Politiskā vētra, kuru iezvanīja reakcija uz tā dēvēto dronu incidentu pirms nedēļas, vakar uzbrāzmoja ar jaunu sparu. Saeimas sēdes sākums aizkavējās par stundu, jo, kā paskaidroja sēdes vadītāja, Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, “Vienotība” nākšot klajā ar svarīgu paziņojumu. Daži deputāti mēģināja iebilst, ka tik vienkārši sēdes sākumu pārcelt nevar, uz ko Mieriņa atbildēja: bet pārtraukumu izsludināt es varu? Pārtraukums līdz 10.00.
Vēlāk tika paskaidrots, ka tiekot gatavota premjerministres Evikas Siliņas uzruna parlamentam, kura gan tā arī nenotika, jo tika pārcelta uz valdības māju Brīvības ielā pulksten 10.30, kas gan arī aizkavējās par vairāk nekā desmit minūtēm.
Vēl pirms Saeimas sēdes sākuma politiskajos kuluāros centrālais jautājums bija: vai Siliņas valdība kritīs šodien, un kāds būs šīs krišanas juridiskais ietvars, jo, ievērojot visas “Kārtības ruļļa” procedūras, neuzticības balsojums varētu notikt tikai piecas dienas pēc tā pieprasījuma iesniegšanas. Tā kā politiķi vēlējās valdības gāšanas un laukuma notīrīšanas “darbu” padarīt pēc iespējas ātrāk, tad tika izskatītas dažādas juridiskas viltības, lai šo piecu dienu termiņu apietu.
Siliņa deputātiem aiztaupīja šīs pūles, beigu beigās atkāpjoties pati, zināmā mērā atkārtojot svētdienas vakara sacensību: kurš pirmais? Steiga, uzrunas pārcelšana un kavēšana liecināja, ka vēl pēdējā brīdī kaut kas tiek gudrots, pārgudrots un no jauna sagudrots. Respektīvi, plāns kā vienmēr bija tikai vienam gājienam svētdienas vakarā, bet tiklīdz viss aizgāja ne tā, kā sākotnēji pašiedomātie politiskā šaha “lielmeistari” bija plānojuši, tā sākās ierastās (lasi: neprofesionālās) improvizācijas.
Vērtējot šīs improvizācijas, ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka to galvenais mērķis ir 3. oktobra vēlēšanas. Līdz ar to katrs politiķu izteiktais vārds, katra kustība tiek izdarīta, primāri domājot par to, kā tas atspoguļosies vēlētāju izvēlē balsošanas kabīnē.
No šī aspekta var piekrist SKDS direktora Arņa Kaktiņa teiktajam, ka viss šis politiskais jampadracis politiķiem ir savā ziņā izdevīgs, jo no darba kārtības noņem jautājumus, par kuriem viņiem ir ļoti grūti atbildēt (“airBaltic”, “Rail Baltica” un tamlīdzīgi), bet to vietā priekšplānā izvirza tēmas, kurās politiķi jūtas kā zivis ūdenī: kurš vainīgs pie politiskās krīzes, kurš bija īstais valdības gāzējs, kādas būs jaunās koalīcijas “sarkanās līnijas”, kas ar ko metīsies kopā un tamlīdzīgi polittehnoloģiskie jautājumi.
Jāatzīst, ka arī sabiedrībai šie jautājumi rada spēcīgākas kaislības nekā tīri praktiski jautājumi. Tas viegli izskaidrojams. Latvijā politika aizstāj to, kas futbola kultūras zemēs ir futbols. Proti, valsts centrālais ikdienas jautājums, ap ko griežas visa publiskā mediju dzīve. Ikvienam īstam futbola fanam (bet futbola kultūras zemēs tādu ir vairāk nekā 50% vīriešu un trešdaļa sieviešu) stadionā var pajautāt: kas tev svarīgāk - mīļotās komandas uzvara spēlē vai benzīna cena degvielas uzpildes stacijā? Atbilde par labu otrajam jautājumam tiktu vērtēta kā vistīrākā nodevība.
Tieši tāda pati attieksme ir Latvijas politisko cīņu līdzjutējiem pret tā dēvētajiem nopietnajiem jautājumiem. Daudz svarīgāk ir, kurš kurā politiskajā cīniņā uzvarējis, kurš kārtīgāk “sadevis” tiem “riebekļiem” un tamlīdzīgi. Līdz ar to visu notiekošo politisko peripetiju vērtējums ir gandrīz pilnībā atkarīgs no politiskajām simpātijām. Kas kuram vairāk riebj, tas arī vainīgais. Tas arī sliktais.
Atsevišķi jārunā par procesuālajām darbībām pret zemkopības ministru Armandu Krauzi un valsts kancelejas vadītāju Raivi Kronbergu ceturtdienas rītā vēl pirms minētajiem politiskajiem notikumiem. Lai arī nebija nekādas papildinformācijas par procesuālo darbību apstākļiem un iemesliem, Siliņa pasteidzās vispirms Krauzi, bet drīz vien pēc tam arī Kronbergu (uz laiku) atbrīvot no amata.
Šāda steiga vienlaikus ar pašas Siliņas demisiju ļāva izplatīties runām, ka izvēlētais aizturēšanas laiks nav nejauša sakritība, bet gan mērķtiecīga, saskaņota rīcība ar domu mest ēnu uz ZZS kā iespējamo nākamo valdības galveno spēku. ZZS nominētais premjerministra kandidāts Viktors Valainis, atbildot uz šīm runām, norādīja, ka “šādā veidā mūs ietekmēt nevar”.
Krauzes drīzā atbrīvošana šo Siliņas pārsteidzīgo soli padarīja vēl divdomīgāku, lai gan diez vai šis dīvainais gājiens radīs kādu vēl lielāku JV politiskā tēla kaitējumu. Šobrīd JV cenšas atjaunot savu “cīnītāja pret sliktajiem” relikto starojumu, lai gan grūti iedomāties, ka šie centieni varētu vainagoties ar panākumiem. Pārāk ilgi JV ir bijusi pie varas stūres, lai kādu acīs vēl izskatītos pēc nevainīgiem jēriņiem ar nimbu virs galvas.
Siliņas demisijas uzrunā visai mākslīgi iepītā frāze par būšanu kopā ar tiem, kuri Doma laukumā aizstāvējuši eiropeiskās vērtības, ir no tā paša “polittehnoloģisko” instrumentu arsenāla. Ar domu saglabāt savu vietu kreisi liberālajā spārnā un neatdot šo visai plašo, nozīmīgo nišu “Progresīvajiem”. Vai tas JV izdosies, to rādīs 3. oktobra rezultāti, bet domāju, ka tas būs grūts uzdevums. Vēl jo vairāk, ja JV centīsies bloķēt jaunas valdības izveidošanu, izmantojot savu lielo mandātu skaitu Saeimā.
Nav noslēpums, ka JV politiskais svars balstās uz samērā sekmīgi izveidotā “pieaugušā istabā” tēlu. Domas dalās, vai pēdējās nedēļas notikumi ir uzlabojuši šo JV publisko tēlu. Manā ieskatā tie šo tēlu ir tikai sašķobījuši, un tagad līdz vēlēšanām JV būs jāpacenšas to kaut kā salāpīt, lai pēcvēlēšanu naktī nebūtu jāuztraucas par iespējamiem negaidītiem pārsteigumiem. Diez vai, turpinot savu augstprātīgo uzvedības stilu, JV izdosies savu reputāciju uzlabot. Ir tāds sens teiciens - esi vienkāršāks, un cilvēki pie tevis tieksies. To derētu biežāk atcerēties JV vadoņiem.
Šodien (piektdien) visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku (frakciju) pārstāvji dodas pie valsts prezidenta ar savu politiskā redzējuma piedāvājumu. Trīs spēki - ZZS, Nacionālās apvienība un “Apvienotais saraksts” - jau vienojušies par sadarbību. Jādomā, galvenais punkts - nepieļaut JV pārāk lielu ietekmi. Tiesa, šim nosacītajam blokam kopā ir 41 mandāts plus divi “neatkarīgie”, kas nozīmē: vajag ceturto spēku, kas, visticamāk, būs JV.
