Pēdējās dienās uz Latvijas politiskās skatuves dēļiem parādījušās sen zināmas, bet kādu laiku mazāk redzamas figūras. Ja dona Arigo Toro (bijušā Alda Gobzema) atgriešanās vērtējama kā zināms pārsteigums, tad bijušā valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska iesaistīšanās politiskajā cīņā bija sagaidāma. Viņa gadījumā galvenais jautājums bija cits – no kuras partijas viņš startēs?
Arigo Toro nav centies izdomāt kaut ko īpaši oriģinālu. Viņa vadītā partija (kādreizējā “Platforma 21”, “Likums un kārtība”, “Katram un katrai”) uz gaidāmajām Saeimas vēlēšanām ies ar pavisam vienkāršo, bet labi saprotamo “Gobzema saraksta” vārdu. Savukārt Citskovskis nolēmis kļūt par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) premjerministra kandidātu.
Politiķiem vēlēšanas ir kā koristiem Dziesmu svētki, tāpēc nav nekāda pamata Gobzemam/Toro, Citskovskim vai jebkuram citam, kurš laiku pa laikam jūt sevī pamostamies politiķa dzirksti, kaut ko pārmest. Olimpiskās spēles nav vienīgās, kur galvenais nav uzvarēt.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka Saeimas vēlēšanās papildus var dabūt arī valsts finansējumu. Šim nolūkam jāiegūst 2% vēlētāju balsu. Iepriekšējās vēlēšanās Gobzema “Katram un katrai” ieguva 3,47% un attiecīgu naudas balvu - 213 000 eiro, bet JKP (ar “Konservatīvo” nosaukumu), lai arī 2022. gada Saeimas vēlēšanās ieguva 3,09% un iepriekšējos gados saņēma vairāk nekā 200 000 eiro gadā, šogad vairs valsts finansējumu nesaņem pēc KNAB lēmuma.
Līdz ar to šī piedalīšanās vēlēšanās nav tikai kā piedalīšanās Dziesmu svētkos, kad to dalībniekiem paliek tikai jaukas, patīkamas atmiņas uz visu mūžu. Politiskajiem darboņiem Saeimas vēlēšanas ir gan aizraujošs piedzīvojums, gan arī cīņa par nelielu, bet taisnīgu finanšu pīrādziņu.
Katram no viņiem ir arī savi apsvērumi, kāpēc piedalīties. Gobzems nav atmetis cerību kļūt par Latvijas Trampu, bet Citskovskis plāno izmantot politisko tribīni savai aizstāvībai (viņš ir galvenais grēkāzis Kariņa lidojumu lietā). Tāpat kā pārējie politiskā procesa dalībnieki, kuri startē šajā “tautas glābēju” grupā. Tajā, kurā sapulcējušies dažādi “laimes lāča” vadātāji, “baltā zirga bruņinieki”, “Augeja staļļu tīrītāji” un citi veco politisko spēku aizslaucītāji “vēstures mēslainē”.
Lai kādi beigu beigās būtu šo “revolucionāru” rezultāti gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, šo spēlētāju dalība tajās var būtiski ietekmēt pēcvēlēšanu galīgo sadalījumu. Tāpēc, no vienas puses, var ironizēt par šiem politiķiem, bet, no otras, nedrīkst nenovērtēt viņu nozīmi politiskā “brūvējuma” kopējā garšā.
Šā gada vēlēšanas Latvijā ir bezprecedenta. Vēl nekad iepriekš nav bijusi tāda situācija, ka mazāk nekā pusgadu pirms vēlēšanām krīt valdība un izveidojas jauna. Arī koalīcija ir principiāli cita. Līdz ar to agrākie precedenti vairs nav izmantojami, un prognozes jāveido, balstoties nevis uz vēsturisko pieredzi, bet gan uz jauno politisko izkārtojumu. Patiesību sakot, vēsturiskā pieredze jau nekur pazudusi nav, tikai to nepieciešams piekoriģēt atbilstoši jaunajām reālijām. Kādas tās ir?
Evikas Siliņas valdības krišana un veids, kādā tas notika, fundamentāli izmainīja visu, kā teiktu sporta komentētāji - spēles zīmējumu. Siliņas valdība krita nevis viltīgu politisko intrigu, smalku aizkulišu manevru dēļ, bet gan pašu primitīvas politiskās muļķības (pārrēķināšanās) dēļ. Tieši šīs muļķības dēļ acumirklī kā no galda nejauši uz grīdas nogrūsta māla krūze saplīsa gadu desmitiem lolotais stāsts par “pieaugušo istabā”.
Tas, ko uzskatījām par pieaugušo istabā, izrādījās kaprīzs bērns, kurš iedomājies, ka vienmēr var dabūt visu. Vajag tik skaļāk, uzstājīgāk paprasīt. Atklājās, ka šī bērna kaprīzes apkārtējiem jau sen kā apnikušas, un viņi ar lielu baudu atstāja prasītāju gribot.
Taču šī valdības maiņa mainīja situāciju ne tikai “uz laukuma”, bet arī uz “rezervistu soliņa”. Ar pēdējiem domājot ne tik daudz potenciālos koalīcijas partnerus, cik tos, kuri pretendē uz protesta elektorāta balsīm.
Kamēr Ministru kabinetā valdīja “Jaunā vienotība” (JV) ar astoņiem (!) kabineta locekļiem, tikmēr protesta elektorāts un tā apsaimniekotāji par barības bāzi varēja nesūdzēties. Valdība milzu apjomos ražoja šī elektorāta vajadzību apmierināšanai nepieciešamo produkciju. Valdība ik dienas deva pamatotus un mazāk pamatotus iemeslus sevis kritizēšanai un mantras “esam galīgā pakaļā” skaitīšanai.
Katru reizi, kad šīs mantras skaitītāji atkārtoja vārdu “pakaļā”, tā par šīs pakaļas tiesu uzpūtās kāds no daudzajiem valsts un tautas “glābēju” tēliem. Šie “glābēji” jau bija pārsapņojušies par savu triumfu 3. oktobrī un tīksminājās par gaidāmo varas maiņu, kas ļaus viņiem beidzot tikt pie stūres.
Siliņa ar savu neveiklo valdības gāšanu parāva līdzi nebūtībā visu šo konstrukciju. Viņa paklupināja ne tikai sevi, bet klūpot lielā mērā sagāza arī šo glābēju sapņu pilis. Ja pirms tam Siliņu no skatuves priekšplāna centās nobīdīt “Pēra Ginta” stila mūžīgie sapņotāji par kaut kur nākotnes tālēs esošajiem “dižajiem darbiem”, tad tagad viņas vietu ieņēmis latviešu literatūrā tik pazīstamais “Zvejnieka dēla” Oskara tēls. Vienkāršs darbarūķis ar raupjām strādnieka cilvēka rokām. Mēs, protams, runājam par iedomu tēliem, nevis konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem politiķiem, kuriem tās rokas var arī nemaz nebūt tik raupjas.
Gobzema, Citskovska un, iespējams, arī vēl kāda uznāciens ir kārtējais trieciens šiem 3. oktobra sapņotājiem, jo būtiski palielina konkurenci šajā segmentā. Konspiroloģijas cienītāji pat varētu sagudrot stāstu par kārtējo Gobzema un valdošās politiskās šķiras (varas partiju) saspēli.
Atcerēsimies, ka tieši Gobzema “KPV LV” un tagadējā Citskovska partija JKP savulaik spēlēja JV glābēja lomu, jo uz abu šo partiju fona JV līderi ar Krišjāni Kariņu priekšgalā izskatījās kā nosvērti un atbildīgi valstsvīri. Populārajam stāstam par “pieaugušo istabā” šo abu partiju līderi ir ja ne galvenie, tad vieni no redzamākajiem līdzautoriem. Tiesa, netiešie, jo darbojās “neklausīgo, nevaldāmo bērnu” lomā.
Tagad vecie gaisa jaucēji ir atgriezušies, lai atkal padotu izpalīdzīgu roku tiem, kurus no varas augstumiem sapņo gāzt visu nokrāsu “tautas glābēji”. Nav pat tik svarīgi, uz kādiem rezultātiem pretendē “Gobzema saraksts” un JKP. Viņu netiešā, neapzinātā misija ir cita. Būt par tām gaismas diodēm, kuras izgaismo citus. Tieši tāpat kā savulaik tika izgaismots Kariņš un JV, tā tagad šie personāži plāno “patiesības gaismā” parādīt tos, kuri gribētu atkārtot KPV LV un JKP kādreizējos panākumus.
Atcerēsimies, ka 2018. gada Saeimas vēlēšanās tieši šīs partijas ieguva visvairāk balsis no tā dēvētajām latviskajām partijām un tieši tām toreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticēja valdības veidošanu. Vispirms JKP, tad “KPV LV”.
Tāpēc apgalvot, ka šie politiķi nepazīst drēbi un vēlēšanās piedalās tikai joka pēc, nevar. Jā, viņu šī brīža elektorālais potenciāls nav diez cik ievērojams, jo “otrreiz upē neiekāpsi”, bet viņi no skatuves dibenplāna var daudznozīmīgi un noslēpumaini teikt: “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās.”
