Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens intervijā “Neatkarīgajai”, runājot par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa politisko nākotni, atzīmēja, ka, “spriežot pēc viņa izteikumiem, viņš pat nav sapratis, ko ir sastrādājis un cik šķību meldiņu viņš velk”. Latvijas Televīzija (LTV), par katru cenu aizstāvot Eiroparlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā, arī nesaprot, cik šķību meldiņu tā velk.
Iesākumā dažas rindkopas un citāti birokrātiskajā valodā. Diemžēl bez tā neiztikt. LTV otrdien izplatīja paziņojumu, kurā aicināja “valsts institūcijas un politiķus neiejaukties redakcionālajos lēmumos par Eiropas Parlamenta vēlēšanu atspoguļošanu”. LTV vadības neapmierinājumu izraisījis Valsts valodas centra 13. maija paziņojums, kurā norādīts, ka tas “neatbalsta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā”.
VVC paziņojumā teikts: “Atsaucoties uz Latvijas Televīzijas rīcības plānu Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurā 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzētas debates krievu valodā, Valsts valodas centrs uzskata, ka šāda iecere savā būtībā ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu un tās lomu sabiedrības integrācijā. [..] Šāds priekšlikums aplinkus cenšas piešķirt krievu valodas lietojumam un tās statusam Latvijā īpašu vietu un nozīmību, nonākot krasā pretrunā ar valsts valodas politikas pamatnostādnēm. Satversme un Valsts valodas likums skaidri noteic, ka krievu valoda Latvijas Republikas teritorijā ir svešvaloda. Krievu valodas lietošana priekšvēlēšanu aģitācijā pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir nepārprotama divvalodības veicināšana un sabiedrības informatīvās telpas šķelšana.”
VVC paziņojumā viss skaidri un gaiši pateikts. Kāds šim paziņojumam sakars ar “iejaukšanos redakcionālajos lēmumos”? Runa ir tikai vienīgi par VVC aicinājumu ievērot Latvijas Satversmi. Tās garu un burtu. To, ko, atmetot birokrātisko valodu, precīzi formulēja pazīstamā dzejniece, leģendārās rokoperas “Lāčplēsis” libreta autore Māra Zālīte.
Zālīte savā FB lapā raksta: “TRAUKSME! Kas notiek ar LTV? LR? Priekšvēlēšanu debates krievu valodā!? Kā lai izskaidro šo pretvalstisko izvēli? Divvalodības uzspiešana šajos kara apstākļos ir bīstama valsts drošībai. Turklāt nav nekāda pamata šādām mūsu sabiedrisko mediju izpausmēm! Balso taču tikai Latvijas pilsoņi, debatē tikai Latvijas pilsoņi, kas taču prot valsts valodu!”
VVC izsvērtais, nevienu neaizskarošais paziņojums ļāva LTV vadībai klusi un mierīgi, bez “sejas” zaudēšanas atkāpties no saviem sākotnējiem uzstādījumiem, taču LTV vadība izvēlējās pretējo ceļu. Tā strikti nostājās “pozā”, jebkurus pārmetumus uztverot kā “redakcionālās neatkarības” apdraudējumu, faktiski nostājoties pret sabiedrību.
Ja kāds šajā brīdī teiks, ka tā nav visa sabiedrība, bet tikai šaura, toties skaļa “rusofobu” saujiņa, tad jānorāda, ka no visām Saeimā pārstāvētajām partijām tikai viena - Rosļikova “Stabilitātei!” - nostājās LTV pusē. Neviena cita partija pat aplinkus veidā šo LTV lēmumu par debatēm krievu valodā un aicinājumu “nejaukties” neatbalstīja.
Bijušais Valsts prezidents Egils Levits savu pozīciju pauda skaidrāk par skaidru: “Kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu vai jebkurā citā svešvalodā ir pretrunā ar Satversmes Ievadu (tā Levita paziņojumā) un 4. pantu, kas nosaka valsts valodas statusu un lomu Latvijas demokrātiskajā procesā. Tās ir arī pretrunā ar sabiedrisko mediju uzdevumiem.” Premjere Evika Siliņa 15. maija LTV “Rīta panorāmā” no tiešas nostājas šajā jautājumā diplomātiski izvairījās, paziņojot, ka šo jautājumu nekomentēs.
Mēdz teikt, ka tieši krīzes situācijās visskaidrāk parādās cilvēku patiesās rakstura iezīmes. Kariņš lidojumu skandāla laikā atsedzās visā savā gļēvulības, paštaisnuma un arogances krāšņumā. Tieši tāpat tagad, mēģinot par katru cenu “atsisties”, nekādi neatzīstot savu kļūdu, atsedzas sabiedrisko mediju vadītāji.
LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede, uzstājoties LTV “Rīta panorāmā” īsi pirms Siliņas, demonstrēja nesatricināmu “cietību”: “Debates tāpat notiks. Tas ir mūsu uzdevums un pienākums. Šajā ziņā es domāju, ka nekādu izmaiņu nebūs. Svarīgi ir saprast, kāpēc tieši priekšvēlēšanu laikā nāk šādi dīvaini paziņojumi, pie tam no jau divām institūcijām.”
Šajā izteikumā uzmanība jāvērš uz vairākiem aspektiem, jo Priede atsedz vairākas ārkārtīgi nopietnas, smagas problēmas. Vispirms jau “debates tāpat notiks”, neatkarīgi no tā, ko teiks VVC, sabiedrība, visādas tur māras zālītes, zigmari liepiņi un citi atpakaļrāpuļi. Mēs darīsim tā, kā gribēsim un kā uzskatīsim par vajadzīgu. Neviens mūs te “neriktēs”.
Jebkuri aizrādījumi par LTV darbu tiek uztverti tikai un vienīgi kā iejaukšanās redakcionālā izvēlē, kā neatkarības apdraudējums un centieni vājināt sabiedrisko mediju. Mēs esam valsts valstī, un nevienam nav brīv’ te kaut ko iebilst. Vienlaikus aizmirstot, ka nauda sabiedriskā medija darbībai nāk no sabiedrības kopējā maka un arī pats jēdziens - sabiedriskie mediji - sevī ietver atbildību ieklausīties sabiedrības viedoklī.
Arī vārdu - atpakaļrāpuļi - es šeit piesaucu ne velti. Tas ir galvenais atslēgas vārds, ja mēs gribam patiesi noskaidrot, kāpēc šajā un citos gadījumos, kas pēdējā laikā notiek visai bieži, sabiedriskie mediji ieņem šādu, teiksim maigi, sabiedrības pretrunīgi vērtētu pozīciju.
Tā ir nenoslēpjama pārliecība, ka viņi ir sabiedrības augstāk attīstītā daļa, intelektuālais krējums, kas “nes progresa gaismu” pārējai, mazāk attīstītajai, nesaprotošajai sabiedrības daļai. Tā ir šīs sociālās grupas identitāte - sevi nostādīt virs tiem “nabaga muļķīšiem”, kuri, kā tā vecenīte, kas piemeta pagali Jana Husa sārtam, iemieso “svēto vientiesību”.
Ja kādam nepatīk Brektes murālis, “pimpīšu” māksla, Šveices dziedātāja rozā svārciņi, krievu valoda, tad šis cilvēks automātiski ir atpakaļrāpuļu komandā. Viņš vienkārši nav mūsējais. Šī šķiriskā identitāte ir pamatā tam, kas daudziem liek nostāties pretēji Satversmei, pretēji sabiedrībai, dažkārt pat pretēji sev kaut kādā iedomāti “augstākā” pozīcijā.
Ar krievu valodu problēma ir tā, ka šī pašpasludinātā gara aristokrātu šķira šajā situācijā izliekas, ka krievu valoda Latvijā ir tāda pati kā jebkura cita valoda jebkurā citā pasaules valstī. It kā nekādas okupācijas nav bijis, nekādu okupācijas seku nav vai šīs sekas jau ir pilnībā pārvarētas.
Lūk, Latvijas Radio vadītāja Anita Brauna, atsaucoties uz to, ka arī citās valstīs it kā notiekot priekšvēlēšanu debates dažādās valodās, raksta: “Latvijā darīt to, ko dara citu valstu sabiedriskie mediji, nozīmē kolaboracionismu, valsts apdraudējumu, rusofiliju un citus nāves grēkus.”
Tieši tā, jo citās valstīs ir pavisam cita valodu situācija. Latvija bija pusgadsimtu okupēta, un šīs okupācijas sekas joprojām nav pārvarētas. Mēs varam kā strausi bāzt galvu smiltīs cik vien gribam, bet no tā mūsu problēmas ar krievu valodu, krievvalodīgajiem un lielas viņu daļas attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā un Putina režīmu nekur nepazudīs. Šī realitāte ir jāsaprot un jāpieņem. Ideoloģiskās dogmas konkrētajā situācijā ir jāpabīda malā.
Taču atgriezīsimies pie Priedes teiktā. Kā zināms, velns slēpjas detaļās. Priedes frāze “Svarīgi ir saprast, kāpēc tieši priekšvēlēšanu laikā nāk šādi dīvaini paziņojumi, pie tam no jau divām institūcijām” liek ļoti nopietni vērtēt šī cilvēka atbilstību amatam. Tā jau ir klaja konspiroloģiskās domāšanas demonstrācija. Tiek izteiktas nepārprotamas aizdomas, ka VVC atzinums un “dīvaini paziņojumi, pie tam no jau divām institūcijām” ir kādu ļaunu spēku, nelabu nodomu inspirēti (“svarīgi ir saprast, kāpēc tieši priekšvēlēšanu laikā...”).
Esam jau pieraduši, ka politiķi, tiklīdz kāds atļaujas norādīt uz viņu kļūdām, uzreiz piesauc nomelnošanas kampaņu, vārdos nenosauktus pasūtītājus, melnā PR sponsorus un citus nelietīgus ienaidniekus, kas cenšas aptraipīt šī politiķa gaišo tēlu. Ja LTV valdes priekšsēdētājs sāk operēt ar šādiem mājieniem, tad tas neko labu par viņu neliecina. Ne par viņa intelektuālo kapacitāti, ne vadītāja spējām, ne cilvēciskajām īpašībām. Jāsaka, kā ir: ļoti žēl.
Visi tie, kas tagad ieņēmuši šo apļveida aizsardzību, izliekas, ka dzīvo kaut kādā ideālā, bezkonfliktu pasaulē. Pasaulē, kurā nav bijusi ilgstoša okupācija; kurā nav karš Ukrainā; kur nepastāv Putina režīms, kurš apdraud ne tikai Latviju, bet visu cilvēci; kur krievu valodai nav nekāda sakara ar to visu. Būtu lieliski, ja tā būtu, un ilgstoši mēs arī dzīvojām šajā paradigmā.
Tagad tēlot strausus un izlikties, ka nekas nav mainījies, nudien nav augsta intelekta pazīme vai pozicionēšanās “morālā pauguriņa” virsotnē. Tā ir tikai nevajadzīgas stūrgalvības un ēzeliskas ietiepības pazīme. Tieši tas, kas pazudināja Kariņu. Nevajag no viņa mācīties šo šķībā meldiņa vilkšanu.
