Laikraksts “The Washington Post” publicējis rakstu “Ieskats Bena Šapiro MAGA kraha aizkulisēs” (Inside Ben Shapiro’s MAGA meltdown), kurā sīki izanalizēti konservatīvisma intelektuālā spārna redzamākā viedokļu līdera Bena Šapiro vadītās interneta platformas “The Daily Wire” popularitātes krituma iemesli uz MAGA nometnes šķelšanās fona.
Raksts ļauj izvērstāk paskatīties uz konservatīvās ideoloģijas popularitātes svārstībām pēdējā piecgadē un tām problēmām, kuras parādījušās pēc tam, kad šīs ideoloģijas pārstāvji ir nonākuši pie varas un uzsākuši savu programmu realizāciju.
Vēl nesen “The Daily Wire” bija viens no ietekmīgākajiem labējā spārna tiešsaistes medijiem. Tagad šis “anti-woke“ izdevums saskaras ar darbinieku atlaišanām, iekšējām ideoloģiskām cīņām un apmeklētības kritumu.
“Pirms 2020. gada vēlēšanām “The Daily Wire”, kura redzamākā seja un līdzdibinātājs bija intelektuālā konservatīvisma uzlecošā zvaigzne Bens Šapiro, trīs mēnešus pēc kārtas bija “Facebook” lasītākais avots. Viņa sarkastiskie ieraksti par Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi salonu apmeklējumiem ieguva miljoniem vairāk skatījumu nekā “Fox News”, CNN un “New York Times” tīmekļa vietnes,” raksta “The Washington Post”.
Tagad izdevums saskaras ar pieaugošu skepsi par savu nākotni. Daži bijušie darbinieki, piemēram, zināmās aprindās ļoti populārā (arī skandalozā) Kendisa Ouensa, apgalvo, ka izdevuma ietekme labējo nometnē ir neatgriezeniski zudusi.
Izvērtējot 20 konservatīvo ziņu vietnes, “The Daily Wire” kopš pagājušās vasaras pastāvīgi ir bijis starp lielākajiem skatījumu zaudētājiem, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, liecina tirgus izpētes uzņēmuma “Similarweb” aplēses, ko apkopojis mediju biļetens “TheRighting”. Martā vietnes skatījumu skaits bija vairs tikai puse no pirms gada sasniegtā skatījumu skaita.
Konservatīvo grūtības
“The Daily Wire” nedienas nevar skatīt atrauti no konservatīvo kustības problēmām visā pasaulē, ne tikai ASV. Ne pēdējo lomu šajās grūtības spēlē ASV prezidents Donalds Tramps.
Īsumā ieskicēsim šīs grūtības. Tramps vēlēšanās uzvarēja, izmantojot tos pašus saukļus, kurus izmantoja Bens Šapiro, jau pieminētā Kendisa Ouensa, cits populārs mediju personāžs Takers Karlsons un citi. Proti, “anti-woke” retoriku, izmantojot kreiso “noraušanos no ķēdes” un “aizlidošanu” ideoloģiskajā “astrālā”.
Ja oponenti sāk spriedelēt, ka dzimumus varot mainīt kā mēteļus skapī un to jāsāk darīt jau pusaudžu vecumā, tad nav grūti iegūt desmitiem miljonu lielu auditoriju, vienkārši pasakot, ka šie spriedelētāji nav pie pilna prāta un viņi pēc iespējas drīzāk jāizolē. Vismaz no lēmumu pieņemšanas. Kas arī 2024. gada 5. novembra ASV prezidenta vēlēšanās tika izdarīts. Demokrātu partija, kura iecietīgi, ar sapratni uztvēra “vokistu” pārmērības, cieta smagu sakāvi visās frontēs, zaudējot ne tikai Balto namu, bet arī abas Kongresa palātas.
“Antivokisms” triumfēja, bet tas no tīrā izdevīguma aspekta nenesa labumu konservatīvajiem medijiem. Īpaši tiem, kuri konservatīvisma idejas sludināja no intelektuālisma pozīcijām. Izrādījās, ka tad, kad agrākais ienaidnieks (vokisms) ir sakauts un pašiem jāveido darba kārtība, tad Šapiro intelektuālie vingrinājumi, uz stingras loģikas bāzētie secinājumi vairs nav pieprasīti. Publika prasa kaut ko vienkāršāku.
Lūk, kā to skaidro pats Šapiro: “Kamēr liela daļa pārējās “konservatīvās kustības” nolēma, ka dzīties pēc “klikšķiem” ir laba ideja, apkampjoties ar radikālo islāmu, teoretizējot par Vinstona Čērčila ļaunumu, apbrīnojot Krievijas lielveikalu labumus un izsmejot Čārlija Kirka atraitni… mēs nolēmām to nedarīt. Ja tā ir stratēģiska biznesa neveiksme, tad, manuprāt, mēs ar to varam samierināties.”
Izolacionisti uzvar
Kas ir šīs “konservatīvās kustības” šķelšanās dziļākais, fundamentālais pamats? Lai arī politologi vienmēr uzsver, ka politikā visu izšķirot ekonomika un iekšpolitiskie jautājumi, reālajā dzīvē tā ne vienmēr ir. Pareizāk sakot, ne vienmēr šos jautājumus var skaidri nodalīt. Bieži vien tie savijas tādā kamolā, ka neatšķirt, kas ir ekonomisks, kas ideoloģisks jautājums, kas iekšpolitisks un kas ārpolitisks.
MAGA kustības aktīvistiem bez “Padarīsim Ameriku atkal varenu” (Make America Great Again) bija otrs, ne mazāk nozīmīgs lozungs - “Amerika pirmajā vietā” (America first). Lai lieki nesamudžinātu lietu, abstrahēsimies no Epstīna failu lietas, kas arī spēcīgi iedragāja MAGA kustības monolītu.
Ideja “Amerika pirmajā vietā” paredz ASV ārpolitikā pieturēties pie izolacionisma stratēģijas. Rietumu puslode ir mūsu, bet Austrumu puslode un it īpaši Eiropa nav mūsu interešu sfērā. Atsevišķi būtu jārunā par Ķīnu, bet arī šo jautājumu neapskatīsim, jo tas šajā gadījumā nav izšķirošais.
Tas, ka ASV pārtrauca aktīvu palīdzības sniegšanu Ukrainai (kā izteicās viceprezidents Dž. D. Venss: esmu lepns, ka ASV Trampa vadībā nav ne centu devusi Ukrainai), pamatā sakrita ar MAGA ārpolitiskajām nostādnēm. Atcerēsimies, ka MAGA līdere vēl Baidena laikos Mārdžorija Teilore Grīna jau no paša sākuma skandēja: ne peniju (centu) Ukrainai.
Lai arī starp republikāņu vēlētājiem nekad nav bijis liels atbalsts Putinam un nav valdījusi īpaša nepatika pret Ukrainu, šī nostādne: tas nav mūsu karš, nav ko ar mūsu naudu šo karu atbalstīt, republikāņu vidū ir samērā pieņemama. Līdz ar to Ukrainas/Krievijas jautājums, lai arī pretrunīgs, neradīja dziļu (iekšēji nepārvaramu) šķelšanos Republikāņu partijā, MAGA kustībā un konservatīvo nometnē kopumā.
Daudz nopietnāks strīdus ābols izrādījās Izraēlas/Palestīnas un visa Tuvo Austrumu konflikta jautājums. Ja ASV un it īpaši Republikāņu partija ilgus gadus bija nelokāms Izraēlas draugs un aizstāvis, tad pēdējā laikā situācija ir sākusi mainīties.
Bībelei vieta plauktā
Ilggadējā Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu politika (gan iekšējā, gan ārējā) izsauc arvien lielāku ASV pamatplūsmas mediju nosodījumu. Tā kā Netanjahu sevi pozicionē kā autoritāru “stingrās rokas” vadītāju (līdzīgu kā sevi pozicionē Tramps), tad teorētiski Republikāņu partijas kodolam vajadzētu viņu atbalstīt tikpat nelokāmi, kā viņi atbalsta Trampu, taču tā īsti nav. Aptaujas liecina, ka starp republikāņiem atbalsts Izraēlai (Netanjahu) krītas. Ja kādreiz tas bija virs 90%, tad “Pew Research Center” martā publicētā aptauja rāda: vairs tikai 74% reģistrēto republikāņu atbalsta Izraēlu. Turklāt ir milzīga plaisa starp vecākā gadagājuma republikāņiem un tiem, kuri ir jaunāki par 35 gadiem.
Iemesls šādai muguras pagriešanai pret Izraēlu izskaidrojams ar pašu Republikāņu partijas vēlētāju sastāva nomaiņu. Agrāk republikāņu aktīvistu vidū toni noteica cilvēki ar ļoti stingru reliģisko pārliecību. Pamatu Izraēlas atbalstam viņi atrada Bībeles tekstos.
Lai arī reliģisko priekšstatu ietekme uz Republikāņu partijas politiku joprojām ir liela, priekšplānā ir izvirzījušies citi jautājumi. Pirmkārt, “antivokisms” un antiglobālisms, kas iet roku rokā ar antielitismu un antiekspertīzi. Proti, pret visu to, kas gadu desmitiem valdīja pamatplūsmas medijos, Holivudā, akadēmiskajā vidē, varas struktūrās un sabiedrības augstākajos slāņos.
MAGA faktiski iemieso apakšējo slāņu revolūciju. Var pat teikt, apspiesto slāņu revolūciju. MAGA pārstāv to sabiedrību, kura zaudēja no globalizācijas, digitālās revolūcijas un tā dēvētā civilizācijas progresa. Šī sociālā grupa tagad alkst revanšu.
Bībele viņiem joprojām ir cieņā, taču nevis kā instrukcija darbībai, bet gan vienīgi kā simbols, kuram vieta plauktā. Instrukciju darbībai viņi gūst no Takera Karlsona, Kendisas Ouensas, Meganas Kellijas, Bretas Kūperes un citu populāru viedokļu līderu autorraidījumiem dažādās platformās. Bet tur viss ir vienkārši: Amerika pirmajā vietā. Tas ir, domājam vispirms par sevi.
Ja pirms uzbrukuma Irānai galons benzīna maksāja 2,50 dolāru, bet tagad 4,50 dolāru, tad kāda suņa pēc bija jāuzbrūk tai Irānai, kuru retais var parādīt kartē? Kāds mums no tā labums? Ak, Netanjahu mūsu Trampu uz to sakūdīja (kā sīki, līdz smalkākajām detaļām bija aprakstīts “The New York Times” plašā Megijas Habermanes rakstā, balstoties uz avotiem Trampa administrācijā)? Tad jābeidz to Netanjahu klausīties. Lai viņš pats tiek ar savām problēmām galā.
Kas valda pasaulē?
Var iebilst, ka attieksmes maiņa pret Izraēlu sākās jau agrāk. Pirms vēl karš Irānā būtiski pacēla benzīna cenas degvielas uzpildes stacijās. Tas sākās pēc tam, kad Izraēla iebruka Gazā, atbildot uz “Hamas” 2023. gada 7. oktobra sarīkoto šaušalīgo terora aktu.
Izraēlas reakciju Rietumu pasaule kopumā (bet ne Latvija) uztvēra kā neadekvāti pārmērīgu. Gandrīz divus gadus Rietumu lielāko mediju ziņu virsrakstos dominēja Izraēlas postījumi Gazā. Tā kā Latvijas publiskajā telpā valdīja gluži cits noskaņojums, tad daudziem pat nav saprotams, kāpēc pret Izraēlu ir tik negatīva attieksme, piemēram, Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Šī Izraēlu nosodošā gaisotne publiskajā telpā nevarēja neietekmēt to Republikāņu partijas daļu, kurai Bībele vairs nav noteicošais faktors pēdējā instancē. Ja agrāk Izraēla varēja darīt, ko tā grib, vienalga tai vienmēr būs taisnība, tad tagad jaunie republikāņu viedokļu līderi (Takers Karlsons, Megana Kellija, Kendisa Ouensa) ziņas par Izraēlas aviācijas sagrautajām skolām un slimnīcām (neatkarīgi no tā - īstām vai viltus ziņām) izmanto kā argumentu - mums jādomā pirmām kārtām par sevi un nav jāiet Netanjahu pavadā.
Vēl vairāk. Dienas gaismā atkal parādās dažādas antisemītiskās konspirāciju teorijas, kuras sekmīgi apseglo galēji labējās “Youtube” zvaigznes ar jau pieminēto Kendisu Ouensu priekšgalā. Tiek atgremoti jau it kā sen nebūtībā aizgājušie stāsti par ebreju neredzamo varu, pasaules kundzību un tamlīdzīgi. Visas šīs idejas sekmīgi atrod intelektuāli mazprasīgāko MAGA aktīvistu ausis.
Kā norāda “The Washington Post”, Karlsona, Ouensas un citu MAGA aktīvistu auditorija turpina augt, kamēr tādu intelektuāļu kā Šapiro, kurš pats ir ebrejs un iestājas par Izraēlas un ASV ciešāku sadarbību, krīt, jo viņš sevi nostāda pret MAGA frakciju, kas apgalvo, ka bezierunu atbalsts Izraēlai ir pretrunā ar “Amerika pirmajā vietā” ideāliem.
Tā kā arī pats Tramps ir nonācis atklātā konfliktā ar Karlsonu un citiem MAGA aktīvistiem, ASV konservatīvo nometne draud sašķelties vairākās savstarpēji nesamierināmi karojošās frakcijās. Ja šāda šķelšanās patiešām notiks, tad tas nenovēršami atstās lielu iespaidu uz konservatīvo nometni visā pasaulē. Ieskaitot Latviju, kur jau tagad notiek ārkārtīgi asa drūzmēšanās šajā elektorālajā nišā.
Pagaidām mūsu labējie, cīnoties ar saviem kreisi liberālajiem pretiniekiem, vēl atrod kopīgu valodu daudzos jautājumos, bet uzvaras gadījumā arī pie mums būs gaidāma asa iekšējā cīņa par to, kurš īstenāks labējais, kurš “riktīgāks” konservators un kurš lielāks cīnītājs pret komunismu. Parasti šādās cīņās (kā redzams ASV gadījumā) uzvar intelektuāli mazprasīgākais “gals”. Jo dumjāk, jo politiski izdevīgāk. Vai izdevīgāk valstij un sabiedrībai, tas jau ir cits jautājums.
