Ziņu lentē virsraksts: “Biedrība: Dombravas izteikumi, ka viņu “neinteresējot visādas Eiropas normas”, apdraud Latvijas reputāciju”. Nav grūti iedomāties, kas tā par biedrību. Visticamāk, tā pati, kura piedalās agresorvalsts Krievijas un tās satelītvalsts Baltkrievijas organizētajā hibrīdkara operācijā pret Latvijas valsti un Eiropas Savienību, dažādos veidos palīdzot trešo valstu pilsoņiem nelegāli šķērsot Latvijas un ES ārējo robežu.
Lūk, kā šo situāciju piektdien preses konferencē raksturoja ministru prezidents Andris Kulbergs: “Mums ir jāsaprot, ka mēs atrodamies hibrīdkara apstākļos, pret mums tiek vērsts šis te hibrīdkara elements - migranti. Tas nav tāds jautājums, kur vienkārši ir “patvēruma meklētāji”. Mēs esam tieši ietekmēti no šīs Baltkrievijas, Krievijas politikas pret mūsu ārējo robežu. Tās ir sekas, ko mēs tur redzam.”
Kulbergs skaidri un nepārprotami norāda, ka šeit nav runa par “bēgļiem” vai “patvēruma meklētājiem”, bet gan konkrētu, agresīvu pret Latviju un līdz ar to arī pret ES vērstu politiku. Tas, ka dažas biedrības un diemžēl arī atsevišķi mediju pārstāvji ir klaji nostājušies agresorvalstu pusē, nostājušies pret Latvijas, pret ES interesēm, ir ne tikai nožēlojami, bet arī bīstami.
Tas, ka šis atbalsts Putina un Lukašenko izvērstajam hibrīdkaram tiek pasniegts kā Eiropas normu aizstāvība, ir divkārši bīstami, jo ne tikai pakļauj mūsu valsti un ES ārējam apdraudējumam, bet arī grauj uzticību ES no iekšienes. Ja reiz pastāvot ES normas, kuras darbojas par labu tiem, kuri pret mūsu valsti realizē hibrīdkaru, tad sanāk, ka ES vairs nav mūsu pusē, bet gan ir mūsu pretinieku pusē. Šāda situācija ir jānovērš jau iedīglī. Pēc iespējas drīzāk. Jo ilgāk tāda pastāvēs, jo bīstamāk Latvijai. Latvijas premjerministrs bez jelkādas aiztures to tā arī raksturoja: pret mums tiek vērsts hibrīdkara elements - migranti.
Šī Kulberga atklāsme bija turpinājums iekšlietu ministra Jāņa Dombravas atstāstam, ko viņš izklāstīja Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” pēc Mucenieku patvēruma meklētāju izmitināšanas centra apmeklējuma.
Lūk, Dombravas tiešā runa: “Mani nošokēja tas skats, ko es redzēju Muceniekos. Šajos stāvos, kur uzturas jauni vīrieši no Āfrikas, no Āzijas, kuri krustu šķērsu staigāja ar nažiem. Un es runāju nevis par maziem kabatas nazīšiem, bet tādiem kārtīgiem tuteņiem. Kad es prasīju, kā tad jums te tā ļoti brīvi visi ar tiem nažiem pārvietojas, man atbildēja, ka viņi ir pieraduši ikdienā lietot liela izmēra nažus. Ar maziem viņi nemāk, tāpēc viņi iegādājas tādus. Katrā istabā tur masveidā stāv, nu labi, masveidā nē - trīs četri naži istabiņās. Liela izmēra naži. Tie pavadošie cilvēki, kas man nāca līdzi, tai skaitā no valsts policijas puses, viņiem, es domāju, nebija patīkama sajūta pārvietoties tur. Diemžēl darbinieki, ar kuriem es runāju, tur ir trīs cilvēki uz 500 personām, saka, ka viņiem ir bail staigāt pa šīm telpām. Sievietes vienas pašas mēs vispār nelaižam un ejam tikai tad, ja vajag, un divatā.”
Tāda ir situācija Mucenieku patvēruma meklētāju izmitināšanas vietā. Vai tā ir normāla situācija? Vai mums vajadzētu izlikties, ka viss kārtībā, un gaidīt, kad ar kādu no tiem tuteņiem, par kuriem stāsta iekšlietu ministrs, tiks nodarīts kāds asins darbs? Varbūt tomēr jāskatās realitātei acīs, nevis kautri jānodur acis, bažījoties, ka kāds kaut ko ne tā vēl padomās.
Latvijā ir labi apmaksātas faktu pārbaudītāju komandas, kas ar prieku meklē katru nepareizi izteiktu vārdu Nacionālās apvienības un citu šiem pārbaudītājiem netīkamu politisko spēku izteikumos. Viņi varētu aizbraukt uz Muceniekiem un pastāstīt, kā tad tur īsti ir? Vai taisnība iekšlietu ministram par tiem nažiem, vai arī kādā istabiņā tomēr to tuteņu ir mazāk par trīs?
Taču atgriezīsimies pie Latvijas reputācijas riskiem, par kuriem it kā uztraucas kaut kādas biedrības. Runa acīmredzot ir par Dombravas izteikumu, kurā viņš, reaģējot uz tradicionālajiem pārmetumiem, ka “Eiropa mūs nesapratīs”, pasaka bez aplinkiem: “Mani tiešām neinteresē visādas Eiropas normas. Lai Eiropa kauc un bļauj.”
Šāda atbilde tiem, kuri joprojām iestrēguši pagātnē un nav pamanījuši, ka aiz loga jau sen kā vairs nav 2015. gads, bet gan 2026. gads, izraisa neslēptu apjukumu. Kā tad tā? Kā var tā zaimot? Kā var tā teikt par Eiropu? Izrādās, ka var. Turklāt ne tikai var, bet tā šodien jau ir pamatplūsmas pozīcija arī valdības līmenī.
Kad šie apjukušie centās meklēt atbalstu pie ministru prezidenta, viņam uzdodot tiešu jautājumu par premjera attieksmi pret šo iekšlietu ministra izteikumu, Kulberga atbilde bija tikpat tieša: “Es uzklausīju un dzirdēju, ko viņš [iekšlietu ministrs Jānis Dombrava] teica. Man noteikti būtu tādas pašas emocijas, un, dzirdot viņa atstāstu, ko viņš tur novēroja, es saprotu. Es atbalstu ministru, tāpēc ka mēs atrodamies hibrīdkara apstākļos un pret mums tiek vērsts šis te hibrīdkara elements - migranti.”
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Latvijas valdības pozīcija šajā hibrīdkara jautājumā ir nepārprotama. Tā ir stingri vērsta pret šo konkrēto hibrīdkara vešanas elementu. Ja kāds šajā valdībā grib ieņemt pretēju pozīciju un atbalstīt agresorvalstis, tad, lūdzu, opozīcijā pie “Latvija pirmajā vietā”, “Suverēnā vara” un “Progresīvie”. Karogs rokā un uz priekšu. Uz Maskavu, uz Kremli, pēc maizes un sāls!
Bet kā tad tur paliek ar to reputāciju, var iebilst. Vai Eiropa mūs sapratīs? Lai šie jautājumu uzdevēji vispirms paši noskaidro, par kādu reputāciju ir runa. Vai tikai viņi kaut ko nav sajaukuši? Kopš Krievija 2015. gadā sāka aktīvu karadarbību Sīrijā, kuras viens no mērķiem līdztekus sava drauga Bašara Asada atbalstam bija vispārējas migrantu krīzes izraisīšana Eiropā, situācija ar šo bēgļu uzņemšanu ir būtiski mainījusies. Aktīva karadarbība Sīrijā ir beigusies. Īstu bēgļu šī vārda sākotnējā nozīmē vairs tikpat kā nav.
Taču Krievijas un Baltkrievijas hibrīdkara plānotāji nedomā rimties. Viņi trešās pasaules valstīs aktīvi aicina labākas dzīves tīkotājus pie sevis, solot tiem “paradīzi” Eiropā un palīdzību robežas šķērsošanā. Viņi nelietīgi izmanto katru atsevišķu Eiropas likumdošanas caurumu, kas palicis vēl no agrākiem laikiem, un netieši sadarbojas ar saviem sabiedrotajiem ES pusē.
Var jautāt, kas gan tie par agresorvalstu atbalstītājiem ES pusē? Kāpēc viņi netiek vietējo drošības dienestu izķerti? Pārsvarā tie ir vai nu vieglas peļņas tīkotāji, vai arī tie, kurus parasti sauc par “noderīgajiem idiotiem”. Laiku pa laikam atsevišķas personas tiek noķertas, un darbs pie šo noziedzīgo darbību neitralizācijas notiek samērā aktīvi, bet atkal nedrīkst nepieminēt hibrīdkara ideoloģiskos atbalstītājus, kuri nekādi nevar atbrīvoties no savas ideoloģiskās apmātības un stūrgalvīgi meklē šiem robežpārkāpējiem visādus attaisnojumus.
Latvijas iekšlietu un arī citu ministriju darbības virziens ir skaidrs. Jāaktivizē darbs pie likumdošanas izmaiņām ES līmenī, kuras steidzami jāvirza uz Briseli. Visi likumdošanas caurumi, kurus tik sekmīgi izmanto Maskava, pēc iespējas ātrāk ir jāaizdrīvē. Nosacītajai kaunināšanai un reputācijas riskiem jāpakļauj tieši tie, kuri šos caurumus cenšas saglabāt atvērtus un faktiski darbojas agresorvalstu interesēs. Tāpēc Latvijas reputāciju apdraud nevis iekšlietu ministrs, bet gan tie, kuri šajā hibrīdkarā apmaldījušies trijās priedēs un ieņem agresorvalstu pozīciju.
