Līdz Eiroparlamenta vēlēšanām palikušas četras nedēļas. Varam jau runāt par finiša sprinta sākumu. Daudzviet parādījušās lielas vizuālās reklāmas, kurās partiju līderu tēli aicina izvēlēties viņu sarakstus. Vienlaikus izskan izteikumi, ka šīs vēlēšanas neko nenosakot un tām nav īpašas nozīmes cilvēku dzīvē. Vai tā ir?
Partijas uz šīm vēlēšanām iet ar atšķirīgām interesēm un mērķiem. Tādām Saeimā nepārstāvētām partijām kā JKP, “Kustība “Par””, “Latvijas attīstībai” šīs vēlēšanas ir eksistenciāli svarīgas. Tām jāapliecina savas tiesības arī turpmāk atrasties uz Latvijas politiskās skatuves kā nopietnām dalībniecēm. Savukārt “Saskaņai” un “Stabilitātei!” jānoskaidro, kura no šīm partijām būs “īstā” krievvalodīgo pārstāve un kura ieņems otro numuru šajā elektorāta daļā.
Galvenā šo vēlēšanu intriga būs tā, kādu rezultātu sasniegs “Vienotība”. Vēl pirms pusgada tieši “Vienotība” bija aptauju līdere un jau jutās kā uzvarētāja. Līdzīgi kā visās iepriekšējās Eiroparlamenta vēlēšanās, izņemot 2004. gada vēlēšanas (2009. gadā divas vietas ieguva “Pilsoniskā savienība” un vienu “Jaunais laiks”). Arī šoreiz šķita, ka nekas nevar iedragāt mūsu mūžīgi “pareizās” partijas stabilo vietu Latvijas politikā, taču Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls ierāva “Vienotību” arvien jaunu atmaskojumu atvarā. Šobrīd “Vienotības” uzvaru prognozē vairs tikai retais.
Ja pirms gada Kariņš neslēpti sapņoja par eirokomisāra, NATO ģenerālsekretāra vai kādas lielas Eiropas bankas vadītāja vietu, tad tagad jau jāšaubās, vai viņš vispār tiks ievēlēts Eiroparlamentā. Ir pamatotas bažas, vai viņš spēs politiski atgūties pēc šī skandāla. Kariņš pat savā partijā no vilcēja kļuvis par pamatīgu bremzi, un viņa dēļ ir kļuvusi apgrūtināta arī citu “Vienotības” cilvēku politiskās karjeras izaugsme.
Šis “Vienotības”, jāatzīst, visai negaidītais klupiens rada tālākas konsekvences. “Progresīvo” Valsts prezidenta amata kandidāte un Eiroparlamenta vēlēšanu saraksta līdere Elīna Pinto jau paziņojusi, ka neuzskata “Vienotības” pārstāvja virzīšanu uz eirokomisāra amatu kā pašsaprotamu. Ja vēlēšanas parādīs, ka “Vienotības” rezultāti ir vājāki par “Progresīvo” rezultātiem, tad “iespējami varianti”.
Te gan nepieciešama atruna. Eirokomisāru izvirza valdība, faktiski tās vadītājs, kas konkrētā gadījumā ir Evika Siliņa, un šis jautājums noteikti jau tika atrunāts, viņu pašu virzot Ministru prezidenta amatā. Valdībā “Progresīvie” nebūt nav tik stabilās pozīcijās, lai “Vienotībai” diktētu noteikumus. Patiesībā ir tieši otrādi. Vienīgi pateicoties “Vienotībai”, “Progresīvie” var atrasties valdībā. Gandrīz jebkurā citā salikumā viņiem vietas pie koalīcijas galda vairs nebūtu. Tāpēc Pinto var daudz ko runāt, bet, vai šie viņas vārdi materializēsies konkrētās darbībās - stipri jāšaubās. Drīzāk tie jāuztver kā priekšvēlēšanu retorika.
Taču nav dūmu bez uguns. Tiesa, uguns var izlauzties citā pusē. Ja “Vienotības” rezultāti vēlēšanās būs izteikti vāji, bet Nacionālās apvienības (NA) negaidīti labi, tad tas varētu politiskā procesa dalībniekos raisīt vēlmi pārdalīt kāršu kavu arī iekšzemē. Te gan ir viena būtiska nianse. NA nav īsta premjera kandidāta. Tās nominālais kandidāts Roberts Zīle acīmredzami nevēlas sevi apgrūtināt ar valsts vadīšanas slogu. Viņš ir lieliski iekārtojies Briselē un neko būtisku savā dzīvē mainīt negrib.
Vismaz tā līdz pat pēdējam laikam viņš ir pozicionējies un nekad, ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka šo sev tik komfortablo situāciju gribētu radikāli mainīt. Partijas nominālais līderis Raivis Dzintars arī dažādu iemeslu dēļ nekad nav rāvies uz valdības vadītāja vietu. Pat uz ierindas ministra krēslu viņš nav īsti pretendējis, uzsverot, ka ir politiski tendēts cilvēks, kurš nealkst strādāt izpildvarā.
Savukārt esošās koalīcijas partijas ir cieši piesaistītas “Vienotībai”, jo, tieši pateicoties tai, šīs partijas atrodas pozīcijā. ZZS ne uz kādiem lieliem panākumiem Eiroparlamenta vēlēšanās necer, savukārt “Progresīvie”, kā jau minēts, var būt koalīcijā tikai ar “Vienotības” atbalstu. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no Eiroparlamenta vēlēšanu iznākuma “Vienotības” dominanti uz Latvijas politiskās skatuves nekas neapdraud. Vismaz pagaidām. Protams, kaut kādus “melnos gulbjus” nekad nevar izslēgt un viss var mainīties straujāk nekā dažkārt hokejā, bet tas jau būtu cits stāsts.
Līdzīga situācija veidojas Eiroparlamentā kopumā. Lai arī novērotāji prognozē iespējamu vēlētāju izvēles pārbīdi nedaudz pa labi, tas diez vai kaut ko būtiski varētu mainīt spēku sadalījumā. Visticamāk, arī turpmākos piecus gadus Briselē un Strasbūrā toni noteiks “mūžīgi” vadošā, labēji centriskā Tautas partiju grupa (EPP). Faktiski nav kas to varētu nomainīt.
Trīs kreisās (politiski nopietnās, pieņemamās) partijas - sociāldemokrāti, liberāļi un zaļie - šobrīd ieņem 314 vietas no 705 (jaunajā parlamentā būs 720). Šo partiju starpā iespējamas zināmas pārbīdes, bet kopumā kreisi centriskais spārns, visticamāk, paliks nosacītajā opozīcijā. Nosacītajā, jo Eiroparlamentā, atšķirībā no valstu nacionālajiem parlamentiem, nav tik strikti nodalīta pozīcija un opozīcija.
Tīri tehniski ņemot, no iepriekšminētā varētu rasties priekšstats, ka patiesi - cilvēku reālo dzīvi šīs Eiroparlamenta vēlēšanas būtiski neietekmēs, jo gan Eiropā, gan Latvijā viss kopumā paliks pa vecam. Taču tā ir pārāk vienkāršota pieeja.
Jebkuras vēlēšanas ir precīzākā vēlētāju aptauja, kura uzrāda sabiedrības politisko temperatūru. Pat ja nenotiek būtiskas izmaiņas politisko spēku izvietojumā, šīs vēlēšanas uzrāda izmaiņas politiskajā noskaņojumā, bet politiķi ārkārtīgi jūtīgi uztver jebkādas politisko tendenču izmaiņas. Politiskais process pielāgojas pieprasījumam, un politiķu retorika mainās. Līdz ar to jebkuras vēlēšanas jāuztver nopietni. Īpaši tiem, kuri grib kādas izmaiņas. Pat ja uz politiskās skatuves nekas nemainīsies, tur darbojošies tēli vēlētāju raidītos signālus uztvers un centīsies rīkoties atbilstoši tiem. Tāpēc teikt, no tā, kā tauta novēlēs, tāpat nekas nemainīsies, nedrīkst nekādā gadījumā.
