Latvijā atzīmējamo dienu kalendārā 14. jūnijs gluži pamatoti un pašsaprotami atzīmēts kā sēru diena. Okupācijas varas noziedzīgo nodarījumu – 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas – nevar un nedrīkst aizmirst. Šis Staļina režīma noziegums uz mūžiem paliks latviešu tautas vēsturē kā melnā diena. Par to nevar būt ne mazāko šaubu, un jebkādas diskusijas šajā jautājumā ir liekas.
Taču vēsture bieži vien met savdabīgus līkločus. 20. gadsimts latviešu tautai ir bijis, kā mēdz teikt, - neviennozīmīgs. Pirmais pasaules karš, no vienas puses, pārtrauca vētraino attīstību, kādu Latvija piedzīvoja 20. gadsimta sākumā. Frontes līnija pa Daugavas krastiem (Rainis šajā sakarā rakstīja slaveno “Daugav’ abas malas mūžam nesadalās”) vairākus gadus sašķēla Latvijas teritoriju divas daļās, un milzīgās bēgļu masas (pēc Marģera Skujenieka aprēķiniem uz Krieviju no Latvijas devās ap 850 000 bēgļu) noveda pie tā, ka etniskie latvieši ir viena no tām retajām Eiropas etniskajām grupām, kura tagad ir skaitliski mazāka nekā pirms Pirmā pasaules kara.
No otras puses, tieši šis karš un lielo impēriju sabrukums deva iespēju Latvijai, tāpat kā daudzām citām Austrumeiropas tautām, tikt pie savas valsts. 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts izveidojās sarežģītā, kā šodien teiktu, ģeopolitiskā situācijā, un 1939. gada 23. augusta Staļina - Hitlera pakts par Eiropas sadalīšanu jaunajai Latvijas valstij parakstīja nāves spriedumu. Šajā situācijā ne Kārlim Ulmanim, ne kādai citai Latvijas valsts amatpersonai nebija ne mazāko iespēju vēsturi pavērst citādāk.
Kvalitatīvā noplicināšana
Kad runājam par Latvijas vietu šodienas pasaulē un tās ekonomisko stāvokli, tad jāatceras, ka nepārvērtējamu lomu šajā jautājumā spēlē gan tie cilvēki, kuri šeit dzīvo, gan tie, kuri varētu šeit dzīvot, bet nedzīvo. Jau pieminēju Pirmā pasaules kara bēgļus, no kuriem vismaz 300 000 palika Krievijā (vēlākajā PSRS).
Tā kā pēc Staļina - Hitlera pakta nosacījumiem Latvijai bija jānonāk PSRS okupācijā, tad hitleriskā Vācija sadarbībā ar Ulmaņa Latviju faktiski piespiedu kārtā lika etniskajiem vāciešiem no Baltijas valstīm repatriēties uz “Fāterlandi”. Lai arī Latvijā šī vāciešu aizbraukšana 1939. gada oktobrī tika uzņemta ar milzīgu sajūsmu un patriotiskām gavilēm, objektīvi aizbrauca 4%, Latvijas izglītotākā, attīstītākā, ekonomiski spēcīgākā, eiropeiski domājošākā sabiedrības daļa. Latvijas cilvēkresursu noplicināšanās, kas sākās jau Pirmā pasaules kara laikā, turpinājās.
1941. gada 14. jūnija deportācijas bija šīs noplicināšanās nākamais cēliens. Tika izvesti vairāk nekā 15 400, atkal jāatkārto, - izglītotākā, attīstītākā, ekonomiski spēcīgākā, eiropeiski domājošākā sabiedrības daļa. Ja tā var teikt - sabiedrības krējums. Tika izvesti tie, kuriem Staļina proletāriskā estētika ar saplēstu, netīru drēbju un prastas valodas glorifikāciju negāja pie sirds un kuriem tā bija organiski pretdabīga.
Šī estētika savā galīgajā formā līdz spīdumam tika noslīpēta režisora Ivana Pirjeva 1939. gada filmā “Traktoristi”, kur pozitīvie varoņi staigā izteikti netīrās, saplēstās drēbēs ar caurumiem un eļļainām, nemazgātām rokām, kamēr negatīvajiem tēliem mugurā uzvalki, šlipses un tie runā “inteliģento” valodā.
1941. gada 14. jūnija deportācijas bija vērstas pirmām kārtām tieši pret šiem “inteliģentajiem buržujiem, kuru rokas nav redzējušas tulznas”. Kad 1944. gadā Sarkanā armija tuvojās Latvijai un kļuva skaidrs, ka vienu okupāciju nomainīs otra, tie “inteliģentie baltroči”, kuri dažādu iemeslu dēļ paglābās no 1941. gada deportācijām, labi apzinoties, kas viņus sagaida, Staļina okupācijas režīmam atgriežoties, devās jaunās bēgļu gaitās. Latvija atkal zaudēja ap 250 000 izglītotāko, attīstītāko, ekonomiski spēcīgāko, eiropeiski domājošāko cilvēku.
Ko ar to gribu teikt? 1941. gada 14. jūnija deportācijas, pirmkārt, bija traģisks notikums katra deportētā dzīvē. Oficiāli ir fiksēts, ka vismaz 6113 no deportētajiem dzimtenē nekad vairs neatgriezās un gāja bojā vai nu Staļina nāves nometnēs (lielākā daļa vīriešu), vai nometinājuma vietās, kur tika izvietoti badā un neciešamos apstākļos.
Otrkārt, tas bija arī ārkārtīgi smags un grūti atjaunojams trieciens latviešu tautai kopumā. Šo deportāciju un to seku dēļ Latvijas sabiedrība tika būtiski noplicināta ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Tika ievērojami pazemināts tās intelektuālais, ekonomiskais un demogrāfiskais potenciāls. Tāpēc posta apmērus, ko latviešu tautai nodarīja 14. jūnija noziegums, nedrīkst nenovērtēt un jebkādā veidā mazināt tā nozīmi.
Vulfsons un Tautas fronte bija jau pēc tam
Taču ne velti pieminēju, ka vēsture mīl savdabīgus pavērsienus. Tā sagadījās (bet varbūt tā bija vēstures likumsakarība), ka tieši 14. jūnijs kļuva par Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļa sākumu. Tieši 1987. gada 14. jūnijā Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, notika grupas “Helsinki - 86” organizētā pirmā pēckara laiku masu demonstrācija ar skaidri izteiktu, kā tajos laikos teiktu, pretpadomju ievirzi.
Jaunāko laiku vēsturē tieši 1987. gada 14. jūnijs iezīmē starta šāvienu ceļā uz Latvijas neatkarību. Visi radošo savienību plēnumi, Mavrika Vulfsona runas un Tautas frontes manifestācijas Mežaparkā bija jau pēc tam. Ir nedaudz skumji un vienlaikus nožēlojami, ka daži kādreizējie Tautas frontes aktīvisti, kuri šodien ieņem ievērojami cienījamākas sociālās pozīcijas nekā kādreizējie “Helsinki - 86” dalībnieki, cenšas minimizēt šo neatkarības cīņu celmlaužu padarīto, noklusēt viņu ieguldījumu kopējā lietā un uzsvērt tikai savu devumu neatkarības atjaunošanas procesā. Viņiem būtu biežāk jāatceras, ka viņi gāja jau pa citu izlauzto ceļu.
Ja reiz pieminam 1987. gada 14. jūniju kā neatkarības atjaunošanas kustības sākumu, tad nedrīkst nepieminēt un nepelnīti aizmirst arī nākamā 1988. gada 14. jūniju, kurš savā ziņā bija ja ne nozīmīgāks, tad tikpat būtisks. Tas bija nozīmīgs ar to, ka tajā dienā notika pirmais oficiālās varas legāli atļautais pretokupācijas gājiens Rīgas centrā no Kongresu nama līdz Brīvības piemineklim, kura laikā pirmo reizi virs apkārtējo galvām tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs un vēlāk cauri visai pilsētai aiznests līdz Brāļu kapiem.
Atcerēsimies, ka pusgadu pirms tam, 1987. gada 18. novembrī, apkārt Brīvības piemineklim bija cieša miliču ķēde. Nevis stāvēja atsevišķu miliču rinda, bet gan cilvēks pie cilvēka, plecs pie pleca. 1988. gada 25. martā Latvijas PSR Rakstnieku savienība organizēja 1949. gada deportāciju piemiņas pasākumu Brāļu kapos bez jebkādām politiskām pretenzijām, bet “Helsinki - 86” iecerēto ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Valsts Drošības komitejas (VDK) darbinieki bloķēja un klātesošos rupji izklīdināja.
1988. gada 14. jūnijā viss bija augstākajā līmenī saskaņots. Deportāciju atceres mītiņā piedalījās LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs un citi oficiālās varas pārstāvji. Taču ne viss bija saskaņots. Viens šāds, ārkārtīgi būtisks nesaskaņotības elements bija “Helsinki - 86” dalībnieka Konstantīna Pupura ārpus saskaņotā scenārija paceltais sarkanbaltsarkanais karogs pie Brīvības pieminekļa.
Īstu cīnītāju bija maz
Ko tas toreiz nozīmēja, šodien grūti, lai neteiktu neiespējami, iedomāties. Ja kāds domā un stāsta, ka visa latviešu tauta visu okupācijas laiku par brīvību un neatkarību vien sapņojusi, tad jāatzīst, ka diemžēl tas tā ne tuvu nebija. Drīzāk otrādi. Īstu, principiālu cīnītāju bija ļoti maz. Baiļu no VDK līmenis ir šodienas cilvēkiem absolūti nesaprotams un iedomāties neiespējams.
Arī daudzi no toreizējo notikumu dalībniekiem tā laika noskaņojumu daļēji aizmirsuši, daļēji tiem virsū uzslāņojušies jau šodienas priekšstati par toreizējo situāciju. Šai neizpratnei ir zināms pamats. Ja par 1991. gada janvāra barikādēm katru gadu notiek plaši atceres pasākumi, tad 1987.-1988. gada notikumus oficiālās varas struktūras apzināti cenšas nolemt aizmirstībai. Tas arī viegli izskaidrojams.
Lielākā daļa šodienas atzīto Atmodas varoņu “pamodās” tikai 1988. gada rudenī, kad patiesie varoņi - Konstantīns Pupurs, Rolands Silaraups un citi - jau bija izraidīti no PSRS vai kā Eva Biteniece ar klajiem draudiem sabaidīti. Tad šie “otrās kārtas” “varoņi” varēja bez uztraukuma par savu karjeru organizēt kustību PSKP 19. konferences atbalstam, kā oficiāli tika pieteikta LTF dibināšana.
Lai labāk saprastu tā laika reālo situāciju, atcerēsimies, ka ilggadējā laikraksta “Diena” redaktore un “Vienotības” biedre Sarmīte Ēlerte Latvijas PSR komunistiskajā partijā iestājās 1988. gada maijā un izstājās tikai 1990. gada jūnijā. Kādreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš intervijā žurnālam “Klubs” uz jautājumu, kāpēc vēl 1990. gadā, tātad faktiski trīs gadus pēc Atmodas sākuma, vadījis sava universitātes kursa komjaunatnes vienību, apbrīnojamā vaļsirdībā atbild, ka neesot radis lēkt uz ecēšām un tolaik vēl neesot bijis skaidrs, uz kuru pusi vēstures rats pagriezīsies.
Atmodas sākuma diena
Lūk, kā 1988. gada 14. jūnija notikumus es aprakstīju 2008. gadā rakstā “Konstantīna Pupura vieta vēsturē”: “Tagad, kad dzīvojam pavisam citā iekārtā, grūti iedomāties tās sajūtas, kādas bija toreiz, pirmo reizi piedaloties tik vērienīgā faktiski pret okupācijas varu vērstā demonstrācijā, kura netiek izdzenāta. Kad gājiena priekšgals sasniedza Brīvības pieminekli, tā astes gals vēl atradās uz Gorkija (Krišjāņa Valdemāra) ielas.
Tieši tad, kad pirmie ziedu nolicēji tuvojās Brīvības pieminekļa pakājei, virs gājiena dalībnieku galvām kafejnīcas “Luna” (tagad “McDonald’s”) apkārtnē uzplandīja īsts Latvijas karogs pareizās krāsās, proporcijās un izmēros. To augstu paceltu virs galvas nesa Konstantīns Pupurs. Viņš acīmredzami bija pilnīgā transā. Seja koši sarkana, acis dega, skatiens nekustīgs, neko neredzošs, gaita mehāniska. Gluži kā apdullis viņš soļoja Brīvības pieminekļa virzienā. Gājiena dalībnieki, kuri bija sadrūzmējušies laukumā iepretim piemineklim, pašķīrās, dodot ceļu Pupuram.”
Paša Pupura liktenis izvērtās visai smags. Dažas dienas pēc šī gājiena Pupuram un viņa mātei PSRS vara atņēma padomju pavalstniecību. Abiem tika dotas divas nedēļas laika, lai atstātu valsti. 1988. gada 11. jūlijā Konstantīns Pupurs izbrauca no Latvijas. Pupurs vēlākos gados ieguva ASV pilsonību, iestājās ASV militārajā dienestā, ieguva leitnanta pakāpi, taču svešumā īstu laimi un dzīves piepildījumu neatrada. 2010. gadā viņš atgriezās Latvijā, centās iesaistīties vietējā politiskajā darbībā Nacionālās apvienības rindās, bet bez redzamiem panākumiem, un 2017. gada 10. septembrī 53 gadu vecumā mira.
Jāatzīst, ka arī citi Atmodas pirmsākumu (pirms LTF) aktīvisti vēlākajos gados tikpat kā nekādu sekmīgu politisko karjeru nespēja izveidot. Visticamāk, personisko rakstura īpašību dēļ, jo disidentisms okupācijas apstākļos līdz 1988. gada nogalei bija saistīts ar tādu riska apjomu, kas nav savietojams ar jebkādu rūpēšanos par savu karjeru, par savu labklājību. Apkārtējo acīs šāds cilvēks tiek uztverts kā nesaprātīgs, un kā tādam viņam nav vietas “normālā”, “saprātīgā” pārvaldes sistēmā starp “normāliem” cilvēkiem.
Lai arī nav pieļaujamas diskusijas par 1941. gada 14. jūnija traģisko vietu Latvijas vēsturē, pieļaujama būtu šīs dienas potenciālās jēgas atsvaidzināšana. Skaidrs, ka tā uz mūžiem paliks traģiska sēru diena, bet arī šai sēru dienai iespējams gaišāks, iedvesmojošāks ietvars. Proti, arī kā atceres diena, kad sākās latviešu tautas kustība uz valstiskuma atdzimšanu, nacionālo atjaunotni, uz gaišāku, labāku nākotni.
14. jūnijs varētu kļūt par dienu, kad atceramies tos cilvēkus, kuri nesēdēja prezidijos un arī tagad nesaņem mūža pensiju par balsojumu 1990. gada 4. maijā, bet bez kuru neprātīgās bezbailības līdz šim balsojumam mēs nemaz nebūtu tikuši.
