Komentāri

Zemnieku protestu vilnis jau atvēlies līdz Lietuvai. Daudzviet Eiropas Savienībā (ES) jau ir notikuši plaši zemnieku protesti pret savām valdībām un ES kopējo zemkopības politiku. Radvilišķu zemnieks Rimants Garuckis “Neatkarīgajai” atklāj Lietuvas protestu patiesos iemeslus.

Avoti vēsta, ka Valsts drošības dienests (VDD) ir zinājis par Tatjanas Ždanokas (Latvijas Krievu savienība) aktivitātēm vismaz kopš 2004. gada, kad viņa regulāri atskaitījās Krievijas federālā drošības dienesta (FSB) darbiniekiem un lūdza naudu pretvalstisku pasākumu rīkošanai.

Tie, kuri maksā par elektroenerģiju pēc biržas cenām, pamanījuši, ka pēdējos gados vērojamas milzīgas elektrības cenu svārstības. Vienu dienu tās ir nenormāli augstas, bet citās dienās ārkārtīgi zemtas. Ar ko saistītas tik ievērojamas cenu svārstības?

Ja kāds mūsu valdībai uzdotu tiešu jautājumu par to, kādi ir Latvijas valsts mērķi, valdošie locīkļi uz vaicātāju droši vien paskatītos kā uz nepilnīgo: nu, kā – kādi?! Protams, ka klimatneitralitāte līdz 2050. gadam! Nē, nesmejieties, tā būtu nopietnība. Un, patiesību sakot, šī nopietnība biedē, rada spazmas pakrūtē un dzen skudriņas pār muguru.

Virsrakstā uzdotais jautājums satur gan vārdu spēli (nadežda – cerība, krievu val.), gan zināmu divdomību. Skaidrs, ka 17. martā Krievijā paredzētajā pasākumā, kuru Kremļa režisori dēvē par “Krievijas prezidenta vēlēšanām”, Borisam Nadeždinam nav ne mazāko cerību. Pat ne uzvarēt. Tikpat kā nav cerību līdz šīm vēlēšanām vispār tikt. Tāpēc jautājums ir cits – ko Nadeždins šobrīd nozīme Krievijai un pasaulei? Cerību vai bezcerību?

Lasot ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu par paveikto un iecerēto ārpolitikā, uzzinām, ka Latvija turpina un turpinās kopt un veidot attiecības ar Ķīnu, savukārt apkopojot reakciju par Saeimas opozīcijas deputātu vizīti Ķīnā, rodas iespaids, ka šī valsts mūsu ārpolitikā iezīmēta melnā krāsā.

Autobraucēji un kājāmgājēji, sabiedriskā transporta izmantotāji un velobraucēji visi kā viens neslēpj sašutumu par Rīgas ielu un ietvju katastrofālo stāvokli. Parādījušies joki, ka kara gadījumā nav nepieciešams mīnēt ceļus, jo tie tāpat ir tik bedraini, ka nav izbraucami.

Pērnvasar izveidotā koalīcija līdz pat šī gada sākumam demonstrēja apskaužamu vienotību. It kā apliecinot tās vadošā spēka – partijas “Vienotība” – neapstrīdamo līderību. Bez aizķeršanās tika ratificēta Stambulas konvencija, pieņemts partnerības likums, un arī valsts budžeta pieņemšanas laikā neradās ne mazākās kavēšanās. Taču jaunais gads pienāca ar divām politiskām vētrām. “Asiņaino graudu” lietu un nedienām ar pasažieru vilcieniem.

Pašvaldībām plāno iegādāties elektroautobusus skolēnu pārvadāšanai, zinot to, ka tie mēdz aizdegties paši no sevis. Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis draudošās briesmas apzinās, savukārt Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) runasvīrs atbild, ka jautājumi par elektroautobusiem vēl neesot aktualizējušies.

Pēc publikācijas Neatkarīgajā par Latgales iedzīvotājam sarūpētajām problēmām ar "Latvijas pasta" pakalpojumu saņemšanu, valsts akciju sabiedrība, izanalizējot publikācijā aprakstīto un noskaidrojot notikušā apstākļus, apņēmusies situāciju vērst par labu – turpmāk Jānis Pīgoznis tiks pie pasta sūtījumiem.

Dienestam Nacionālo bruņoto spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē pērnruden bija jāiesauc 480 jauniesaucamo. Pieteicās 515 jaunieši, no kuriem par derīgiem dienestam tika atzīti 330. Trūkstošos 150 tika nolemts atlasīt izlozes veidā no tiem 300, kuriem pēc likuma būtu jādienē obligātā kārtā.

Pagājušajā nedēļā Latviju pāršalca jaunatklājums, ka Andrejsalas nekustamā īpašuma attīstības projekta investors arābu uzņēmējs Mohameds Ali Alabbara aktīvi darbojas Baltkrievijā un ir vairākkārt saņēmis labvēlību no Baltkrievijas valsts prezidenta Aleksandra Lukašenko. Līdz šīm noklusēts par to, ka Mohamedam Ali Alabbaram joprojām ir ciešas biznesa saites arī Krievijā.

“Esmu 2. grupas invalīds, pārvietojos ar palīglīdzekļiem, ārpus pagalma faktiski neizeju,” saka Jānis Pīgoznis, Rēzeknes novada Kantinieku pagasta iedzīvotājs. “Pasts man ir atteicis pakalpojumu: vairs nesaņemšu divus žurnālus un trīs avīzes, ko pasūtīju pērn,” viņš turpina. Kāpēc tā noticis?

Pirmdienas vakars daudziem rīdziniekiem un it īpaši Pierīgā dzīvojošajiem izvērtās trauksmains. Ap astoņiem vakarā “Pasažieru vilciens” izplatīja paziņojumu, ka kavējas vilcienu reisi visās dzelzceļa līnijās, izņemot līniju, kas savieno Rīgu un Valku. Jāsaka paldies, ka vispār kaut kādu informāciju sniedza, nevis izlikās par beigtiem, kā tas ir gadījies citās reizēs.

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska aktivitātes savas valsts labā Krievijas propaganda centusies visādi noniecināt un iztēlot, ka viņš braukā apkārt pa pasauli ar izstieptu roku kā ubags, Ukrainai sūtītais ASV bruņojums tiekot izzagts, bet viņa kundze Olena to vien darot kā pērkot sev dārglietas. Tagad meli atmaskoti – arī ASV.

Kājnieku mīnu mums nebūs, savukārt par bunkuriem, kādus Krievijas pierobežā jau sākuši būvēt igauņi, ir lielas šaubas – ja pat ar mūsu leģendāro robežas žoga būvi iet kā pa celmiem. Ideja par dronu koalīciju joprojām tīta miglā: uzņēmumus, kas gatavi ražot dronus, neviens nav informējis par to, cik lielā apjomā vajadzēs palielināt ražošanu un kāda būs lidaparātu specifikācija. Vienvārdsakot – pie mums viss kā parasti.

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās dzīves centrā. Abas šīs [nebeidzamā politiskā seriāla] epizodes iezīmējas ne tikai ar milzīgu liekulības devu, bet arī iespējami augstu politisko cenu.

Tie paši ugunskuri, tas pats ziemīgums un no ietvēm nenotīrīts sniegs, tās pašas debesis un tā pati karstas putras smarža, kas plūda no lielā katla pie Saeimas nama durvīm. Viss bija tas pats. Kā pirms pieciem vai desmit gadiem, atminoties Barikāžu laiku un tiekoties ar kolēģiem, kuri toreiz, 1991. gada janvārī, strādāja, lai ļaudis uzzinātu, kas notiek Rīgā un Latvijā. Tikai krunciņu mums tagad vairāk, un mūsu rindas top retākas. Un tomēr… kaut kas pilnīgi cits bija jaušams 2024. gada Barikāžu piemiņas dienās.

Jaunā, 2024. gada janvāris Vācijā ir iezīmējies ar vērienīgiem neapmierinātu ļaužu protestiem, skaļām demonstrācijām, ceļu blokādēm un šo norišu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos un interneta sociālajās vietnēs.

“Vismaz viena laba ziņa,” teica kāds personāžs no tviterpublikai labi zināmā Kuivižu veikala apkaimes “politbiroja”, reaģējot uz NATO paziņojumu par militāro mācību “Steadfast Defender” uzsākšanu nākamnedēļ. Paredzēts, ka manevri ilgs līdz maija beigām un tajos piedalīsies ap 90 000 karavīru no visām 31 NATO dalībvalsts un kandidātvalsts Zviedrijas.

Mūzika – īpatnā kārtā – ir palīdzējusi vienmēr. Dažkārt pat vairāk nekā taustāmas, materiālas lietas. Un Barikāžu mūzikai ir pavisam īpaša vieta 1991. gada janvāra notikumos. Tā toreiz bija kā svaiga gaisa malks, kā piparmētra, kā debesis. Ar mūziku sirds neiekrita bezcerības bezdibeņos, ar mūziku tai izauga cerības spārni.

Vakar Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, kas noslēdza 11 gadus ilgušo Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu. No 2025. gada 1. janvāra mums būs viens Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM).