Andra Kulberga otrās valdības radīšanas moku laikā iekrīt 20 gadu jubileja 2006. gada 7. un 8. novembra notikumiem, kad 9. Saeima jau savā pirmajā sanākšanas dienā izteica uzticību no iepriekšējās Saeimas pārmantotajam Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim, taču viņa spožā uzvara ļoti drīz pārvērtās par kaunpilnu zaudējumu.
8. novembrī paiet 20 gadi, kopš A. Kalvītis savā otrās valdības pirmajā, svinīgajā sēdē uzklausīja laba vēlējumus no Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Prezidente apsveica A. Kalvīti ar vēsturisko notikumu, kad pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nemainās Ministru prezidents pēc Saeimas vēlēšanām, un novēlēja sasniegt nākamo robežlīniju - nostrādāt pilnu četru gadu darba ciklu. Tajā brīdī bija tiešām grūti iedomāties, ka vēlēšanu uzvarētājs tiks no valdības padzīts jau pēc gada. Pēc A. Kalvīša Valdim Dombrovskim izdevās pat divas reizes pēc kārtas sasniegt tik labus rezultātus Saeimas vēlēšanās, ka esošajam Ministru prezidentam tika uzticēta atkal nākamās valdības veidošana, taču viņa laikā iekrita Saeimas atlaišana un pārvēlēšana, kas izjauca ideālo kārtību, ka Saeima saņem vēlētāju uzticību uz četriem gadiem un uz tikpat ilgu laiku atdod šo uzticību vienai valdībai. V. Dombrovska kopējais darba stāža Ministru prezidenta amatā no 2009. gada 12. marta līdz 2014. gada 22. janvārim ir sastiķēts no triju valdību vadīšanas ar triju Saeimas sasaukumu dotu uzticību, bet tik un tā tas beidzās ar pirmstermiņa atkāpšanos.
Tuvu V. Vīķes-Freibergas novēlējuma izpildei ir arī Krišjānis Kariņš, kurš šo novēlējumu izpildīja pretējā secībā. Vispirms viņš kļuva par pirmo Ministru prezidentu, kurš izsmeļ visu laiku, kādu Ministru prezidentam varēja piešķirt viens Saeimas sasaukums. Par to viņam arī spoža uzvara nākamajās Saeimas vēlēšanās, taču pēc tam izlidošana no valdības un drīz vien arī no Saeimas apmēram kaut kādā mērā līdzīgi A. Kalvītim. Atšķirība tāda, ka A. Kalvītis izlidoja uz salauzta lietussarga, kamēr K. Kariņš - ar privātu, bet valsts apmaksātu lidmašīnu.
Tas, ka 2006. un 2026. gads ir Saeimas vēlēšanu gadi, nenozīmē sakritību starp datumiem un nedēļas dienām. 2006. gadā 7. novembris bija otrdiena un 8. novembris - trešdiena. 9. Saeimas vēlēšanas bija notikušas 2006. gada oktobra pirmajā svētdienā, kas iekrita 7. datumā. Attiecīgi, 7. novembrī notika 9. Saeimas pirmā sēde.
Dienu pirms 9. Saeimas sanākšanas jau tika publicēta tās valdības deklarācija, kas bija gatava Saeimas uzticības gūšanai. Koalīcijā bija četras partijas. Kā pirmā, protams, A. Kalvīša pārstāvētā Tautas partija (TP) ar 23 deputātiem. Tālāk Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ar 18 deputātiem, Latvijas Pirmās partijas un "Latvijas ceļa" apvienība ar 10 deputātiem un vēl viena apvienība "Tēvzemei un Brīvībai/ Latvijas Nacionālā neatkarības kustība" ar 8 deputātiem.
Kopš tiem laikiem līdz 15. Saeimai izdzīvojuši divi politiskie spēki. Pirmkārt, tie, kuri apsaimnieko solījumus nodrošināt latviešu tautas un valsts pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Ar to pietiek, lai kaut neliela cilvēku grupiņa ieslīdētu katrā nākamajā Saeimā. Tagad šai grupiņai gaumīgs nosaukums "Nacionālā apvienība". Otrkārt, Pirmā partija, kas jau toreiz bija kārtējā partija Aināram Šleseram. Tagad viņa svīta saucas par partiju "Latvija pirmajā vietā".
No tiem pašiem laikiem izdzīvojuši ne tikai politiskie grupējumi, bet arī atsevišķi politiķi, kas prasmīgi mainījuši piederību dažādiem grupējumiem un zīmoliem. Labākais piemērs šādai pārslīdēšanai no viena zīmola uz nākamo zīmolu ir Māris Kučinskis. "Neatkarīgās" 2006.-2007. gada publikācijās viņš figurēja kā TP Saeimas frakcijas vadītājs, bet turpmāk uzņemsies šo pašu pienākumu pildīšanu "Apvienotā saraksta" (AS) frakcijā. Pa vidu ir paguvis būt 2010. gadā ievēlētās 10. Saeimas deputāts no apvienības "Par labu Latviju" un 12. Saeimas deputāts no ZZS, ar kuru viņš tika līdz Ministru prezidenta amatam. 13. Saeimā viņš turpināja pārstāvēt ZZS, bet 14. Saeimā - AS. Šīs Saeimas pirmajā valdībā viņš bija iekšlietu ministrs, bet trešajā valdībā ir finanšu ministrs.
Tātad 2006. gada novembra otrā nedēļa bija sākusies ar Latvijas nākamās valdības deklarācijas publicēšanu. Deklarācijas ievadā partijas lepojās ar saviem panākumiem vēlēšanās, kas "dod Latvijas apstākļiem unikālu iespēju valdībai turpināt iepriekš iesākto darbu, nodrošinot politikas pārmantojamību, stabilitāti un prognozējamību, panākot konsekventu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes kāpumu un strauji tuvinot to Eiropas Savienības vidējam līmenim". Un tā tālāk par visu labo un skaisto, kas gaida Latvijas iedzīvotājus, jo "šī valdība strādās, lai īstenotu Latvijas izaugsmes modeli "Cilvēks pirmajā vietā" un piepildītu vidēja termiņa programmatisko dokumentu "Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013.g. (NAP)". Mūsu mērķis - nodrošināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju pastāvīgi un strauji paaugstināt savu un savas ģimenes dzīves kvalitāti visos tās aspektos."
Saeimai atlika to visu uzņemt ar aplausiem. Te gan jāatzīmē, cik ļoti visas runas par valsts pārvaldes modernizāciju, efektivizāciju un digitalizāciju atšķiras no reālajiem darbiem kaut vai tikai simboliskā līmenī, kurā būtu iespējams šo modernizāciju, efektivizāciju un digitalizāciju imitēt, ja būtu tāda vēlēšanās. Bet nē, arī tādas vēlēšanās nav.
Nav taču pagaisusi no atmiņas 15. Saeimas pirmā daba diena, kas sākās ar sanākšanu plkst. 10 no rīta un turpinājās līdz vakaram, kamēr Saeima paveica tikai to, ka ievēlēja savu prezidiju. Pēc tā, kas nupat ar savām acīm redzēts, nācās noticēt tam, kas ierakstīts ziņu hronikā par to, kā savu darbu sākusi 9. Saeima. Izrādās, ka sanākusi 7. novembrī plkst. 12 un to pašu, ko 15. Saeima spēja paveikt vienas dienas laikā, paveikusi dažu stundu laikā. Tiem, kuri grib vēl drošāk pārliecināties par tagadējiem tikumiem, “nra.lv” jau ir sniedzis finanšu ministra padomnieka Guntara Vītola iespaidus par viņa pirmo darba dienu 15. Saeimā: "Vajag mest ar kurpi" utt.
Bet 2006. gadā pēc tam, kad Saeima bija nokārtojusi savus organizatoriskos jautājumus, plkst. 18 tika sasaukta 9. Saeimas nākamā, ārkārtas sēde ar darba kārtību par uzticības izteikšanu A. Kalvīša otrajai valdībai. Šī procedūra aizņēmusi pusotru stundu. Raitais Saeimas darbs cilvēkiem tā iepaticies, ka šādā pašā veidā strādājusi arī 10. Saeima, kas sanāca 2010. gada 2. novembrī un tūlīt pat izteica uzticību V. Dombrovska otrajai valdībai.
Pēc tam valdību veidošana sāka ievilkties reālajā, nevis tikai simboliskā laika izteiksmē. 2018. gada 6. oktobrī ievēlētā 13. Saeima līdz uzticības izteikšanai K. Kariņa pirmajai valdībai tika tikai 2019. gada 23. janvārī pēc tam, kad divu citu valdību veidošanas mēģinājumus bija izbrāķējusi. Tādējādi 13. Saeima izrādījās lēnīgāka jeb pacietīgāka par 1995. gada 30. septembrī/1. oktobrī ievēlēto 6. Saeimu, kas divus valdību piedāvājumus izgāzt un ārpus partijām stāvošo Andri Šķēli par Ministru prezidentu padarīt paguva līdz tā paša gada 21. decembrim.
K. Kariņa panākumi 14. Saeimas vēlēšanās nekonvertējās tādā ātrumā, ar kādu tika izteikta uzticība A. Kalvīša un V. Dombrovska valdībām. Izvērtās smagas un ilgas sarunas par koalīcijas veidošanu, līdz kamēr K. Kariņa otrā valdība varēja sākt darbu 2022. gada 14. decembrī.
Nākamajā dienā pēc Saeimas uzticības saņemšanas A. Kalvīša valdība sanāca uz savu pirmo, svinīgo sēdi, ko daiļoja V. Vīķes-Freiberga uzruna. Viņa sāka ar to, ka pievienojās valdības deklarācijā paustajam. "Politiskā stabilitāte, par ko liecina pēdējās vēlēšanas, nodrošinātais vairākums, kas šai valdības koalīcijai pieejams Saeimā, rada izdevīgus priekšnosacījumus politiski drosmīgu lēmumu pieņemšanai un līdz šim vēl neatrisinātu jautājumu izskatīšanai," sacīja prezidente.
Interesantu sasauci starp 2006. gadā bijušo un 2026. gadā priekšā stāvošo veido tādi prezidentes vārdi, ka "runājot par šobrīd aktuālo jautājumu Latvijas iedzīvotāju prātos, kas ir gaidāmais energotarifu sadārdzinājums, ļoti ceru, ka būs iespējams elektroenerģijas un gāzes tarifus nepaaugstināt vismaz vēl šīs ziemas laikā, kad patēriņš ir vislielākais, jo tas pārāk smagi ietekmētu sociāli neaizsargātos iedzīvotāju slāņus".
Daudz vērības V. Vīķe-Freiberga veltīja ārpolitiskajai situācijai un Latvijas ārpolitikai, kas šobrīd diemžēl vēl aktuālāka nekā tobrīd. Toreiz bija jāuztraucas par to, lai godam uzņemtu NATO valstu līderus Rīgā 28. un 29. novembrī. ASV prezidenta Džordža Buša ierašanās un runas par to, ka ierasties varētu arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uz brītiņu padarīja Rīgu par pasaules politikas galvaspilsētu. V. Vīķe-Freiberga ieteica izmantot gadījumu, lai noslēgtu robežlīgumu ar Krieviju un ratificētu jūras robežlīgumu ar Lietuvu.
Ak vai, kā drīz vien pēc A. Kalvīša otrās valdības darba sākuma pavērsās V. Vīķes-Freibergas cerības, ka jaunajai valdībai izdosies nodrošināt ārzemēs strādājošo latviešu atgriešanos dzimtenē. Realitātē šī valdība kļuva par vārtu vērēju nevis tam, lai cilvēki atgrieztos, bet lai muktu no Latvijas tādā daudzumā, par kādu neviens iedomāties nevarēja.
Piedzīvota tāda tautu staigāšana jau bija ap 1990. gadu, bet tad tā bija izskaidrojama ar cilvēku izvēlēm par to, kurā no pusēm bijušās Padomju Savienības teritorijā pēkšņi novilktajām robežām cilvēki izlēma turpmāk dzīvot. A. Kalvīša laikā tika radīti citi iemesli, lai cilvēki pamestu Latviju.
A. Kalvītis savu politisko karjeru bija uzsācis 1997. gadā kā viens no Andra Šķēles izvēlētajiem TP līdzdibinātājiem. Šāds gods ne par skaistām acīm, bet par sabiedrisko rosību, ar kādu A. Kalvītis jau bija kļuvis par Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētāju. 1998. gadā viņš tika ievēlēts 7. Saeimā un kļuva par zemkopības ministru A. Šķēles trešajā valdībā, bet palika Ministru kabinetā kā ekonomikas ministrs Andra Bērziņa valdībā. Tika ievēlēts arī 8. Saeimā un kļuva tur par TP frakcijas vadītāju. Kad kā balons pārsprāga ilūzijas, uz kurām bija būvēti Einara Repšes izveidotā "Jaunā laika" panākumi un valdība, sprādziena vilnis atkal ienesa A. Kalvīti valdībā, bet nu jau kā Ministru prezidentu no 2004. gada 2. decembra. Izlaidīsim to virpuli, kas starp E. Repši un A. Kalvīti bija iespraudis Induli Emsi.
Galvenais šajā stāstā ir Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES). Notikuma oficiālais datējums ir 2004. gada 1. maijs. ES dalībvalsts statuss deva gan Latvijas valstij, gan Latvijas juridiskajām un fiziskajām personām iespējas aizņemties, pamatojoties uz aizdevēju pārliecību par to, ka ES palīdzība Latvijai garantēs jebkuru aizdevumu atgūšanu. Jau A. Kalvīša laikā varēja sacīt to pašu, ko samērā nesen aktualizēja K. Kariņš, ka "naudas ir vairāk kā jebkad".
Vienā gadījumā tā bija ES dalībvalsts statusa dēļ pieejamā kredītnauda, otrā gadījumā - kovidnauda, bet tālākā notikumu gaita viena un tā pati: pēc dzīrēm nāk paģiras un parādu piedzinēji. Tad ir vajadzīgi grēkāži, kurus šādos brīžos upurēt. Pret A. Kalvīti tika sarīkots pasākums, kas iegājis mūsu vēsturē kā "lietussargu revolūcija".
