Televīzijas kameru un daudzo reportieru priekšā izvērstais skolotāju pikets noritēja pavisam ne tā, kā, šķiet, bija iecerējuši piketa organizētāji. Gribējās kā vienmēr priekšvēlēšanu gaisotnē daudzmaz organizēti izkliegt gadu desmitus mokošo sāpi par netaisnībām skolotāju atalgojumā, noslodzē, sadzirdēt nozares ministres taisnošanos vai solījumus un mierīgi izklīst.
Bet te pasākumā iesaistījās premjere - arī jau labu gribot, mēģināja aizstāvēt savas valdības un savas partijas ministri. Viss jau būtu mierīgi beidzies, ja vien premjeres padomniekiem pietiktu prāta, pirms ļaut premjerei tribīnē kāpt, nedaudz sakāmo pārrunāt. Morāle: neraujies tautas priekšā runu teikt, ja nav īsti ko sacīt. Dažkārt ir jāizmanto brīnišķīgā iespēja paklusēt.
Par to visu nekādi klusēt nevar niknā tviterpublika interneta sociālajā vietnē X. Tur ļaudis sadalījušies komandās - vieni kritizē izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV), otri Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāju Ingu Vanagu. Antivanagas nometnē pulcējas ne tikai pusanonīmi segvārdi, bet arī visnotaļ prominentas personas. Vanaga tiek saukta par “kaitnieci”, “šantāžisti”, “Lizdā labi dzīvojošo emocionāli beigto vanagu”, savukārt Čakšu kāds ir centies iemīdīt zemē ar apgalvojumu, ka viņa ir prokrievijiska politiķe. Nu bet no kurienes tas rauts?
Sociālo vietņu diskusijās saduras nevis fakti un uzskati, bet leksika, kas brīžiem balansē uz rupjību robežas.
Vēl tīmeklī izplatījās no LIZDA biedru čata ņemts aicinājums, kurā cita starpā sacīts, ka uz piketu tiek gatavoti plakāti ar aicinājumu izvērtēt, par ko balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tas, saprotams, izraisīja plašu ļaužu masu sašutumu, ka LIZDA tūlīt nodarbosies ar politisku aģitāciju, kas savukārt būs neētiski, nelikumīgi un vienkārši šausmīgi.
Taču piketā pie Ministru kabineta nekādas aģitācijas nebija - bija plakāti, kas pieprasīja cieņpilnu attieksmi, bet nebija aicinājumu balsot par partijas X bonzu Y.
Pārmest LIZDA, ka tā rīko piketu, draud ar streiku un izsaka neuzticību Čakšai, ir tas pats, kas lamāt vanagu, ka viņš ēd peles. Arodbiedrības svēts uzdevums ir aizstāvēt nozares darbinieku intereses, it īpaši, ja ir dzirdami pedagogu vaidi par maciņu plānumu un ir bažas, ka Izglītības un zinātnes ministrija un valdība nepildīs solījumus par naudām un slodžu balansēšanu. Labi, ka Vanaga ir aktīva. Kaut nu citām nozarēm būtu tādas asas arodbiedrības!
Šajā reizē gan var rasties jautājums, vai vajadzēja nikni piketēt tieši tagad, vai LIZDA dusmu izpausmēm ir reāls iemesls vai tikai sadomāti iegansti?
Ja ir skolotāji, kas, pētot topošos izglītības reformas plānus, sarēķina, ka turpmāk saņems atalgojumā par 300-400 eiro mazāk, tad tur kaut kas nav kārtībā. Taču šāds modelis, pie kura skolotājiem rastos tik skarbi zaudējumi, laikam netiks realizēts. Taču pietiek jau ar tikai runām par tādu iespējamo modeli, lai nekāda milzu uzticība ministrijai un valdībai nerastos. Anda Čakša gan ir paudusi, ka neredz pamatu LIZDA protestiem, visus solījumus ministrija esot izpildījusi un ka skolotājiem algas nesamazināsies.
Taču vēl viņa televīzijas raidījumam “Šodienas jautājums” ir teikusi tā: “Mēs gribējām noteikt griestus skolotājiem, ka viņi nedrīkstētu strādāt vairāk par 30 stundām, jo šobrīd vairāk nekā 9000 skolotāju Latvijā strādā vairāk par 30 mācību stundām. Tikai samazinot slodžu balansu "uz papīra", nemazinās skolotāju pārstrāde.” Tas skan kaut kā mazliet dīvaini - spriest skolotāju vietā, cik viņiem strādāt, un aizliegt strādāt vairāk. Un, protams, tad, strādājot mazāk, attiecīgi arī atalgojumam būtu mazāks lielums. Par tādu rūpi, lai skolotāji nepārstrādājas, skolotāji var sacīt: “Paldies par kūkām!” Neba klases priekšā pavadītās 30 vai 40 stundas ir tas būtiskākais, kas veicina pedagogu “pārdegšanu”.
Pārstrādāšanās rodas no tā, ka skolotājs pārnāk mājās un vēl ir spiests nebeigt darbu, jo jālabo burtnīcu kaudzes, kur jaunās paaudzes pārstāvji ir sazīmējuši visādus ķiņķēziņus. Dažkārt tad tiešām rokas var nolaisties. Par skolotājiem strādā tikai fanātiski sava darba entuziasti, kuriem ir misijas apziņa, ka šīs darbs ir svarīgs. Algu pielikumi nekompensē viņu darbu - skolotāju darbs hroniski ir nepietiekami apmaksāts. Agrākos laikos bija vēl daudz sliktāk, tagad viņi vismaz kaut cik var galus savilkt kopā.
Pēc piketa ir bijušas ministrijas un arodbiedrības sarunas, kur iesaistījies arī finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV). Cilvēki stundām ilgi runā, runā un runā, bieži vien garām cits citam un nedzirdot, ko saka otrs, tomēr jau pats fakts, ka sarunas notiek, ir apsveicams. Sarunas nav par cēliem ideāliem, bet par naudu. Skolotāji grib vairāk naudas vai vismaz to naudu, kas ir solīta; valdība kaut ko grib dot, dod, bet pēc tam, atkal izskatās, tā kā negrib. Grūti.
