Plāno novērst birokrātiskos šķēršļus būvniecības sektorā

© Dmitrijs Suļžics/MN

Ceturtdien Saeimā notikušās pirmās ekonomiskās debates iezīmēja vairākas “šaurās” vietas straujai Latvijas ekonomiskajai izaugsmei. Viena no tām – ārkārtīgi birokratizētā valsts pārvalde un pārspīlētā biznesa regulācija un kontrole.

Lai kā to negribētos atzīt, plaši sazēlusi birokrātija ir augsti attīstītu valstu neatņemama iezīme. Jo sarežģītāks mehānisms (attīstītāka valsts), jo vairāk tam šo regulējošo un kontrolējošo palīgstruktūru, kas satur kopā visu sistēmu. Var jau domāt - likvidēsim birokrātiju, un tad viss plauks un zels, bet tā tas praksē tomēr nestrādā.

Ja runājam par būvniecības nozari, tad pilnīgi skaidrs, ka, teiksim, būvvalžu likvidācija vai daudzo būvnormatīvu atcelšana ne pie kā laba nevedīs. Nav pat jāpiesauc šausminošā “Maxima” traģēdija 2013. gada 21. novembrī. Tajā pašā laikā ikviens, kurš saskāries ar būvniecības nozares birokrātiju, nosauks neskaitāmus piemērus, kad pieprasītās prasības ir pilnīgi nepamatotas un pat absurdas.

Ja runājam par birokrātiju plašākā nozīmē, tad tai ir divas ārkārtīgi nejaukas īpašības. Pirmkārt, tā ir neparasti dzīvelīga ar augstu ataudzes koeficientu. Citiem vārdiem, ja to laiku pa laikam neparavē, tad tā izplešanas ar milzu ātrumu. Otrkārt, tai piemīt tendence no procesus regulējošas un virzošas struktūras (labā nozīmē) strauji pārvērsties par bremzējošu struktūru jau negatīvā nozīmē.

Ja birokrātiju nekas neierobežo, tad tā par sava darba pamatprincipu sāk uzskatīt pamatojuma meklēšanu, kāpēc neko nevar izdarīt, jo “nekā nedarīšana” ir drošākais veids, kā birokrātam izvairīties no jebkādas atbildības un potenciāla soda. Šo “nekā nedarīšanu” viegli pamatot ar dažādiem likumiem un normatīvajiem aktiem, kuri it kā neļaujot darīt to vai šito.

Tiklīdz parādās kāds nopietni risināms jautājums, uzpeld šīs “pretrunas” un interešu nesakritības. Lai tās novērstu, tiek dibinātas izslavētās darba grupas, noturētas neskaitāmas sēdes, kur ierēdņi runā, diskutē, tēlo, ka strādā, cenšoties panākt vienošanos, bet patiesībā nodarbojas ar to, ko premjerministre Evika Siliņa nodēvēja par procesēšanu. Darbojas nevis uz rezultātu, bet “procesē”. Uztur ilūziju, ka notiek kaut kāds process, lai gan patiesībā tiek bezjēdzīgi “nosists” darba laiks, par ko tiek saņemts atalgojums. Visbiežāk visai prāvs.

Saeimas ekonomiskās debates parādīja, ka valdība redz valsts pārvaldes birokratizāciju kā nopietnu problēmu. Ierēdnieciskā aparāta interešu dēļ jebkurā situācijā priekšplānā izvirzās nevis sasniedzamie mērķi, bet gan katras atsevišķas valsts pārvaldes struktūrvienības šauri individuālās, resoriskās intereses. Birokrātija ir kļuvusi par galveno valsts ekonomiskās attīstības bremzi.

Ekonomikas ministrija, kura ir pacēlusi cīņas karogu pret pārlieku birokrātiju, nolēmusi sākt ar birokrātisko šķēršļu mazināšanu nekustamā īpašuma attīstības un būvniecības sektorā. Būvniecība vienmēr ir bijusi visai birokratizēta nozare, un tas ir arī saprotami. Cilvēki nemitīgi uzturas dažādās būvēs, un strikta normatīvo aktu ievērošana ir cilvēku dzīvības jautājums.

Jau pieminētā “Maxima” traģēdija šo būvnormatīvu nozīmi uzskatāmi apliecināja. Vienlaikus šī traģēdija un sekojošā vainīgo meklēšana, kā to jau varēja sagaidīt, radīja nepieredzētu birokrātisko prasību uzplaukumu nozarē. Būvnieku organizācijas jau sen sūdzas, ka administratīvo šķēršļu savairojies tik daudz, ka strādāt kļuvis īpaši apgrūtinoši.

Ekonomikas ministrija, ieklausoties šajās būvnieku prasībās, ir izstrādājusi 62 pasākumu plānu administratīvo šķēršļu mazināšanai nozarē. Runa ir par konkrētiem grozījumiem normatīvajos aktos, kurus pilnībā ieviešot laiks no biznesa idejas līdz pabeigtam objektam, pēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, samazināšoties līdz pat 70 procentiem.

Taču, kā “Neatkarīgajai” apliecināja ekonomikas ministrs Viktors Valainis: “Tas ir tikai sākums. Mēs esam apņēmušies identificēt visus šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai Latvijā un tos vienu pēc otra novērst. Un runa nav tikai par normatīvajiem aktiem, bet arī attieksmi - piemēram, šīs būvniecības pakotnes saskaņošanas gaitā mēs sastapāmies ar 170 iebildumiem no dažādu valsts institūciju puses. Mums kolēģus izdevās pārliecināt, taču šis process skaidri iezīmēja, ka birokrātija un samudžināti, lieki ierobežojoši normatīvie akti ir Latvijas problēma.”

Atšifrēsim to, ko ministrs diplomātiski nepiemin. Ko nozīmē “sastapāmies ar 170 iebildumiem no dažādu valsts institūciju puses”? Tas nozīmē, ka, tiklīdz kāds piedāvā novērst kādu reālu darbu traucējošu administratīvo šķērsli, tā uzrodas ierēdņi/birokrāti, kuri ir gatavi cīnīties līdz pēdējam par to, ka šo šķērsli novākt nedrīkst.

Ieklausīsimies - ministrs cenšas kaut ko mainīt un uzreiz saskaras ar 170 iebildumiem no visām pusēm. Būsim reālisti. Arī Ekonomikas ministrijā, tāpat kā Finanšu ministrijā un citās ministrijās strādā tie paši ierēdņi/birokrāti ar savu izpratni par vēlamo lietu kārtību. Būtu ārkārtīgi naivi iedomāties, ka viņu “vēlamā lietu kārtība” sakrīt ar sabiedrības “vēlamo lietu kārtību” un viņi būs tie, kuri sevi ierobežos un “apcirtīs spārnus” birokrātijas hidrai.

Līdz ar to cerības, ka tiešām kaut kas mainīsies, nav lielas. Taču labi, ka vismaz tiek mēģināts kaut ko darīt lietas labā, jo citādi, kā jau teikts, birokrātija kā nezāles pārņems visu laukumu un cerības uz izslavēto atpakaļslīdēšanas apturēšanu izplēnēs pavisam.

Komentāri

15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.