Lai arī “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs pirmdien preses konferencē aicināja premjerministri Eviku Siliņu trešdien uz “Progresīvo” frakcijas sēdi skaidrot pēdējo dienu notikumus un rīcību, kas viņa ieskatā esot klaji koalīcijas līguma pārkāpumi, jau tagad gandrīz droši var teikt, ka Siliņas valdība de facto ir pārstājusi darboties.
Diez vai svētdienas pievakarē, kad Siliņa dažas minūtes pirms aizsardzības ministra Andra Sprūda izsludinātās preses konferences tviterī jeb “X” paziņoja par ministra atstādināšanu, viņa saprata, ka ar to arī paziņo par savas valdības krišanu un sava amata zaudēšanu. Lai arī valdība formāli vēl nav gāzta un koalīcija vēl nav izjukusi, pēc Šuvajeva visai nepārprotamas atbildības uzvelšanas Siliņai par radušos politisko krīzi ir ļoti mazticams, ka koalīcijas partneri varētu pārvērsties par grīdas lupatām, sasmelt izlieto ūdeni un turpināt strādāt, it kā nekas nebūtu noticis. Lai gan visādi var būt, un vēlme būt varā var izrādīties tik liela, ka visus pazemojumus var pieciest.
Jau tas vien, ka šī politiskā drāma (traģikomēdija) tika izspēlēta svētdienas (Mātes dienas) vakarā, atstāja nelāgu pēcgaršu. Sacensība, kurš pirmais paziņos “es aizeju” vai “ej prom”, neliecināja ne par “nopietnību”, ne par “pieaugušo istabā”, par ko mūžīgi cenšas uzdoties “Jaunā vienotība” (JV). Tāpat kā savstarpējie apvainojumi melos - kurš ar ko sazinājies, kurš necēlis klausuli, kurš pieslēdzies un kurš atslēdzies no koalīcijas sanāksmes.
Neviena puse šajā izrādē neizskatījās cienīgi. Gluži kā Fjodora Dostojevska romānos, kuros nav neviena pozitīvā tēla. Visi kaut kādi dīvaiņi ar lielākām vai mazākām novirzēm. Pēc šādā toņkārtā izspēlētā ievada cerēt uz laimīgu turpinājumu ir, mazākais, naivi. Drīzāk muļķīgi.
Centīsimies izvērtēt, kas īsti ir noticis un kas mūs gaida jau tuvākajā nākotnē?
Sprūda demisija politiski brieda jau sen, un to grūti izvērtēt tīri funkcionāli. Tie, kas uzsver ministra absolūto nepiemērotību amatam un skaļi, bez apstājas atkārto, cik viņš slikts un sliktāks nemaz nevarot būt, parasti nenosauc neko konkrētu, ko viņš patiešām būtu sliktu izdarījis vai neizdarījis. Pārsvarā skan vispārīgi pārmetumi: “nav nodrošinājis”, “nav spēcinājis”, kas beigu beigās reducējas uz - “Progresīvo” ministrs jau pēc definīcijas nemaz nevar būt labs aizsardzības (un arī jebkuras citas nozares) ministrs.
Ceturtdienas dronu incidents, protams, nebija Sprūda demisijas iemesls. Tas bija tīrais iegansts, un var tikai minēt, kas bija īstais ministra atstādināšanas iemesls. Nevar izslēgt, ka situācija Aizsardzības ministrijas aparātā, kas ilgstoši ir atradusies ierobežotas pārskatāmības zonā, patiešām ir saspīlēta un ne visi tur ir apmierināti ar Sprūda ministrēšanu.
Atcerēsimies, ka pavisam nesen, šā gada 22. aprīlī, atlūgumu iesniedza Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Aivars Puriņš. Pirms tam, 2023. gada pašā nogalē, tieši Sprūds atbrīvoja no amata ilggadējo valsts sekretāru Jāni Garisonu, bet Latvijas pārvaldes sistēmā ir izveidojusies nerakstīta tradīcija - ar ministrijas praktisko darbu (iepirkumiem, naudas plūsmām un citām šķietami tehniskām lietām) nodarbojas valsts sekretārs, kas tur rosās gadu gadiem, bet ministrs (kurš nāk un iet) pilda politiskās funkcijas. Valsts sekretāra nomaiņa parasti liecina arī par to, ka mainās viss tā dēvētais piesūcekņu bloks, ar visu no tā izrietošo kurnēšanu.
Abstrahējoties no šīm saimnieciskām interesēm, Sprūda demisijas politiskā jēga, pēc politisko kombinatoru ieceres, bija valdības un “Jaunās vienotības” pārpozicionēšana. Lai arī partiju reitingu mērījumi, kurus agrāk regulāri pēc LTV pasūtījuma veica SKDS, kļuvuši neregulāri (par spīti pieklājīgajam LTV finansējumam), valda vispārēja pārliecība, ka JV reitingi slīdot uz leju un ir bīstami pietuvojušies 5% atzīmei. Neatkarīgi no tā, vai tas patiešām tā ir, partijā vērojama paliela nervozitāte. Ar Sprūda atlaišanu JV cerēja uzlabot savas politiskās pozīcijas pirms vēlēšanām.
Nav pamata neticēt Šuvajeva apgalvojumam, ka “Progresīvie”, tiklīdz kļuva skaidrs, ka Sprūds tiek gatavots par grēkāzi, centušies ar Siliņu sazināties gan piektdien, gan sestdien, bet no premjerministres puses nav bijusi ne mazākā gatavība kontaktēties. Acīmredzot jau bija pieņemts JV lēmums atbrīvoties no Sprūda. Mērķis: 1) distancēties no “Progresīvajiem”, lai abas partijas neizskatītos pārāk līdzīgas; 2) parādīt sevi kā izlēmīgu varas partiju, kura ir īstais un vienīgais “saimnieks” mājā.
Nevar nepamanīt uzkrītošo līdzību ar to situāciju, kas radās 2022. gada maijā, kad pēc Latvijai nelojālu personu jandāliņa pie tobrīd vēl nenojauktā okupekļa Nacionālā apvienība (NA) pieprasīja iekšlietu ministres Marijas Golubevas (no nepopulārās partijas “Par!”) demisiju, kuru vēlāk atbalstīja arī premjerministrs Krišjānis Kariņš.
Toreiz NA bija valdošajā koalīcijā un bija spiesta arī savu ministru pakļaut nomaiņai. Šoreiz NA ir opozīcijā un no šīs politiskās krīzes cenšas izsist maksimumu. NA premjerministres kandidāte Ilze Indriksone pat pamanījās pati pirmā pieteikties uz jaunās valdības vadītājas vietu.
Pat ja viņai neizdosies šo amatu iegūt, ar šo gājienu Indriksone ir pieteikusi sevi un savu partiju jaunam līmenim. Beidzot pēc ilgiem laikiem NA ir premjerministra kandidāts, kurš būs ne tikai izkārtne, ne tikai piedalīsies premjeru kandidātu priekšvēlēšanu debatēs, bet arī reāli pretendēs uz vietu valdības galda galā.
Tagad svarīgākais būs tas, kas notiks tālāk. Lai arī vēl pirmdienas rītā Siliņa fantazēja par “tehnisko valdību”, ja “Progresīvie” no valdības aiziešot, aiz ministru kabineta durvīm jau drūzmējas tie, kas gatavi kaut tūlīt stāties viņas vietā. Jebkurā gadījumā likmes šoreiz ir ļoti augstas, jo jaunajam (-ai) valdības vadītājam (-ai) būs lielas izredzes pēc vēlēšanām veidot arī nākamo valdību.
Tas šo premjerministra amatu padara vēl iekārojamāku un vēl aktīvākus padara mūžīgos valdības stādītājus Vecrīgas kafejnīcās, kur uz papīra salvetēm tiek strīpoti un no jauna pierakstīti dažādi uzvārdi un partijas. Tas pats darīsies partiju birojos un politiskajiem procesiem pietuvināto PR kantoru kabinetos, lai gan ļoti iespējams, ka jaunā valdība jau galvenajos vilcienos ir sastādīta.
Lai arī politiķi pie katras iespējas cenšas piesaukt valsts drošību un tās prioritāti, viņu reālajā rīcībā šo prioritāti nejūt. Tajā pašā laikā sabiedrībā nav pārāk lielas trauksmes sajūtas, jo ir intuitīva pārliecība, ka Latvijas bruņotie spēki darbojas neatkarīgi no politiķu, lai neteiktu politikāņu, spēlītēm. Valdības un aizsardzības ministri nāk un iet, bet bruņotie spēki paliek.
