Krievijā arvien jautrāk: nesen no aizsardzības ministra amata tika atbrīvots Putinam uzticamais Sergejs Šoigu, nule aizturēts Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants Jurijs Kuzņecovs. Pret viņu ierosināta krimināllieta par kukuļņemšanu. Tā kā kukuļņemšana un zagšana Krievijā ir ikdienišķas parādības, šāda aktivitāte liek aizdomāties: kas tur patiesībā notiek?
Tie nav vienīgie šādas ievirzes notikumi. Ir daudzi sīkāki gariņi, kuri tiek steigšus nomainīti. Kālab tāda intensitāte, kas nav manīta pēdējās desmitgadēs?
Vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts sarunā ar “Neatkarīgo” teic, ka tomēr ir ar ko salīdzināt: “Tas ir 1937. gads, Staļina laiki, sarkanais terors. Par to izbrīna nav. Taču interesi raisa kas cits: Putins sāk baidīties no militāristu apvērsuma. Tāpēc viņš patlaban ir aktivizējis Krievijas federālo drošības dienestu un pārējos slepenos dienestus, lai kontrolētu jau atstādinātās amatpersonas. Jautājums: kāpēc? Atbilde: viņu rīcībā bija informācija par kodolieroču izvietošanas parametriem un specifikāciju.”
Daukšts uzskata, ka fašistiskās Krievijas diktators ir noraizējies par karaspēka uzticamību. “Karš vienmēr baro armiju, tā kļūst par ļoti ietekmīgu valsts pārvaldes spēku, tāpēc Putina uzdevums ir novājināt šo spēku,” tā Daukšts. It kā paradoksāli, tomēr loģiski: Putins nevēlas, lai armija un tās komandieri paliek ietekmīgāki par viņu pašu.
“Putins sola: mēs jums maksāsim! Bet tajā pašā laikā Putins šaubās, vai tie, kuri, būdami armijā, tagad saņem 200 000 rubļu, piekritīs pēc tam saņemt 40 000 rubļu. Cilvēki, kuri atgriezušies no kara, prot tikai vienu - karot. Viņiem nav vēlmes, piemēram, iegūt traktora vadītāja apliecību un sākt strādāt,” teic Daukšts.
Taču Krievijā aug pretestība arī pārējā sabiedrības daļā. “Sevišķi jau oligarhu sabiedrībā,” piebilst Daukšts, “jo Krievijas finanšu ministrs Siluanovs tikko paziņoja, ka tiks ņemta maksa no oligarhiem - 40% no peļņas. Manuprāt, tas radīs lielu pretestību.”
Domājot par to, vai Krievijā varētu sagaidīt militāru apvērsumu, Daukšts skaidro: “Viens piemērs jau bija - Prigožins. Bet galvenais ir jautājums par to, kā uz situāciju reaģēs nevis ģenerāļu, bet pulkvežu paaudze. Kurā pusē viņi nostāsies? Par to, ka viņi kopumā ir naidīgi pret Ukrainu un Rietumiem, nav šaubu. Bet kā novērtēt viņu noskaņojumu tuvākajā periodā? Grūti atbildēt.
Loģika tomēr prasa, ka viņiem kaut kā jāreaģē. Kaut vai lai saglabātu iespēju tikt siltās vietās.”
Daukšts uzskata, ka Krievijas diktators sāk intensīvi domāt par sistēmas maiņu, lai turpinātu kontrolēt situāciju, nemazinot savu ietekmi. Nav pat runa par tādu sistēmas maiņu, kuras rezultātā tiktu izbeigts karš vai jebkura cita agresija. Ir runa tikai par sistēmu, kas uzlabotu kara mašīnas ripošanu. Tāpēc arvien skaidrāka top atziņa, ka karu var izraisīt un intensīvi turpināt tikai psihiski slims cilvēks. Un lielāko daļu psihisko slimību, kā zināms, izārstēt nav iespējams.
“Atļaušos iebilst,” smaidot saka Daukšts, “Putins jau nav tikai Putins, viņš ir krievu dvēseles izpausme. Kādreiz es ticēju viņu saprātam… Tad, kad pie varas nokļūst trakais, mēs domājam - ar trakiem pa labam. Taču ar viņu “pa labam” nesanāk. Man ir versija. Krievi nopublicēja savus apgalvojumus par robežu mainīšanu ar Somiju un Lietuvu, un vienas dienas laikā šis paziņojums pazuda no publiskās pieejas. Pieņemu, ka ASV prezidenta Baidena cilvēki paziņoja: ja jūs, krievi, pieķersities kaut vienam šo teritoriju milimetram, mēs dosim triecienu pa Sanktpēterburgu. Nevaru apgalvot, ka tā ir 100% patiesība. Taču uzskatu, ka brīdinājuma signāls tomēr nonāca līdz krieviem.”
“Izmantojot to informāciju, kas ir manā rīcībā, sliecos domāt, ka Putina realizētās izmaiņas kadru sastāvā ir pamatotas ar nepieciešamību pāriet uz militāro ekonomiku,” sarunājoties ar “Neatkarīgo”, teic politologs Andis Kudors.
“Jaunajā sistēmā,” uzskata Kudors, “nebūs iespējams nozagt tik daudz, cik Krievijā zog patlaban. Protams, arī Staļina laikā bija korupcija un zagšana, bet, lai šie autoritārie režīmi sasniegtu jelkādu efektivitāti, un šoreiz tas saistīts ar militāro rūpniecību, tad tiem ir “jācērt galvas”. Jo godīguma nav! Koruptīvajās sistēmās, un Putina sistēma ir koruptīva, vienmēr būs sadursme ar ražošanas nepieciešamību. Tagad ir nepieciešamība ražot ieročus un munīciju. Vajadzētu zagt mazāk… Bet Putins vienmēr ir ļāvis zagt. Te nu saduras divas realitātes: ja ļaus zagt, tad nebūs ražošanas efektivitātes.”
Kudors uzskata, ka Krievijā ir iespējams militārs apvērsums: “Tas atbilst Krievijas vēsturei. Krieviem ir tāds teiciens: “Bunt - blagorodnoje delo.” (Dumpis ir cildena lieta - krievu val.). Piemērs tam - Prigožina dumpis, ko par apvērsumu vēl nevarēja nosaukt. Tie Krievijas bruņoto spēku helikopteri, kas atlidoja, tika notriekti. Šis dumpis parādīja, ka sistēma ir trauslāka nekā varētu šķist. Tomēr… Kas tad aptur šādus pučus? Pirmajiem, kuri iziet uz cīņas laukuma, galvas tiek nocirstas. Un neviens negrib riskēt. Sazvērnieki saka: mēs arī piedalīsimies! Nav teikts. Varbūt tomēr nepiedalīsies?”
Kudors, raksturojot kremļa politikāņu darbošanos, atkārto Čerčila vārdus: mēs redzam tikai buldogu cīņas zem paklāja, mēs patiesībā nezināmi, kas tur notiek. Un kremlī prot noturēt slepenības režīmu. “Kad saņemam kādu informāciju, mēs nevaram zināt: tā atnākusi netīšām vai kāds tīšām ir palaidis muti,” teic Kudors.
Šāda situācija radās ar Krievijas nopludināto informāciju par nodomu mainīt Lietuvas un Somijas ūdens robežas. “Domāju, ka tā nebija nejaušība,” tā Kudors, “jo aukstais karš atgriežas, un robežu jautājums ir tas spriedzes punkts, ko var izmantot stratēģiskā ķīviņā, un Krievija var radīt jaunus šādus spriedzes punktus, ko izmantot pārrunās, piemēram, par Ukrainas jautājumu. Robežu jautājums - tas ir nopietni, par to var sākies karš. Domāju, tas ir kremļa vēstījums: baidieties no mums! Sak, ko gribēsim, to darīsim! Es to redzu kā stratēģiskās komunikācijas soli cīņā pret Rietumiem.” Kudors, protams, neizslēdz, ka tā varētu būt arī kļūda, jo “neviens Krievijā nav atcēlis bardaku”. Taču vēstījums ir izskanējis, Somija un Lietuva uz to ir reaģējušas.
Kudors uzskata, ka pagaidām karam gals vēl nav redzams. “Kaut arī ir zināms, kāda zagšana notiek Krievijā, un tas Ukrainas kara sakarā ir tikai pozitīvs moments, jāatzīst, ka krievi spēj mobilizēties: viņi saražo diezgan daudz munīcijas, salīdzinot ar to, ko Rietumi piegādā Ukrainai,” skaidro Kudors.
Bet kāpēc Rietumi tā kavējas ar palīdzību? “Tās ir Rietumu klusās cerības, ka viss kaut kā norimsies,” tā Kudors, “tāpēc tie domā, ka nevajag lielāku konfrontāciju ar Krieviju. Un nav jau tā, ka Rietumi neko nepiegādā. Ir tik daudz, lai Ukraina noturētos. Un tomēr ir cerība, ka šovasar būs lidmašīnas, un piloti jau ir apmācīti. Patlaban jau ir redzamas izmaiņas, un tuvākajos mēnešos Ukrainas jauda pieaugs.”
