Gluži negaidīti par vienu no Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņas centrālajiem jautājumiem izvērties izteikti iekšpolitisks – valodu lietošanas jautājums. Pat ne kā partiju politiskā piedāvājuma priekšmets, bet gan kā priekšvēlēšanu procedūras elements. Runa ir par priekšvēlēšanu debašu nepieciešamību un leģitimitāti krievu valodā sabiedriskajā medijā.
Sakot, ka valodu jautājuma nonākšana uzmanības centrā ir negaidīta, mazliet mānos, jo viss, kas saistīts ar tā dēvētājiem nacionālajiem jautājumiem, Latvijas politikā vienmēr ir bijis ārkārtīgi nozīmīgs. Pat politiskais dalījums pie mums vairāk ir gājis nevis atbilstoši kreisai/labējai orientācijai, bet gan pēc etniskās izcelsmes un valodu piederības.
Tam pat nav saistības ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Šis dalījums ir bijis arī agrāk. Tāds tas ir bijis vienmēr. Savulaik gluži atklāti politiskās partijas tika sauktas un dalītas “latviskajās” un pārējās. Tad, kad tas sāka izskatīties kaut kā pavisam nemoderni, parādījās jauns termins - “valstiski domājošās” vai vēl īsāk - “valstiskās” partijas un citas, lai gan doma palikusi tā pati vecā.
Vēl pirms mēneša nekas neliecināja, ka šajā priekšvēlēšanu kampaņā valodu jautājums izvirzīsies priekšplānā. Dienas kārtībā bija Kariņa lidojumu skandāls un citas “Vienotības” ķibeles. Izplatījās runas par “paaudžu maiņas” nepieciešamību Latvijas politiskajā trupā. Par to, ka “Vienotība” esot aizsēdējusies varas virsotnē un laiks tai doties turpat, kurp devies “Latvijas ceļš” un Tautas partija.
Valodu jautājuma aktualizācija kā uz burvju mājienu nomainīja politisko dienaskārtību. No politisko principu viedokļa, manuprāt, tur viss ir skaidrs. To arī vakar atzina Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Satversme nosaka, ka sabiedrisko un politisko procesu valoda ir valsts valoda. Līdz ar to arī publiskām priekšvēlēšanu debatēm ir jānoris latviski.”
Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, un, ja kāds nesaprot latviešu valodu, tad viņa ērtības vai neērtības politisko procesu nekādi nedrīkst ietekmēt. Politiskas debates sabiedriskajā medijā svešvalodā dod pilsoniskajai sabiedrībai nepareizu signālu, pēc kura nav jābrīnās, ka latviešu valodas prestižs ir zems un Latvijā dzīvojošie nelatvieši kūtri mācās latviešu valodu.
Taču interesants ir šīs tēmas izvērsums no polittehnoloģiskā aspekta. Šeit ārkārtīgi svarīgi neiekrist konspiroloģiskā pasaules redzējuma slazdā. Proti, nesākt visus pasaulē notiekošos procesus uztvert kā kādu personu vai personu grupu iepriekš izplānotu un pēc šī daudzgājienu plāna perfekti realizētu rīcību.
Ir labi zināms slavenākais Vladimira Majakovska dzejolis, kurš sākas ar rindām - “ja debesīs naktī iedegas zvaigznes, tas nozīmē, ka kādam to vajag”. Analizējot politiskos procesus, nedrīkst iedomāties, ka tie, kam to vajag, vienmēr ir tie paši, kas šīs nosacītās zvaigznes iededz. Respektīvi, ja valodas skandāls kādām politiskajām partijām ir izrādījies izdevīgs, tad tas vēl nenozīmē, ka tās to arī ir iniciējušas. Partijas vienkārši vienmēr izmanto to, ko tām izdevīgi izmantot.
Tā nu sagadījies, ka valodas skandāls sabiedriskajos medijos izrādījies ļoti izdevīgs “Vienotībai”. Vēl pirms mēneša ziņu virsrakstos bija uzvārdi, kurus tagad jau visi aizmirsuši. Kurš vairs atceras, kas ir tāds Renārs Kadžulis? Kas ir firma “SOAAR” un kāds tai sakars ar Latvijas politisko procesu? Nevienu tas vairs neinteresē, jo daudz svarīgāk - kuras partijas ies un kuras neies uz priekšvēlēšanu debatēm sabiedriskajā televīzijā krievu valodā.
Kad dienas kārtībā parādījās šis jautājums, tad “Vienotībai” bija divas iespējas. Vai nu izlikties, ka tas mūs neskar un mēs atzīstam sabiedriskā medija “redakcionālo neatkarību” (kā agrāk), vai arī šo LTV klupienu izmantojam savā labā. Ļaujot pārbīdīt fokusu no Kariņa lidojumiem, “aplokšņu algām”, centieniem ietekmēt vēlēšanu rezultātus un citām jebkuru politisko partiju graujošām lietām uz ārkārtīgi sensitīvo valodu jautājumu.
Izvēle bija pašsaprotama. “Vienotība” šo iespēju izkulties no ķezas, kurā, pateicoties Kariņa šķībi vilktajam meldiņam (Jānis Ikstens), bija iekūlusies, nepalaida garām neizmantotu. Tā skaļi un nepārprotami paziņoja, ka šādās debatēs nepiedalīsies. Atsevišķi politiskie novērotāji, kuri agrāk vienmēr centušies pieslieties “ģenerālajai līnijai”, sašutuši jautāja: bet kā tad agrāk šādās debatēs bez iebildēm piedalījāties? Tajā skaitā jau pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pirms 2022. gada Saeimas vēlēšanām? Kas mainījies?
Mainījies ir ne tikai ģeopolitiskais konteksts, kurš kopš 2022. gada rudens patiesībā mainījies maz, bet mainījusies ir “Vienotības” vieta uz Latvijas politiskās skatuves. 2022. gada rudenī “Vienotība” un tās līderis Krišjānis Kariņš bija zirgā. Viss, ko viņi teica, tika uztverts uz urrā. Tagad “Vienotībai” nemitīgi jāatsitas par Kariņu lidojumiem, aroganci un citām pieļautām kļūdām. Jāglābjas no vēl dziļākas grimšanas politiskā muklājā. Tāpēc arī pavisam cita pozīcija, kura daudzus kādreizējos “Vienotības” domubiedrus mediju vidē dzen izmisumā.
Šie “Vienotības” slēptie fani jautā: vakar vēl dziedājāt Eiropas progresīvās nākotnes dziesmu, bet tagad esat pārmetušies “nacionālistisko konservu” nometnē? Šo attieksmi precīzi formulē pazīstamā žurnāliste Sanita Jemberga: “Kas jūs īsti uztrauc (un ir galvenais)? Politiskais piedāvājums? Vai tas, kādā valodā to izsaka?” Citiem vārdiem, vai tad nav vienalga, kādā valodā Latvijā notiek politiskais process (latviešu, krievu, angļu vai ķīniešu)? Vai tad galvenais nav politiskais piedāvājums?
Var, protams, uzdot naivu jautājumu - bet kāpēc tad vispār Latvijas valsts vajadzīga, ja politiskā procesā valoda var būt jebkura. Ja galvenais ir politiskais piedāvājums, nevis tas, kādā valodā tas izteikts, tad vispār kāda ir Latvijas valstiskuma jēga? Varbūt globālisma vārdā no tās vispār atteikties?
Būsim reālisti. Latvijā ir lielas vēlētāju grupas, kurām valoda nav svarīga. Taču, rakstot “valoda nav svarīga”, atkal mānos. Vispār ārkārtīgi grūti runāt par šīm tēmām, jo tās mūsdienu pasaulē, kad prioritāte ir “ka tikai kādu neaizskart”, ir tā samudžinātas, ka nemitīgi jāoperē ar eifēmismiem. Arī tiem, kuri saka, ka “valoda nav svarīga”, patiesībā tā ir ārkārtīgi svarīga. Šoreiz gan tieši krievu valoda. Viņiem ir ārkārtīgi svarīgi aizstāvēt un noturēt krievu valodas vietu sabiedrībā.
Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, sabiedrība nav viendabīga. Ir daudzi, kuriem valodas un citi nacionālie jautājumi ir ārkārtīgi nozīmīgi, bet ir arī tūkstošu simti, kuriem, kā atzīstas Jemberga, tas nav svarīgi. Galvenais ir politiskais piedāvājums, vispārcilvēciskā identitāte un planētas nākotne.
Turklāt nosacītajam Rosļikovam un nosacītajai Jembergai šis “nesvarīgums” izriet no divām pilnīgi atšķirīgām pozīcijām. Ja vieniem svarīga ir viņu krieviskā identitāte, kas nāk no paša dzimtās valodas, tad otriem ir svarīgi aizstāvēt “apspiestos nabadziņus”, kuriem “riebīgie” “nacionālisti” grib liegt dzimtās valodas izmantošanu plašākā telpā ārpus virtuves. Jāatvainojas par daudzajām pēdiņām, bet minētie jēdzieni tajās jāliek, jo to jēdzieniskā slodze minētajā konstrukcijā neatbilst šo jēdzienu patiesajai būtībai.
Tā nu izveidojies, ka trīs nedēļas pirms vēlēšanām par centrālo jautājumu kļuvis valodu jautājums. Pirmajā brīdī var šķist kā Jembergai: par ko vispār te tiek lauzti šķēpi? Tas taču ir pilnīgi nenozīmīgi. Galvenais taču ir pavisam kas cits. Šajā brīdī jāsaka: Stop! Kas tad ir galvenais? Kā? Politiskais piedāvājums.
Ko jūs gribat apmānīt? Beidziet manīt sevi. Šajās vēlēšanās par politisko piedāvājumu nopietni runāt nav iespējams. Politiskā izvēle ir par to, kas kuram svarīgāks. Kam svarīgāks Krievijas - Ukrainas karš, tas balso par vieniem sarakstiem, bet kam svarīgāks dzimumu karš starp sievietēm un vīriešiem, starp kvīriem un homofobiem, starp klimatsektantiem un šīs sektas nīdējiem, balso par citiem sarakstiem.
Politiskais piedāvājums kļuvis par politiskās identitātes jautājumu. Un šeit mēs nonākam pie tā, kā katra partija sevi pozicionē. Kāds ir galvenais “Vienotības” trumpis vēlēšanās? Kā “Vienotība” cenšas pozicionēties? Ko tā cenšas tēlot? Atbilde: Tā cenšas uzdoties par vienīgo pieaugušo tajā bērnudārzā, ko publiski dēvē par Latvijas politiku.
Ir visādas “bezatbildīgas”, “populistiskas” partijas, un esam mēs - atbildīgie, kas nebaidās pieņemt grūtus, bieži vien sāpīgus, bet vajadzīgus lēmumus un tā tālāk, tādā garā. Cilvēki uz šo “lielo stāstu” samērā viegli uzķeras un “Vienotību” patiesi uztver kā nopietnāko, “solīdāko” partiju. “Gribi būt cienījams cilvēks, balso par “Vienotību””, varētu skanēt šīs partijas priekšvēlēšanu sauklis, ja vien tas neizklausītos pārlieku uzpūtīgi, kas latviešu vēlētājam galīgi neiet pie sirds.
Bet tas jau netraucē šo pašu domu raidīt ar aplinkus signāliem. Gadu gadiem. Un tas strādā. Ne “Vienotība” šo “valodu skandālu” iniciēja, ne Latvijas Televīzija, ne Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) savus lēmumus pakārtoja “Vienotības” interesēm. Vienkārši šī fokusa pārbīde no “Vienotības” nesmukumiem uz priekšvēlēšanu debatēm krievu valodā objektīvi ļauj “Vienotībai” atgūt uz brīdi zaudēto iniciatīvu.
Tā tas izskatās tīri no polittehnoloģiskā aspekta. Tas gan netraucē politisko izvēli izdarīt katram pašam, neatkarīgi no tā, kā tas izskatās un kā tas “izspēlēts”. Vienmēr esmu uzsvēris, ka jābalso ar “sirdi un dvēseli”, nevis ar prātu.
