Vakar Saeimā tika apstiprināta jaunā Andra Kulberga valdība. Lai arī tai nav paredzēts ilgs darba mūžs, tai ir visas iespējas sevi parādīt un sevi apliecināt. Pirmām kārtām ar to, ka tās darbi neatšķiras no vārdiem, kas ir mūsu valdību (plašākā izpratnē visas politiskās šķiras) nelaime. Ar vārdiem Rīgā, ar darbiem – aizkrāsnē.
Kāds bija galvenais Andra Kulberga un viņa pārstāvētā spēka “Apvienotais saraksts” (AS) pēdējo gadu galvenais vēstījums sabiedrībai? Valsts dzīvojot uz parāda (“uz naža asmens”), valsts parāds esot milzīgs (tas tiekot uzkrauts mūsu bērniem, kuriem tas būšot jāatdod), kas nozīmējot, ka mums neesot finansiālais drošības spilvens patiesu krīžu gadījumā.
Kulbergs, uzņemoties valdības vadīšanu, atbilstoši Latvijas politiskajai tradīcijai AS pāraugošo ministriju komplektā paņēmis arī Finanšu ministriju. Tas nozīmē, ka viņš nav nobijies no saviem agrākajiem izteikumiem un ir gatavs nokāpt no “naža asmens” un izveidot “finansiālu drošības spilvenu”. Tas, ka Finanšu ministrija it kā automātiski tiek sasaistīta ar premjera partiju, ir tik trausla tradīcija, ka no tās viegli varēja atteikties, ja vien būtu tāda vajadzība, jo šāda finanšu ministra un premjera partejiskā sasaiste nebūt nav pasaulē ierasta prakse. Arī tas, ka par finanšu ministru ir izvirzīts Kulberga domubiedrs “taupības jautājumos” Māris Kučinskis, liecina par uzstādīto mērķu nopietnību.
Paša Kučinska apņēmību reāli pārskatīt budžeta izdevumus apliecina arī pazīstamā libertārieša, sociālo tīklu aktīvista Guntara Vītola pieņemšana darbā par ministra padomnieku. Vītols, atbilstoši savai libertārieša pārliecībai, konsekventi iestājas par valsts lomas samazināšanu visos sektoros un par valsts administratīvā regulējuma aizstāšanu ar tirgus mehānisma regulāciju. Nav šaubu, ka viņa galvenais uzdevums amatā būs pārskatīt laukumu un meklēt, kur varētu “griezt”.
Jāatzīmē, ka Latvijas sabiedrība, atšķirībā no, teiksim, Rietumeiropas sabiedrības, ir ļoti labvēlīgi noskaņota “griešanai”. Ja Rietumeiropā sociālā cīņa pārsvarā notiek starp valsti un sabiedrību (no valsts tiek prasīts, bet ja tā nedod, tad masu protesti), tad Latvijā un citās postsovjetisma valstīs sociālā cīņa ir vairāk starp atsevišķām sociālām grupām vai pat atsevišķām personām. Ja kādam ir kaut kas nogriezts vai neiedots, tad apkārtējie to uztver ar vāji slēptu gandarījumu (ja nav man, tad lai nav arī tam otram).
Līdz ar to politiski Kulbergam, Kučinskim, Vītolam ir brīvas rokas, lai uzsāktu AS proponēto budžeta pārskatīšanu, izlīdzināšanu un līdzsvarošanu. Aktīva valsts izdevumu “griešana” un tēriņu pārskatīšana nedraud ar vēlēšanu zaudējuma risku, kā tas varētu būt dažās Rietumeiropas valstīs, kur valdības baidās aiztikt pat visabsurdākos sociālā atbalsta instrumentus. Pie mums ziņas par jebkuriem valsts budžeta izdevumu samazinājumiem (izņemot aizsardzībai, veselībai un izglītībai) tiks uzņemtas ar gavilēm.
Varētu domāt, ja tā, tad jau tuvākajos mēnešos gaidīsim iespaidīgus “griezienus”. Lai saturas visi SIFi, MAFi un citas valsts finansētās struktūras, kuras “ražo” dažādas sociālās kampaņas, “koncepcijas”, nodrošina “sabiedriskās attiecības” un uztur plašu personu tīklojumu, kas strādā grūti definējamās “profesijās” (projektu vadītājs un tamlīdzīgas).
Būšu priecīgs kļūdīties, bet līdzšinējā prakse liek bažīties par to, ar ko visi šie tēriņu pārskatīšanas, birokrātijas samazināšanas plāni beigu beigās vainagosies. Vai tikai ne ar nenozīmīgu, reālajā dzīvē jau tikpat kā mirušu projektu apturēšanu un izbeigšanu (kā, piemēram, Studiju un zinātnes administrācijas likvidēšana) vai arī ar tādu atsevišķu struktūru reorganizāciju, kurām attiecīgajā brīdī nav spēcīgas politiskās aizmugures (kā tas bija ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas integrāciju atpakaļ Latvijas Bankas pārraudzībā), bet kuru “reorganizācija” nav pārāk sāpīga. Kā likums, šādas “ne pārāk sāpīgas” reorganizācijas uz budžeta sabalansētību nerada tikpat kā nekādu ietekmi.
Praksē tas nozīmē, ka aiztikt var tikai tās struktūras, kurām nav spēcīgu aizstāvju, kas būtu ieinteresēti šo struktūru “apsaimniekošanā”, un nav pārāk daudz cilvēku, kuri reāli ciestu no šīs reorganizācijas. Tiklīdz tiek aizskartas jau plašākas intereses, tā parādās tik spēcīga pretdarbība, ka “griezējiem” un “reorganizētājiem” ātri vien nolaižas rokas.
Tam arī palīdz šo struktūru statūtos iekļautās normas un birokrātiskā aparāta radītie normatīvie akti, kuri ļauj tiesas ceļā apstrīdēt “griezēju” “labos nodomus”. Objektīvi runājot, šie normatīvie akti pilda sistēmu stabilizējošu funkciju, jo dažkārt parādās vēlmes “reorganizēt” struktūras, kurām ir ierobežojošas vai kontrolējošas funkcijas (piemēram, bijusī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, tagad - Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). Proti, tās, kuras “traucē” saimnieciski spēcīgākām struktūrām (konkrētajā gadījumā būvniecības firmām) brīvāk darboties.
Kopumā ņemot, “lielais stāsts” par uzblīdušo valsts pārvaldes aparātu, kurš “noēd” nodokļu maksātāju naudu milzu apmēros, ir labi “pārdodams”, bet tikai kā “lielais stāsts”. Tiklīdz šis “stāsts” vai šī “luga” tiek uzvesta reālajā dzīvē, tā parādās neskaitāmi blakus faktori, kuri šo “stāstu” padara neviennozīmīgu un daudzšķautņainu.
Ko ar to gribu teikt? Ja ir patiesa vēlēšanās kaut ko panākt (ne tikai runāt vai sadalīties “sīknaudā”), tad spēku izkliedēšana plašā frontē ir sliktākais, ko šādā situācijā darīt. Spēku izkliedēšana ir drošākais veids, kā nopietnu lietu pārvērst parodijā (atcerēsimies birokrātijas mazināšanas darba grupu un tās “dižos” rezultātus).
Labāk koncentrēties uz kaut ko vienu, nopietnu. Var gandrīz droši prognozēt, ka ne līdz vēlēšanām, nedz arī pēc tām nekādi “ietaupītie” 800 miljoni eiro, par kuriem tika runāts, kamēr AS atradās opozīcijā, netiks atrasti. Protams, pārskatot atsevišķus iepirkumus, atsevišķu struktūru lietderību un to funkcijas, var samērā daudz “sakasīt”, bet tie ne tuvu nebūs šie 800 miljoni, lai kā tos rēķinātu.
Daudz paliekošāku efektu radītu kāda viena liela, nopietna uzvara, nevis daudzas mazas uzvariņas. Teiksim, koncentrēšanās uz SIF un ar šo struktūru saistīto funkciju fundamentāla revīzija. SIF šodien jau ir gluži kā simbols valsts resursu nelietderīgai izmantošanai. Negribētu šo simbolu salīdzināt ar 2022. gada rudenī nogāzto okupekli (tie tomēr nav salīdzināmi lielumi), bet SIF likvidācija vai vismaz tā fundamentāla reorganizācija būtu valsts pārvaldes optimizācijai tikpat simbolisks akts kā minētā objekta Uzvaras parkā nogāšana.
Ja Kulbergam, Kučinskim, Vītolam izdotos kaut šo vienīgo darbu padarīt, tad viņi ieietu Latvijas vēsturē līdzīgi, kā iegāja RD politiķi, kuri nojauca okupekli un pilnībā transformēja Uzvaras parku. Kulberga valdībai ir visas iespējas izdarīt ko līdzīgu.
