valstī ir prezidents, kuram ir vienas politiskās saknes ar pašreizējo premjerministri Siliņu un ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Šīs saknes vēl nāk no tiem 15 gadus senajiem notikumiem, par kuriem Dailes teātrī tagad tiek veidots jauniestudējums “Rīkojums nr. 2”.
Ja šī nosacītā bloka saknes nāk no 15 gadu seniem notikumiem, tad šīs nosacītais triumvirāts krāšņi uzplauka pirms trijiem gadiem, kad 2023. gada 10. maijā Ārlietu ministrijas telpās notika slavenā trīspusējā tikšanās, kuras rezultāts bija jauns valsts prezidents un jauna vadošā koalīcija.
Tagad atkal ir “saulainais maijs” un atkal jauns politiskais “pavasars”. Jaunā koalīcija ir gandrīz vai bez alternatīvas: JV, ZZS, “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA). Izejot no politiskās loģikas, JV vadīt valdību neviens vairs neuzticēs. Tātad šis gods it kā automātiski pienākas ZZS premjerministra kandidātam Viktoram Valainim, kura pārstāvētajai partijai arī ir visvairāk balsu pēc JV.
Līdz ar to teorētiski it kā nekas nevarētu patraucēt ZZS kandidātam ieņemt šo amatu. Tomēr nekad nevar atmest malā alternatīvos variantus. NA un AS, kurus izmeta no koalīcijas pirms trijiem gadiem, veido savu bloku, bez kura jēgpilnu valdību izveidot nav. Tiesa, viņiem abiem mandātu skaits ir nepietiekams, lai pretendētu uz kaut ko vairāk nekā atsevišķas sevi interesējošas ministrijas un iespēja atgriezties pie “lielā galda” īsi pirms vēlēšanām.
Ja pirmajam valdību veidot uzticēs Valainim, tad viņam būs jāpacenšas, lai pārējie potenciālās koalīcijas partneri iespītētos un viņu izgāztu. Taču visādi var gadīties, jo, kā jau minēju, gribētāji uz atbrīvojušos premjerministra vietu ir vairāki. Nav noslēpums, ka arī citās partijās ir politiķi, kuri “ļoti grib”, un šī pārāk lielā “gribēšana” dažkārt nospēlē ļaunu joku.
Tiklīdz sāksies runas par darāmajiem darbiem (tā politiskajā žargonā sauc krēslu dalīšanu), tā var parādīties šīs politiskās krīzes blakus efekts. Proti, varas maiņa Rīgas domē (RD). RD NA frakcija jau sen lolo sapni nomest “Progresīvo” mēru Viesturu Kleinbergu, RD valdošajā koalīcijā nomainīt “Progresīvos” pret Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” un iecelt Edvardu Ratnieku par Rīgas mēru.
Līdz šim NA “lielā” vadība, baidoties no tā, ka šāda rokāde varētu negatīvi ietekmēt NA rezultātus nacionālajā mērogā Saeimas vēlēšanās, šo operāciju centās atbīdīt uz laiku pēc 3. oktobra, bet pašreizējie notikumi vienam otram liek kļūt pagalam nepacietīgam un sapni realizēt pēc iespējas drīzāk.
Kā tas ietekmēs NA potenciālos vēlētājus Kuldīgā un Madonā, grūti spriest, bet šo NA “bučošanos” ar Šleseru daudziem nacionāli noskaņotajiem nebūs viegli sagremot. Nevar izslēgt, ka politiskajās aprindās cienītā, ilggadējā NA līdera Raivja Dzintara demonstratīvā aiziešana no “lielās politikas” šajās dienās saistīta ar nevēlēšanos sevi saistīt ar šo dīvaino politisko “laulību”.
Jāatzīmē, ka pēdējo dienu notikumi ir atbrīvojuši politisko “atsperi”, kura ilgstoši atradusies saspiesta. Līdz ar to turpmākajās dienās (līdz pat vēlēšanām un varbūt arī pēc tām) mēs vēl redzēsim visdažādākos brīnumus. Kā mēdz teikt: iepērkam popkornu - kaislības sākušās.
