Nupat Davosā tika parakstīts ASV prezidenta Donalda Trampa iniciētās “Miera padomes” dibināšanas protokols. Šī “Miera padome” tiek veidota kā alternatīva līdzšinējai Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO), kura sevi ir izsmēlusi un kļuvusi par bezjēdzīgu, neko nelemjošu birokrātisko struktūru, kuras galvenā funkcija ir nodrošināt lielam skaitam birokrātu vieglu un labi apmaksātu darbu Ņujorkā.
ASV prezidents Donalds Tramps Nobela miera prēmiju diez vai bija pelnījis, taču gada politiķa tituls viņam pienācās nešaubīgi. Viss 2025. gads pagāja Trampa zīmē, un viņš neapstrīdami bija galvenā globālās politikas zvaigzne. Viņš ieviesa un noteica gluži jaunu politiskās uzvedības modi.
Eiropas Revīzijas palāta publicējusi ziņojumu par Eiropas Savienības (ES) transporta infrastruktūras lielo projektu izmaksām un termiņiem. Par mūsu “Rail Baltica” ziņojumā teikts: projekta pirmā kārta (viena sliežu līnija visā garumā) līdz 2030. gadam netiks realizēta. Beigu termiņš nav precizēts. Savukārt “Rail Baltica” aplēstās izmaksas kopš projekta sākuma pieaugušas par 291%.
Šodien aprit gads, kopš 2025. gada 20. janvārī Vašingtonā notika ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācija un viņš kļuva oficiālais Baltā nama saimnieks. Jāatzīst, ka ASV nav parasta valsts, kuras iekšpolitiskie procesi pārējo pasauli tikpat kā neskar. ASV ir pasaules spēcīgākā lielvalsts, kuru vēl nesen uzskatīja par “pasaules policistu”.
Šis Latvijā ir lielo vēlēšanu gads. Ik pēc četriem gadiem Latvijā tiek “cepts” kārtējais politiskais pīrāgs, ar kādu mums būs nākamie četri gadi jādzīvo. Šoreiz šīs vēlēšanas notiek otrajā gadā, kopš ASV prezidents Donalds Tramps uzsācis savu “pārbūvi”.
Valsts kontroles revīzija par valsts pieeju ēnu ekonomikas ierobežošanai ir izsaukusi pretrunīgu reakciju. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens to nosaucis par “ļoti vāju un ļoti paviršu auditu”. “Atzinumā nebija neviena laba vārda. Es gribu pateikt, ka ir pilnīgi pretēji – ēnu ekonomika Latvijā gadu no gada samazinās,” norādīja ministrs.
Notikumu attīstība Irānā ir ārkārtīgi nozīmīga ne tikai tāpēc, ka Irānas tautai ir parādījusies kārtējā iespēja atbrīvoties no represīvā un nepopulārā islāmistu režīma, bet arī tāpēc, ka šī režīma krišana iezīmētu vienas no ļaunuma ass balsta kājām sabrukumu.
Kultūras ministrijas virzītajos grozījumos likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” pa kluso mēģināts sašaurināt mediju iespējas informēt sabiedrību par valsts pārvaldes darbu. Likuma 7. pantā ar vienu mazu, tikpat kā nemanāmu rokas kustību vārda “noslēpums” vietā ierakstīts vārds “informācija”.
Pagājušajā nedēļā sākās KNAB iniciēts tiesas process, kuru var arī dēvēt par “ārstu lietu”. Apsūdzības celtas pret Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītāju Alekseju Višņakovu, viņa vietnieku Genādiju Ričardu Rusanovu un bijušo RAKUS medicīnas tehnoloģiju direktoru Gintu Cīruli.
Barikāžu laiku nozīmi un jēgu Latvijas vēsturē ir grūti pārvērtēt, jo ikviens, kurš 1991. gada janvārī tur bija, var teikt, ka tas bija viens no spilgtākajiem viņa dzīves sociālpolitiskajiem pārdzīvojumiem. Ne katrai paaudzei izdodas kaut ko līdzīgu piedzīvot.
Šodien pie Rīgas pils paredzēts protests “Rokas nost no Venecuēlas”. Šo protestu organizē “Kopienas centrs “Maiznīca””, bet informatīvi atbalsta vēl divas citas starptautisku organizāciju Latvijas filiāles: “Jauniešu organizācija “Protests”” un “Jaunie Eiropas federālisti”.
Veikli vīri ar Raimonda Paula vārdu cenšas nogrābt kārtīgu “piķi”. Var tikai pabrīnīties, kā var iekulties ķezā ar koncerta rīkošanu, kura nosaukumā ir tādi ikvienam latvietim svēti vārdi kā “dziesmu svētki”, “Manai dzimtenei” un Raimonds Pauls. Taču tas viegli izdarāms, ja visa pamatā ir primitīva vēlme krietni nopelnīt ar Paula vārda ekspluatāciju pašam Maestro aiz muguras.
Ik reizi, kad runājam par situāciju Latvijas mediju vidē, jāatceras vairākas lietas. Latvijas mediji darbojas: 1) milzīgas lingvistiskās nevienlīdzības apstākļos; 2) milzīgas finansiālās nevienlīdzības apstākļos; 3) milzīgas ideoloģiskās nevienlīdzības apstākļos. Atšifrēsim visas šīs nevienlīdzības un pamēģināsim ieskicēt iespējamos risinājumus, kā situāciju uzlabot.
Jaunais, 2026. gads ir ne tikai Uguns Zirga gads (no 17. februāra), bet arī 15. Saeimas vēlēšanu gads (3. oktobrī). Atsevišķi politiskie spēki neslēpj, ka ies uz vēlēšanām ar domu aizmēzt šobrīd valdošo politisko šķiru vēstures mēslainē. Viņu argumenti ir vispārzināmi: Latvija joprojām daudzos tautsaimnieciskās izaugsmes rādītājos atrodas ja ne gluži pēdējā, tad vienā no pēdējām vietām ES. Turklāt daudzos rādītājos atpaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas.
ASV Jaungada speciālā militārā operācija “Trīs stundās Karakasā” iedzina pēdējo naglu vecajā pasaules kārtībā, kura pēc Otrā pasaules kara tika iestrādāta dažādās konvencijās, deklarācijās un galīgi formulēta 1975. gada Helsinku nolīguma Nobeiguma aktā.
Aizvadītā gada nogalē Rīgas dome (RD) pieņēma jaunā gada sagaidīšanas uguņošanas noteikumus. Tagad atļauts šaut svētku salūtu tikai vienu stundu pēc jaunā gada atnākšanas pēc Latvijas laika. Visos citos laikos uguņošana uzskatāma par pārkāpumu un tiks administratīvi sodīta.
Jebkurš svētku apsveikums sastāv no divām sastāvdaļām. No klasiskām, vispārzināmām standartfrāzēm un otras, svarīgākās – oriģinālās daļas, kurā kaut kas tiek pateikts tieši tam konkrētajam cilvēkam, kurš tiek sveikts. Jo lielāka pirmā, vispārīgā daļa, jo apsveikums formālāks, bezpersoniskāks un līdz ar to arī mazāk emocionāli uzrunājošs.
Gadumijas sagaidīšanas tradīcijās latviešiem raksturīga laimes liešana, kas pēc būtības ir tā pati zīlēšana kafijas biezumos. Pamēģināsim kaut ko līdzīgu izdarīt ar Latvijas politiskās nākotnes prognozēšanu. Kas mūs gaida 2026. gadā? Pareizāk sakot, kas mainīsies pēc 3. oktobrī paredzētajām 15. Saeimas vēlēšanām?
Aizvadītais 2025. gads ir iezīmējis lūzuma punktu pasaules kārtībā. Ir pienācis laiks runāt skaidru un tiešu valodu. Tā pasaules kārtība, kura bija vēl pirms gada, faktiski vairs nepastāv. Ir sākusies jauna ēra. Vai šis jaunais laikmets novedīs pasauli pie kādas globālās katastrofas, vai arī vēstures rats pagriezīsies tā, ka briesmas paies secen, to rādīs nākamais – 2026. gads, bet šobrīd skaidrs ir viens: mēs esam apokaliptiskam scenārijam tuvāk nekā jebkad agrāk kopš Otrā pasaules kara.
Kad Rīgas “intelektuāļi” sāk runāt par provinciālismu, tad tas gandrīz vienmēr liek iekšēji saspringt. Līdzīgi kā sēžot autobusā, kad aizmugurējā sēdeklī apsēdušies pārāk pļāpīgi pasažieri. Neviļus rodas nepatīkamas priekšnojautas, ka piespiedu kārtā būs jāklausās visādas banalitātes.
Latvijas politika aizvadītajā 2025. gadā pagāja gluži kā bradājot pa purva muklāju. Valdošās koalīcijas partijas pārstāja slēpt savu savstarpējo nepatiku, vienlaikus turpinot demonstrēt nevēlēšanos kaut ko būtiski mainīt. Tas ir, gāzt valdību un veidot jaunu.