Vakar visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku (frakciju) pārstāvji devās pie valsts prezidenta, lai ar valsts galvu saskaņotu un precizētu turpmākās darbības politiskās krīzes drīzākai pārvarēšanai. Jau dienu iepriekš, ceturtdien, trīs spēki – ZZS, Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts” – vienojās par ciešāku sadarbību. Var pat teikt, vienota bloka izveidi, ar galveno domu – iegrožot “Jaunās vienotības” (JV) ietekmi Latvijas politikā.
Ko nozīmē “iegrožot JV ietekmi”? Uzdevums trijotnei ir vienkāršs: nepieciešams nostumt JV no “pieaugušā istabā” pjedestāla un pateikt (parādīt), ka arī bez jūsu virsvadības mēs paši spējam tikt galā. Esam tikpat sapratīgi un sakarīgi, kā jūs te visu laiku uzdodaties.
Skaidrs, ka JV no šīs “impēriskās” privilēģijas būt “vecāko brāļu” statusā atteikties nevēlas. Vēl jo vairāk ar lielāko mandātu skaitu (25) Saeimā. Taču JV līdzšinējā partijas vadība ir pamanījusies izdarīt to, ko tā ir izdarījusi - nolaidusi uz grunti plaukstošu “uzņēmumu”. Ar visiem 25 Saeimas mandātiem viņiem ir iespēja palikt opozīcijā, kā savulaik “Saskaņai”, kura neatkarīgi no mandātu skaita bija nolemta palikšanai opozīcijā.
Šobrīd JV ne tuvu nav tādā politiskā izolācijā kā savulaik “Saskaņa”, bet viņi tur var nonākt, ja reāli neizvērtēs situāciju un sabiedrisko noskaņojumu. JV šobrīd sit no abām pusēm. Jā, JV un “Progresīvo” konfliktā tie, kuriem “Progresīvie” ir kā bullim sarkana lupata, nostājas it kā JV un premjerministres Evikas Siliņas pusē, bet tas JV maz ko dod, jo šie “atbalstītāji” tāpat par JV nekādos apstākļos nebalsos un tieši JV vaino visās ķibelēs. Savukārt kreisi/centriski liberālajā spārnā, no kura JV vienmēr elektorāli barojies, JV un premjerministres gājieni nekādu dižo atsaucību nav guvuši.
Tiesa, šim triju politisko spēku blokam kopā ir tikai 41 mandāts plus divi “neatkarīgie”, kas nozīmē: lai iegūtu vairākumu, vajag ceturto spēku. Teorētiski pastāv trīs varianti, kas varētu būt par ceturto. “Latvija pirmajā vietā” (LPV), JV vai “Progresīvie”.
LPV, vismaz šajā Saeimas sasaukumā, ir ārpus pieņemamības apļa. Paliek divi. JV un “Progresīvie”. It kā JV ir visas priekšrocības - tai ir daudz lielāks mandātus skaits, un tā arī ideoloģiski ir tuvāka šī trijnieka labējam galam. Taču JV ir divi lieli, gandrīz vai nepārvarami trūkumi.
Tai piemīt vārdos neizsakāma augstprātība. Tā gandrīz vienmēr, gandrīz visās situācijās uz citiem politiskajiem spēkiem raugās no augšas. Tiklīdz publiskās diskusijās vārdu ņem nosacītais Ašeradens, tā uzreiz ieskanas “Vienotībai” raksturīgais mentorais tonis: jūs te kaut ko runājat, bet patiesībā neko nesaprotat. Viss ir tā un tā, un tikai tā, kā mēs darām, ir vienīgi iespējami un pareizi. Jebkurus citus nav pat vērts klausīties.
Ar šo nenoslēpjamo uzpūtību vēl varētu kaut kā sadzīvot, bet JV piemīt kāds cits, vēl lielāks trūkums. Tai ir milzīgas iespējas un vēlme nobremzēt jebkuru iniciatīvu, kas kaut ko būtisku mainītu sistēmā. JV pilnīgi noteikti bloķētu jebkura jautājuma izskatīšanu, kurā draudētu atklāties kādas viņu pašu saistības ar kriminālām, puskriminālām vai pat legālām korupcijas shēmām.
“Ja mēs veidojam koalīciju ar “Vienotību”, tad varam aizmirst, ka tiks atklātas un izmeklētas tās lietas, ko viņi pa šiem gadiem ir sadarījuši,” “Neatkarīgajai” atzina viens no “Apvienotā saraksta” līderiem Edvards Smiltēns. Viņaprāt, “ja godīgi, tad no diviem ļaunumiem mazākais ir “Progresīvie””.
Arī citi AS līderi, ar kuriem sanāca aprunāties AS premjera kandidāta prezentācijas pasākumā, ir skeptiski pret JV ņemšanu koalīcijā. “Ja viņus ņemam, tad tikai ar stipri apcirptām iespējām kaut ko diktēt. Nekādā gadījumā viņiem nedrīkst atstāt Finanšu ministriju,” norādīja AS nominētais premjerministra kandidāts Andris Kulbergs, par valdības vadīšanas uzticēšanu JV nemaz nerunājot.
Kulbergs lika nojaust, ka gadījumā, ja jaunajā (pirmsvēlēšanu) valdībā viņš nebūs premjers, tad būtu gatavs uzņemties finanšu ministra amatu, jo Latvijas līdzšinējā politiskā sistēma ir izveidota tā, ka Finanšu ministrija (pat ne politiķu, bet ierēdņu līmenī) var nobloķēt jebko, kas viņiem nav pa prātam. Tāpēc tieši Finanšu ministrija esot jāpārņem un jāatņem “Vienotībai”, ja ir patiesa vēlme kaut ko mainīt.
Pēdējās dienās plaši izplatījušās runas par Māri Kučinski kā potenciālā kompromisa figūru (pagaidu, līdz vēlēšanām) premjerministra amatam. Pats Kučinskis par šīm runām izsakās ar vieglu ironiju. “To ir izdomājuši kādi citi. Mūsu frakcijā šis variants nav radies. Kāds žurnālists man pajautāja, vai esmu gatavs būt par premjerministru, un es arī atbildēju, ka esmu. Vai man vajadzēja teikt, ka neesmu gatavs?” iesmej Kučinskis. Viņš uzskata, ka saistībā ar jaunveidojamo valdību šobrīd bumba ir prezidenta laukuma pusē un tieši no viņa aktīvas rīcības daudz kas būs atkarīgs.
Smiltēns pieļauj, ka JV varētu uzsākt laika vilkšanas un apzinātas destrukcijas (jaunas valdības veidošanas bremzēšanas) spēli. Arī viņš cerības liek uz prezidentu, kas šādu JV taktiku varēt apcirst iedīglī, jo ilgstoša politiskā nestabilitāte nevairo arī paša prezidenta autoritāti.
Kā tas vēsturiski ne vienreiz vien ir bijis, “Vienotības” tuvākie draugi un izpalīgi var izrādīties Nacionālās apvienības (NA) politiķi, kuri par lielāko pretinieku uzskata tieši “Progresīvos”. Līdz ar to viņu pozīcija ir tāda, ka par ceturto labāk ņemt JV, ar kuru NA ir mazāk ideoloģisko pretrunu.
Līdzšinējā Latvijas politiskā pieredze liecina, ka šādu politisko krīžu gadījumos ideoloģiskās pretrunas vienmēr spēlē mazāku lomu nekā politiskā ietiepība, spīts, atriebība vai personiskais aizvainojums. Līdz ar to daudz ko izšķirs tas, kuri politiskie spēlētāji spēs uzdoties par pieticīgākiem, mazāk pretencioziem, vairāk gataviem uz kompromisiem un mazāk uz karošanu savā starpā. Priekšvēlēšanu gaisotnē tās nebūt nav mazas prasības.
Ja JV, neraugoties uz savu gāšanu no troņa, turpinās uzvesties it kā joprojām nēsātu karaļa kroni, tad ātri vien viņi nokaitinās savus politiskos kolēģus līdz tādai pakāpei, ka viņi būs gatavi uz jebkādu koalīciju, lai tikai nebūtu jāsēž vienā laivā ar JV.
Šajā situācijā JV ir divas iespējas. Vai nu pierauties un izbeigt “tēlot kingus”, vai arī piepildīt daudzu “Vienotības” niknāko ienaidnieku senseno sapni par “vēstures mēslaini”, “skuju taku” un “Latvijas ceļa” likteni.
