ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens otrdienas rītā ieradās Kijivā iepriekš nepieteiktā vizītē. Tiesa, presē (“Politico”) bija noplūdusi informācija, ka otrdien un trešdien Kijivā gaidāmi satiksmes ierobežojumi un tie saistīti ar kādas augstas ASV amatpersonas ierašanos. Kāds ir šīs Blinkena vizītes mērķis? Ar kādu vēsti viņš personiski ieradies Kijivā?
Krievijas - Ukrainas plaša mēroga karam turpinoties jau trešo gadu, bruņojuma piegādes un politiskās diskusijas kļūst arvien mazāk atklātas. Izslavētais caurspīdīgums varbūt skaitās labs mierīgos apstākļos, bet kara laikā tas spēlē tikai par labu ienaidniekam. Tāpēc par Blinkena vizītes patiesajiem iemesliem var spriest tikai pēc netiešiem signāliem.
Kā ziņo aģentūra “Reuters”, Blinkena delegācijas sastāvā esoša amatpersona anonīmi pastāstījusi, ka brauciena mērķis esot nodemonstrēt ASV solidaritāti ar Ukrainu brīdī, kad Krievija paplašina uzbrukumu valsts ziemeļaustrumos. Blinkens gribot raidīt nomierinošu signālu ukraiņiem, kuri acīmredzot atrodas ļoti smagā situācijā. “Valsts sekretāra misija šeit ir parunāt par to, kā ar mūsu papildu palīdzību nostiprināt aizsardzību un mēģināt pārtvert iniciatīvu kaujas laukā,” tā Blinkena vizītes mērķi noformulēja šī vārdā nenosauktā amatpersona.
Diemžēl šādas pusslepenas vizītes, kuru mērķis ir “parunāt” par kaut ko, kara plosītajā un nomocītajā Ukrainā rada ne tikai nomierinošas sajūtas, bet arī aizdomas: vai tikai aizokeāna sūtnis nebrauc pie mums ar kaut kādu akmeni azotē. Vai tikai nespiedīs mums padoties Putina žēlastībai, kā Ukrainā dēvē aicinājumus “sēsties pie sarunu galda”.
Runas par sarunām, par sēšanos pie viena galda, par mēģinājumiem vienoties regulāri izskan no dažādām pusēm un daudziem Rietumos, tajā skaitā arī pie mums, rada maldīgu iespaidu, ka karš turpinās tikai ukraiņu stūrgalvīgās ietiepības dēļ. Pastāv uzskats, ka, tiklīdz Ukraina piekristu Krievijai atdot Krimu un Donbasu, tā viss - Putins savu būtu dabūjis, karš izbeigtos un dzīvi varētu turpināt kā pirms 2022. gada 24. februāra.
Uz ko balstās šis pieņēmums, var tikai minēt. Visticamāk, uz vēlmi vēlamo uzdot par esošo. Kā savā “You Tube” kanālā vairākkārt norādījis Ukrainas pazīstamais žurnālists un analītiķis Vitālijs Portņikovs, Putins nekad nav atteicies no sava plāna likvidēt Ukrainu kā neatkarīgu valsti. Ko nozīmē jau pašā kara sākumā nospraustais mērķis par Ukrainas denacifikāciju un demilitarizāciju?
Tas nozīmē Ukrainas kā nacionālas valsts pastāvēšanas izbeigšanu un tās militāru pārņemšanu (okupāciju). Ukraina labākajā gadījumā tiktu pārvērsta par Baltkrievijai līdzīgu “savienoto republiku” jaunās “Savienības” sastāvā, bet sliktākajā gadījumā lielākā tās daļa tiktu pievienota Krievijai pēc Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas apgabalu parauga. Daži Rietumukrainas apgabali varbūt varētu arī turpmāk saukties par Ukrainu, bet arī tie paliktu pilnīgā Maskavas kontrolē kā PSRS laikos Polija vai VDR. Portņikovs ir stingri pārliecināts, ka Putina un viņa līdzgaitnieku plāns ir tieši atjaunot jaunu “Savienību” PSRS 1990. gada robežās.
Jautājums par Baltijas valstu iekļaušanu šajā “Savienībā” ir atklāts, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka Baltijas valstu aneksija 1940. gadā smagi atspēlējās 1989.-1991. gadā, kad tieši Baltijas “republiku” centieni atdalīties no “lielās un nedalāmās” izraisīja domino efektu un no Krievijas paspārnes aizgāja ne tikai trīs Baltijas “republikas”, bet arī visas pārējās. Ieskaitot tās, kuras vēl pirms gada ne par kādu neatkarību pat nedomāja.
Portņikovs norāda, ka Ukrainas - Krievijas karš nav karš par teritoriju, resursiem vai principiem. Ukrainai tas ir eksistenciāls karš: būt vai nebūt Ukrainas valstij, ukraiņu tautai, jo Putins ir skaidri definējis - nav nekādas ukraiņu tautas. Ir viena liela krievu tauta, un ir Austrijas ģenerālštāba un Ļeņina sagudrota Ukraina ar tās iedzīvotājiem, kuriem Rietumu leļļu raustītāji iestāstījuši, ka viņi esot kaut kāda atsevišķa nācija. Visu šo ķecerību vajagot izravēt līdz saknēm, tāpat kā rusofobu sagudroto ukraiņu valodu, kas vispār esot pat ne krievu valodas dialekts, bet gan izkropļots žargons (tā dēvētais suržiks).
Daudziem, kas situāciju nepārzina, tiešām var rasties iespaids, ka tā vai aptuveni tā, kā Putins un Co apgalvo, arī ir. Līdz ar to nav tiem ukraiņiem ko lieki spuroties pretī, jāpieņem “realitāte” un ar kaut kādiem “saprātīgiem” nosacījumiem jāpadodas. Šis uzskats skaidrākā vai izplūdušākā formā vīd aiz katra aicinājuma “sēsties pie sarunu galda”, jo šie aicinātāji parasti nevēršas ar šo piedāvājumu pie Putina. Viņi to cenšas tā neuzkrītoši, ar mājieniem novadīt līdz Kijivai, līdz Zelenskim: nu, jūs tur beidziet to spītēšanos. Jau sāk apnikt [tas karš]. Laiks sēsties pie sarunu galda.
Ukraina varētu kaut simt reižu gribēt vienoties, bet nav jau par ko. Vienoties par Ukrainas valstiskuma likvidēšanu un pilnīgu pakļaušanos Krievijai, Putina režīmam? Vai tad nepietika jau ar Buču un Mariupoli, ar karagūstekņu spīdzināšanu, badināšanu un galināšanu? Ar civiliedzīvotāju slepkavošanu?
Dažkārt kā kara izbeigšanas paraugs tiek piesaukta sadalītā Koreja, kur kopš 1953. gada valda pamiers. Valsts ir sadalīta divās daļās, un turienes iedzīvotāji dzīvo nemitīga apdraudējuma ēnā jau vairāk nekā 70 gadus. Draudu ēnā, bet mierā. Kaut ko līdzīgu varētu atkārtot Ukrainā.
Tāds arī ir pagājušajā nedēļā publiskotais Ķīnas miera plāns: puses vienkārši pārtrauc aktīvu kaujas darbību un katra paliek savā ierakumu pusē. Būvē nepārvaramus nocietinājumus, veido mīnu laukus. Pa starpu nosacītais grāvis ar krokodiliem, un tā abas šīs valstis pēc divu Koreju parauga dzīvo tālāk.
Portņikovs uz šo priekšlikumu atbild ar pretjautājumu: bet kāpēc Dienvidkoreja var 70 gadus attīstīties miera apstākļos? Un pats atbild: tāpēc, ka tās teritorijā joprojām atrodas lielas ASV karaspēka vienības un ASV garantē Dienvidkorejas drošību. Ukrainas gadījumā tās teritorijā ne ASV, ne kādas citas NATO valsts karaspēks nav, un neviena valsts nekādu īstu drošību Ukrainai negarantē. Tāpēc Dienvidkorejas scenārijs labi skan, bet nav risinājums.
Tā vietā Portiņikovs piesauc Vjetnamas gadījumu. Tur arī savulaik bija divas valstis. PSRS un Ķīnas atbalstītā komunistiskā Ziemeļvjetnama un ASV atbalstītā kapitālistiskā Dienvidvjetnama. Abas valstis ilgi karoja, līdz 1973. gadā starp šīm Vjetnamām tika noslēgts Parīzes miera līgums, kurš paredzēja divu Vjetnamu pastāvēšanu ar atšķirīgām sociālajām sistēmām.
Pēc gada, 1974. gadā, ASV izcēlās Votergeitas skandāls, prezidents Ričards Niksons zaudēja amatu, un viņa vietā nāca Džeralds Fords, kuru Vjetnamas jautājums maz interesēja. Arī ASV Kongresā nebija lielas intereses atbalstīt Dienvidvjetnamu, un jau 1975. gadā ar PSRS un Ķīnas atbalstu komunistiskās Ziemeļvjetnamas karaspēks ieņēma Saigonu, izbeidzot demokrātiskās Vjetnamas pastāvēšanu.
Kadri, kuros ar helikopteriem no ASV vēstniecības jumta bēga ASV diplomātiskais korpuss un vjetnamiešu antikomunisti, kļuva hrestomātiski. Tie nesen atkal tika izvilkti no arhīva un plaši izrādīti, kad 2021. gada 15. augustā līdzīga bēgšana notika no Kabulas Afganistānā. Kas darījās Saigonā pēc tās krišanas, mūsdienās cenšas neatcerēties, bet tiek lēsts, ka apmēram pusmiljona vjetnamiešu pazuda bez vēsts. Tāda bija miera cena, un komunistiskais režīms tur valda joprojām. Vjetnamas dzīves līmenis nav salīdzināms ar Dienvidkorejas dzīves līmeni, kaut starta pozīcijas abām valstīm bija līdzīgas.
Ukrainas krišanas gadījumā sekas varētu būt daudz traģiskākas, jo Putina interpretācijā fašists/nacists ir ikviens, kurš sevi identificē kā ukraini, lieto ukraiņu valodu un neatzīst Maskavu par savu galvaspilsētu. Tāpēc priekšlikums, ka ukraiņiem vajadzētu “mīļā miera” labad sēsties pie sarunu galda, ne ar ko nav pamatots. Ne tikai tāpēc, ka ne pie kāda sarunu galda netaisās sēsties Putins, bet arī tāpēc, ka Ukrainai nav citu variantu kā vien cīnīties līdz galam.
Blinkens Kijivā nav pirmo reizi, un šo patiesību viņam droši vien ne reizi vien ir sacījuši Ukrainas kolēģi. Tāpat kā to, ko atzīmē Portņikovs, mūsu LU profesore Žanete Ozoliņa vakardienas LTV “Rīta panorāmā” un citi: galvenais, kā pietrūkst, ir skaidra Rietumu stratēģija, kā tikt galā ar Putina impēriskajām tieksmēm. Tāpēc vienīgais, ko no Blinkena labprāt dzirdētu visi Ukrainas aizstāvji - reālistisku plānu (stratēģiju), kā panākt ilgstošu, paliekošu mieru Ukrainā.
Karš jau ilgst trešo gadu, bet Rietumi vēl līdz šim nav skaidri formulējuši: kādu tie redz vēlamo kara iznākumu. Pat vārds - uzvara - tiek izmocīts acīmredzami negribīgi. Ar tādu “stratēģisko redzējumu” ne tikai par uzvaru, bet arī par neizšķirtu var nesapņot. Tā ir zaudētāju stratēģija. Gribētos cerēt, ka ASV prezidenta Džo Baidena administrācija to beidzot ir sapratusi un izstrādājusi uzvaras stratēģiju. Un tieši ar to portfelī Blinkens ir ieradies Kijivā.
