Šodien Saeimā tiks apstiprināta jaunā, Andra Kulberga valdība. Lai arī tai nav paredzēts ilgs darba mūžs, to gaida ļoti nopietni un sabiedrībā ilgi gaidīti darbi. Pirmām kārtām konceptuālie. Budžeta optimizācija (taupības pasākumu ieviešana praksē) un lielāka skaidrība par abiem “baltikiem” – “Rail Baltica” un “airBaltic”. Visnotaļ aptuvenā frāze “lielāka skaidrība” jau dod ieskatu, ka nekāda konkrēta skaidrība, visticamāk, nebūs. Un varbūt labi, ka tā, jo ir situācijas, kad steiga un pārlieka izlēmība var nodarīt lielāku kaitējumu nekā lēnas nogaidīšanas taktika.
Kulberga valdība jau no pirmās darba dienas būs sevi nolikusi ne pārāk komfortablā pozīcijā, kurai netiek dots laiks lēni iešūpoties darbam. Šī valdība tika veidota kā pretstats vecajai Evikas Siliņas valdībai, kuru jaunais premjers, vēl būdams opozīcijā, raksturoja kā “muļļāšanās” valdību. Tas nozīmē, ka Kulbergam būs jādemonstrē uzsvērta neiecietība pret jebkādu “muļļāšanos” un jāprasa no ministriem ātra, enerģiska un izlēmīga rīcība.
Tieši to no jaunās valdības gaida arī sabiedrība. Problēma tikai tā, ka ir viegli pārmest “muļļāšanos”, esot novērotājam no malas (sēžot opozīcijā), bet pavisam cita lieta - esot valdībā. Esot opozīcijā, ir viegli runāt par nepieciešamību atrast budžetā 800 miljonus eiro, lai nebūtu “jādzīvo uz parāda” (uz “naža asmens”, kā bieži izteicās pats Kulbergs), bet pavisam cita lieta - reāli atrast šos daudzos miljonus, esot ministru prezidentam.
No otras puses, Kulberga valdībai ir vairākas priekšrocības. Pirmām kārtām tā ir valdība, kura ir veidojusies uz politiski bankrotējušas valdības fona. Ne velti lietoju skaļo apzīmējumu - bankrotējusi -, nevis vienkārši kritusi. Siliņas valdība varēja klusi izjukt jau vismaz pirms pusgada, taču tā tik ilgi vilka savu žēlīgo eksistenci, ka beigās sabruka ar pamatīgu blīkšķi, saceļot gaisā iespaidīgu putekļu mākoni.
Negaidīti ātri izveidotā Kulberga valdība uz Siliņas valdības fona izskatās gandrīz vai burvīga. Vārda burtiskajā nozīmē. Tajā nozīmē, ka sabiedrība gribētu sagaidīt, lai Kulbergs kā uz burvju mājiena atrisina visas tās samilzušās problēmas, kuras sakrājušās iepriekšējo Siliņas un Krišjāņa Kariņa valdību laikā.
Ikvienam pieaugušam cilvēkam, kurš netic burvju eksistencei, ir skaidrs, ka Kulbergam nav šādas burvju nūjiņas, ar kuru visus šo “ātro risinājumu” gaidītājus aplaimot. Tiesa, viņš vismaz var izrādīt centību. Parādīt, ka ir kaut mēģinājis, kas būtu jau daudz.
Ja runājam par “baltikiem”, tad šeit risinājums jau pamazām iezīmējas. “Rail Baltica” gadījumā būvējam tikai tik, cik ir ES fondu naudas, un pilnībā atsakāmies no jebkādiem papildu ieguldījumiem jebkuru vēlmju un vēlmīšu apmierināšanai. Tikai pats, pats minimums, lai izvairītos no tiesu darbiem par projekta torpedēšanu.
“airBaltic” gadījumā ir grūti iedomāties, ka valdība spertu kādu soli, kuru varētu tulkot kā “virzību uz aviokompānijas bankrotu”. Lai arī Latvijas sabiedrībā netrūkst to, kuri šīs kompānijas bankrotu uztvertu ar prieku un gandarījumu, koalīcijas partijām tas papildu punktus nedotu. Kulberga valdībai ieiet vēsturē kā “nacionālās lidsabiedrības kapracei” ir pēdējais, ar ko šī valdība gribētu sevi saistīt. Tiesa, Guntara Vītola parādīšanās finanšu ministra Māra Kučinska birojā pieļauj visādus pārsteigumus.
Ja samilzušajos satiksmes problēmjautājumos Kulberga valdībai diez vai izdosies nodemonstrēt kādus ātrus un panākumus garantējošus risinājumus, tad lielākas iespējas tai sevi parādīt kā izlēmīgu un enerģisku politisko kopu ir valsts pārvaldes “sakārtošanas” jautājumos.
Ko ar to domāju? Šobrīd ar joni mūsu dzīvē ielaužas tā dēvētais mākslīgais intelekts (MI). Turklāt runa nav tik daudz par gandrīz vai ikviena interneta lietotāja ierasto komunikāciju ar šīm MI lietotnēm, bet gan par MI izmantojumu programmatūru izstrādē.
Kad lasi ziņu par to, ka aizejošais ministru kabinets savā pēdējā valdības sēdē 26. maijā piešķīris 660 000 eiro Iekšlietu ministrijai, lai “segtu izdevumus agrīnās brīdināšanas tehnisko risinājumu uzlabojumiem”, kas atbilstoši tālākajam tekstam ietver tīmekļvietnes “112.lv” un mobilās lietotnes “112 Latvija” uzlabošanu, tad uzreiz rodas jautājums: vai šodien tīmekļvietnes tehnisko risinājumu uzlabojumiem nepieciešams tikpat resursu, cik pirms gada vai diviem, vai tomēr šodien ar MI rīkiem šo darbu nevar veikt dažu nedēļu laikā ar nesalīdzināmi mazāku resursu patēriņu?
Pasākumā, kurā “Apvienotais saraksts” prezentēja savu premjerministra kandidātu Andri Kulbergu, pēdējais tika raksturots (Reinis Pozņaks) kā tehnoloģiski vienmēr esošs priekšgalā. Ja tā, tad Kulbergs varētu prasīt no ministrijām: kā tām iet ar MI ieviešanu savās struktūrās? Cik cilvēkstundu ir ietaupīts? Cik darba vietu atbrīvojušās?
Tieši enerģiska un saprātīga MI rīku ieviešana varētu kļūt par Kulberga valdības panākumu atslēgu. Arī atsevišķas ministrijas un ministri varētu kļūt par šī virziena celmlaužiem, nebaidoties no birokrātiem, kuri kā 18. gadsimta ludīti pretojas straujai MI rīku ienākšanai papīru (mūsdienās arī datorprogrammu) rakstīšanas biznesā.
Iepriekšējo tehnoloģisko revolūciju, kura ievadīja interneta laikmetu (pagājušā gadsimta 90. gados un gadsimtu mijā), visefektīvāk mūsu reģionā izmantoja Igaunija. Tā visai sekmīgi uzdevās par nozares līderi Baltijā un no šī tēla izveides guva zināmas preferences. Tagad būtu svarīgi nenogulēt šo jauno MI radīto tehnoloģisko revolūciju un būt starp pirmajiem, kas maksimāli izmanto pavērušās iespējas.
Atcerēsimies: ik reizi, kad pasaulē parādās kaut kas jauns, tādām nelielām, bet strauji manevrēt spējīgām valstīm kā Latvija paveras “iespēju logs”, lai izrautos no “vidējo ienākumu” slazda un pārlēktu “augstākajā līmenī”. Šobrīd šāds “logs” ir pavēries, un Kulberga valdībai ir iespēja ieiet vēsturē kā valdībai, kura nodrošinājusi sengaidīto izrāvienu.
Diemžēl pastāv arī iespēja rīkoties kā vienmēr. Ilgi un dikti runāt, diskutēt un “muļļāties”, stāvot pie šī atvērtā loga, un gaidīt, kad tas aizvērsies un vairs nebūs jārunā, jādiskutē, “jāmuļļājas”. Kad atkal varēs ar labi padarīta darba sajūtu spriedelēt par lietuviešiem un igauņiem, kuri mūs apsteiguši. Varēs izjust dīvaino lepnumu, ka esam cienīgi noturējuši savu godpilno pēdējo vietu Baltijas līgā. Vai mums to vajag?
