Irānas prezidenta Ebrahaima Raisi bojāeja helikoptera avārijā izraisīja kārtējās runas par to, kā gan šajā valstī pie varas nonāca tik drūms un tumšs režīms. Internetā parādījās neskaitāmi video par rietumniecisko, sekulāro un tātad brīvo dzīvi Irānā līdz islāma revolūcijai 1979. gadā. Kā tas varēja notikt? Kā pie šīs atgriešanās viduslaikos varēja nonākt?
Skatoties uz dažādiem bārdainiem mullām, ajatolām un citiem Rietumu acīm dīvainiem večiem, var rasties priekšstats, ka Irānas revolūciju 1979. gadā veica tādi paši veci, aizspriedumaini tumsoņas, Korānu pārlasījušies fanātiķi, kuri kaut kādā veidā, pretēji šīs valsts iedzīvotāju gribai, ar varu sagrāba varu valstī, kura labprāt attīstītos pēc modernās pasaules šabloniem.
Es Irānas revolūciju labi atceros. Man tajā laikā bija 16 gadi, un jau tolaik aizrautīgi interesējos par politiku. Tajā gadā tas bija pasaules centrālais notikums. Informāciju ieguvu no dažādiem avotiem, tāpēc nedomāju, ka būtu īpaši vienpusīgs. Turklāt šos notikumus vēroju no jauna cilvēka pozīcijām, kas, šos notikumus izvērtējot šodien, nav mazsvarīgi.
Irānas revolūcijas sakarā jāatceras dažas lietas. Pirmkārt, revolūciju virzošais spēks vienmēr, uzsveru - vienmēr, ir jaunatne un inteliģence. Nekādi bārdaini, vēl jo vairāk sirmi veči ar vakardienas idejām nekad nevienu revolūciju nav spējuši sarīkot. Tikai jauncelsmes enerģijas pilna jaunatne.
Krievijas revolūciju 1917. gadā organizēja trīsdesmitgadnieki, kas uz revolucionāru takas bija uzkāpuši padsmitnieku vecumā (47 gadus veco Ļeņinu partijā sauca tikai par Ģedu, tas ir, vectētiņu), tāpat kā Lielo franču revolūciju (Robespjēram 1789. gadā bija 31 gads). Arī Irānas revolūcijas virzošais spēks bija Teherānas universitāšu studenti, nevis kaut kādas provinču neizglītoto, patriarhālās nostalģijas nomākto veču masas, kā to tagad vēlas uzdot.
Tieši Teherānas progresīvās sabiedrības, pirmām kārtām studentu kopienas revolucionārais patoss ļāva no Parīzes atbraukušajam Irānas garīgajam līderim ajatollam Homeini kļūt par revolūcijas vadoni. Jautājums: ar ko ilgi Parīzē dzīvojošais islāma teorētiķis Homeini varēja savaldzināt Teherānas rietumnieciskajā kultūrā dzīvojošās studentu masas? Es lieliski atceros tos laikus.
Teherānas universitāšu emancipētajām studentēm (tieši tādām pašām uzskatos, kā mūsu Justīnei Panteļejevai vai Selmai Lavrencei) neviens ar varu nelika uzvilkt parandžas. Tās tika uzvilktas ar prieku, ar revolucionāru degsmi, kā aizraujoša eksotika. Kā jauns modīgs tērps. Kā izaicinājums izkurtējušajam šaha režīmam. Neviens jau nedomāja, ka tas būs uz visiem laikiem. Iesākumā tas bija kā tāds stilīgs protests pret šaha režīmu, pret korupciju, pret tā pārmērīgo greznību. Tikai vēlāk viss izvērtās tā, ka gribējās kost elkonī: kur mums bija prāts?
Kur slēpās šaha režīma galvenais “ļaunums”? Kas bija dzinulis tam, ka pārtikušas Irānas vidusšķiras atvases nostājās islāma radikāļu pusē? Tā laika Rietumu presē uzsvars tika likts uz antiamerikānismu, bet, manuprāt (tolaik Teherānā nebiju, tāpēc varu tikai izteikt minējumus), galvenais uzsvars tomēr bija uz nevienlīdzību.
Gandrīz visas revolūcijas tiek rīkotas ar nevienlīdzības likvidēšanas lozungiem. Arī Irānas revolūcija bija primāri vērsta pret to, ka šaha apkārtne peldas zeltā, kamēr vienkāršo ļaužu miljoni cieš trūkumu. Šī nevienlīdzības problēma jūtīgi aizskāra arī Irānas visnotaļ pārtikušās intelektuālās elites prātus, un tā, neskatoties uz savu rietumniecisko orientāciju, piebalsoja islāmistu revolucionārajai retorikai.
Vēlreiz jāuzsver, ka Irānas 1979. gada revolūcija pasaules, tajā skaitā Eiropas (bet ne ASV) sabiedriskās domas vērtējumā bija progresīva, antiimperiālistiska un civilizācijas attīstībai labvēlīga parādība. Tikai vairākas desmitgades vēlāk Irānas revolūcija ieguva reakcionāru, atpakaļrāpulīgu novērtējumu.
Par Irānas revolūciju šodien varētu arī nerakstīt, bet cilvēces attīstības vēsture virzās pa apli vai labākajā gadījumā pa spirāli. Irānas revolūcija un tai sekojošs nu jau pusgadsimtu ilgais reliģiskās tumsonības murgs bija iespējams tikai tāpēc, ka tobrīd Irānas sabiedrība gribēja kaut ko jaunu. Vēlreiz atkārtoju, šo revolūciju neveica kaut kādi veci stagnāti, kas gribēja atgriezties pagātnē, savā jaunībā. To veica jauni cilvēki, studenti, kuriem šķita, ka esošā pasaule ir netaisnīga un tāpēc tā jāsagrauj un jābūvē jauna pasaule, kurā valdīs taisnība un godaprāts.
Nu, uzbūvēja. Kā vienmēr. Tāpat kā pie Ļeņina, Trocka un Staļina. Ko ar to gribu teikt? Revolūcijas vienmēr, bez izņēmuma, ir jaunu cilvēku padarīšana. Arī Irānas revolūcija. Var rasties jautājums: kāpēc jauniem cilvēkiem vajadzēja šo revolūciju, kas stipri ierobežoja viņu brīvības un radošās izpausmes? Vai tad viņi nesaprata, ka iestājas paši pret sevi? Pret savu brīvību, pret savām radošās izpausmes iespējām? Tur jau tā lieta, ka nesaprata. Irānas revolūcijas galvenais patoss bija vērsts pret ASV un Rietumu kultūras graujošo ietekmi uz Irānas tradicionālo dzīvesveidu.
Irāna (Persija) sevi uzskata par reģiona vecāko civilizāciju ar daudzu tūkstošu gadu senu vēsturi. Visi Rietumi vēl dzīvoja alās un tērpās kažokādās, kad mums jau bija eposs “Gilgamešs” un mūra celtnes lielākas par Romas Kolizeju. Aizbrauciet uz Širhanu. Šo psiholoģisko momentu nekādi nedrīkst aizmirst.
Kad 1979. gadā ajatolla Homeini irāņu studentiem skandēja, ka jūs esat tūkstošgadīgas kultūras pēcteči un nav ko zemoties to plebeju - amerikāņu priekšā, tad viņa runas atrada dzirdīgas ausis. Kā var ASV kultūra, kurai tobrīd bija tikai 200 gadu, līdzināties mūsu irāņu (farsi) kultūrai ar 6000 gadu vēsturi. Atsevišķos gadījumos šie seši tūkstoši gadu pat pārvērtās par septiņiem tūkstošiem.
Var teikt, ka mūsdienu progresisti ne pie kādām senām kultūras tradīcijām neapelē. Viņi balstās uz Kārļa Marksa formulētajām tēzēm par to, ka visa cilvēces vēsture esot cīņa starp apspiestajiem un apspiedējiem un cilvēces attīstības galarezultāts ir vispārēja vienlīdzība.
Iespējams, ka tā arī ir, bet ir viens bet. Kad pie lietas ķeras cilvēki, kuri apgalvo, ka agrāk viss bija slikti, tagad nāksim mēs un visu fundamentāli pārkārtosim, tad rezultāts vienmēr ir viens. Krievija pēc 1917. gada, Mao Czeduna Ķīna, Pola Pota Kambodža, ajatollas Irānā un jaunā ampluā Putins Krievijā. Tāpēc prātīgu cilvēku iezīme ir neļauties šo progresistu/laimes solītāju saldajam sīrupiņam. To, klausoties “Progresīvo” sirēnu dziesmās, nedrīkst aizmirst.
