Pretēji prognozēm Andra Kulberga valdību ir izdevies izveidot neparasti ātri un, galvenais, viegli. Tikpat kā bez jebkādām skaļām domstarpībām, savstarpējām pretenzijām un pārmetumiem. Šis apbrīnojamais miers ir īpaši neparasts, ja ņemam vērā gan gaidāmo vēlēšanu tuvumu, gan arī partijām piedāvāto krēslu sadalījuma neatbilstību to deputātu skaitam parlamentā.
Paradoksālā kārtā tieši priekšvēlēšanu laiks šoreiz nospēlēja “nomierinošo” lomu. Visas partijas centās sevi pozicionēt kā “valstiski domājošās” un uzsvaru lika uz “atbildību”, nevis tradicionālo politisko cīņu, kur visas metodes labas. Nav šaubu, ka no valstiskā viedokļa šāda partiju stratēģija vērtējama pozitīvi. Beidzot esam sagaidījuši situāciju, kad politiskie spēki vismaz formāli vairāk domā par valsti, par darāmajiem darbiem, nevis nodarbojas ar ierastajiem partiju ķīviņiem. Cits jautājums, kā šāda stratēģija atspoguļosies vēlēšanu rezultātos.
Būtu jau jauki, ja vēlētāji šo partiju “politisko briedumu”, “valstisko atbildību” attiecīgi novērtētu, bet nav nekādas garantijas, ka tas tā patiešām notiks. Situācijā, kad politika daudziem ir kā sports, ar uzbrūkošu politisko uzvedību, agresīvu retoriku dažkārt var panākt vairāk. Kā būs šajā reizē, neviens iepriekš pateikt nevar. To parādīs tikai 3. oktobris, bet gribētos cerēt, ka vēlētāji novērtēs politisko spēku latviski ziemeļniecisko izturētību un savaldību.
Tiesa, līdz vēlēšanām vēl pietiekami ilgs laiks, lai partijas “norautos”, kādā brīdī zaudētu šo savaldību un atkal uzbangotu politiskās kaislības, kad par valsti tiek domāts pēdējā kārtā. Pagaidām gan neko tādu neredzam un varam vērot lielisku politisko disciplīnu.
Lai arī formāli lielākie zaudētāji no jaunās koalīcijas salikuma it kā ir “Jaunā vienotība” (JV), faktiski viņiem ir izdevies izkāpt no pašu izlietās peļķes tikpat kā sausām kājām. Arī bijušās premjerministres Evikas Siliņas noiešana no skatuves priekšplāna, iespējams, viņiem būs nākusi tikai par labu. Lai arī dažādas JV amatpersonas iepriekš Siliņu nosaukušas par partijas gaidāmo vēlēšanu premjerministra kandidāti, oficiāli viņa par tādu izvirzīta nav. Visticamāk, arī nebūs. Līdz ar to varam secināt, ka Siliņas politiskā karjera (augstākajā līgā) ir noslēgusies. Viņa jau var ģeogrāfiskajā kartē meklēt vietu, kur gribētu aizvadīt šīs karjeras noslēgumu vēstnieces statusā.
No JV izvirzītajiem ministriem vislielākais pārsteigums ir Rihards Kozlovskis satiksmes ministra amatā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz šo amatu pretendēja arī bijušais finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Kārtējo reizi apstiprinājusies senā gudrība: autoritāti vieglāk iemantot ar mazrunāšanu, nekā ar daudzrunāšanu. Ašeradena daiļrunība ir zaudējusi Kozlovska nerunībai. Acīmredzot arī Ašeradenam būs jāpiepulcējas Solvitas Āboltiņas vārdā nosauktajam vēstnieku - politisko pensionāru klubiņam.
Agrāk Satiksmes ministrija skaitījās viena no iekārojamākajām (jo vienmēr ir bijusi finansiāli ļoti ietilpīga), bet tagad tā ir viena no problemātiskākajām un politiski bīstamākajām. Ministrija, kurā visvieglāk lauzt kaklu vai ielūzt, staigājot pa plānu ledu. Valdības deklarācijā ierakstītais - līdz augustam izstrādāt “airBaltic” tālākas attīstības plānu - nebūs viegls uzdevums, bet tas būs jāizdara. Ja kaklu politiski lauzīs Kozlovskis, tad tā būs partijai vismazākā nelaime, jo viņš nekad nav bijis nedz partijas “seja”, nedz arī būtisks tās tēla elements.
Aizsardzības ministra amatam virzītais pulkvedis Raivis Melnis liecina par JV “paaudžu maiņu”. Ne tik daudz vecuma ziņā, cik politiskā tēla ziņā. Ašeradena tipa politiķus, kuri ir bijuši publisko rampu gaismā vēl kopš pagājušā gadsimta, nomaina cilvēki, kurus vēl pirms dažiem mēnešiem tikpat kā neviens nezināja, bet kuriem ir ievērojams potenciāls (Ukrainas prezidenta biroja vadītāja, bijušā Ukrainas militārās izlūkošanas dienesta vadītāja Kirilo Budanova atbalsts pulkvedim Melnim ir politiski nepārvērtējams).
Arī ārlietu ministre Baiba Braže ir nesena jaunpienācēja JV komandā un pieskaitāma pie tās politiķu grupas, kuri nesaistās ar JV “17 garajiem valdīšanas gadiem, kuru laikā Latvija visos rādītājos noslīdējusi pēdējās vietās”, kā to šajos mēnešos līdz vēlēšanām diendienā skandēs opozicionāri.
Hosama Abu Meri atstāšana veselības ministra amatā ir viena no JV strīdīgākajām pozīcijām. Ministram nav diez cik lielas autoritātes nozarē, un arī reitingu ziņā viņš nav populārāko JV ministru starpā. Acīmredzot viņam ir nozīmīgs politiskais svars partijas iekšienē.
ZZS uzsvaru liek uz saviem jau darbos pārbaudītajiem “kadriem”. Viktors Valainis ir sevi parādījis kā cilvēks ar apbrīnojamām darbaspējām, kurš nenoguris ir gatavs būt visur un vienmēr. Iedziļināties dokumentos un runāt par visu. Tas ir viņa pluss un mīnuss vienlaikus, jo dažkārt rada iespaidu par cilvēku - automātu, politiķi - robotu. Reinis Uzulnieks turpina “art” sociālās labklājības lauciņu, un vismaz retorikas līmenī tas viņam samērā labi sanāk. Uldis Augulis iemieso politisko pieredzi (ne pirmo reizi ar ministra pīpi uz jumta), kas gan šodienas kontekstā ir visai strīdīga priekšrocība.
No Nacionālās apvienības ministriem vislielākā uzmanība tiek pievērsta Jānim Dombravam kā iekšlietu ministram. Nav noliedzams, ka viņš ilgus gadus ir bijis NA pārstāvis Saeimas Nacionālās drošības komisijā un bijis arī šīs komisijas priekšsēdētājs (tagad vietnieks). Līdz ar to nav šaubu, ka viņa politiskā kompetence ir atbilstoša. Cita lieta, ka viņš nekad neko lielu nav vadījis, bet Iekšlietu ministrija ir struktūra ar daudzām iestādēm, kurās strikta hierarhiskā vadība ir statūtos ierakstīta un kur nemīl “visādus gudrīšus no malas”. Īpaši, ja viņi ir ar īpašu politisko nokrāsu ietonēti.
Atcerēsimies, kā beidzās Marijas Golubevas politiskā karjera šajā amatā. Viņa gan nāca no iekšlietu sistēmas visai konservatīvajai videi nesaderīga - kreisi liberāla - politiskā spēka. Šajā ziņā izteikti labējais Dombrava ir ideoloģiski tuvāks spēka struktūrām raksturīgajam pasaules redzējumam.
Nauris Puntulis jau ir bijis kultūras ministrs, un viņa atgriešanos šajā ministrijā pēc “Progresīvo” eksperimentiem liela sabiedrības daļa uztvers ar atvieglojumu un cerībām. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par Zinātnes un izglītības ministrijas nonākšanu NA pārraudzībā (Ilze Indriksone). Jānis Vitenbergs klimata un enerģētikas ministra amatā ieņems tīri tehnisku posteni, no kura nekādus politiskus “brīnumus” neviens negaida.
“Apvienotā saraksta” ministru piedāvājums ir politiski diktēts. Finanšu ministra amats ir pieredzējušā Māra Kučinska pārziņā, kurš pazīstams, no vienas puses, kā Kulberga domubiedrs “taupības” jautājumos, bet, no otras puses, kā politiķis - pragmatiķis, kuram nav raksturīga cirvja vicināšana virs galvas. Edvarda Smiltēna un Edgara Tavara ministru krēsli (attiecīgi Tieslietu ministrijā un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā) ir minētā politiskā diktāta noteikti. Tie vienkārši pēc atlikuma principa nāk klāt Kulbergam kā premjeram un AS kā politiskam spēkam.
Kopumā runājot, Kulberga valdība izskatās visai sabalansēta. Tai ir visas iespējas nostrādāt ne tikai līdz vēlēšanām, bet arī turpināt darbu (ar nelielām korekcijām) pēc vēlēšanām. Tas gan būs atkarīgs no tā, vai šai valdībai izdosies noturēties pašu iezīmētās “valstiskās atbildības” rāmjos vai arī tā izplūdīs ierastajās partiju “virves vilkšanas” sacensībās.
