Pēdējā laikā publiski izskanējuši brīdinājumi, ka Latvijas ārsti pamet valsti lielāka atalgojuma meklējumos. Bažas par jauno ārstu iespējamo vēlmi doties strādāt uz ārzemēm ir bijušas jau gadiem. Pamatojums šādai vēlmei: vai būs iespējams izdzīvot Latvijā ar tādu algu, kāda tiek piedāvāta? Katru gadu aptuveni 20% (pērn bija mazāk) jauno ārstu gatavi doties uz ārzemēm, par galveno iemeslu minot zemo algu. “Nemānīsim sevi,” smaidot teic ārsts, politiķis, sabiedriskais un sporta darbinieks Pēteris Apinis, “normāli ārsti saņem daudz.”
Abas Pētera Apiņa meitas - mediķes, abas strādā Latvijā. Pēteris uzskata, ka liela nozīme ir tam, ar ko viņas apprecējušās - ar latviešiem. “Taču es vēroju, kas notika ar daudziem citiem jaunajiem mediķiem: no Latvijas galvenokārt aizbrauca krievi un ebreji. Atceros kādu krievu puisi, viņš arī aizbrauca. Pirms tam viņam vaicāju: kāpēc? Viņš atbildēja, ka viņam te nav ko darīt. Viņš nejuta Latviju kā savējo. Kaut arī perfekti runāja latviski, kaut arī labs ķirurgs.”
Tomēr Pēteris Apinis atzīst: “Pa vidu gadās tādi kā Hosams Abu Meri: viņš iedzīvojās Latvijā. Man ir pazīstami pieci libānieši, un viss ar viņiem ir kārtībā. Bet pirmais nosacījums, lai paliktu, ir: vai tu esi emocionāli saistīts ar valsti, ar Latviju? Jaunieši arvien mazāk izjūt šo saikni. Prom brauc arī latvieši, bet procentuāli viņu nav daudz.”
Vai nebūs tā, ka Latvija beigu beigās paliks bez ārstiem? “Nē, tā nebūs,” uzskata Apinis, “visticamāk, nebūs cilvēku, kurus ārstēt: mēs izmirstam.” Populārs ir viedoklis, ka ārsti brauc prom tādēļ, ka algas zemas. Taču Apinis uzsver, ka ārstiem algas lielākoties ir augstas, tomēr joprojām nav atrisināts medicīnas māsu jautājums. “Tāpēc daudzas māsas jau sen ir ārzemēs. Arī bērni viņām dzimst ārzemēs. Viņas tur arī paliek. Bet mēs zaudējam savu genofondu,” tā Apinis.
Ja runājam par ārstu algām, aptaujātie mediķi, kuriem bērni arī ir apguvuši mediķa profesiju, apgalvo, ka viņu dēli un meitas jau sen pelna ievērojami vairāk nekā viņu vecāki. Jā, veselības aprūpes jomā joprojām ir neskaidrības un birokrātija, taču neviens no mediķiem nevēlējās apgalvot, ka algas būtu mazas.
“Manuprāt, nauda nav noteicošais,” teic Apinis, “visticamāk, tās ir iespējas. Tā, piemēram, vienam kardioķirurgam ārzemēs ir iespējas pārstādīt 50 sirdis gadā, šeit - tikai piecas. Tehnoloģiskā attīstība, salīdzinot Vāciju un Latviju, ir vāciešiem par labu. Medikamentozā pieejamība, laboratoriskā diagnostika - arī vāciešiem par labu.”
“Tiekoties ar Latvijas Jauno ārstu asociācijas vadību,” sarunā ar “Neatkarīgo” teic veselības ministrs Hosams Abu Meri, “es iepazinos ar asociācijas veiktās aptaujas datiem. Bija aptaujāti aptuveni 500 biedri: 11,8% jauno sertificēto ārstu bija gatavi doties darbā uz ārzemēm, savukārt rezidentu vidū līdzīgās domās bija aptuveni deviņi procenti. Tādu, kas jau izlēmuši savu dzīvi veidot ārpus Latvijas, šķiet, bija aptuveni astoņi procenti, bet šajā laikā, kad cilvēkresursu trūkums ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, tas ir zīmīgs skaitlis tik un tā.”
Vienlaikus ir arī pozitīvas tendences. “Piemēram, viena tendence, spriežot pēc aptaujas rezultātiem, ir: divas trešdaļas jauno ģimenes ārstu plāno doties strādāt uz Latvijas reģioniem, kas ir ļoti labi. Un, veicot primārās aprūpes reformu, mēs šo faktu ņēmām vērā,” teic Abu Meri.
Atbildot uz jautājumu par jauno speciālistu iesaisti veselības nozarē, Abu Meri uzsvēra: “Cilvēkresursu pietiekams nodrošinājums medicīnā ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē. Ārsta profesija ir unikāla ar ilgo studiju un specialitātes apguves (rezidentūras) procesu, pēc kura ārsti pamatoti vēlas saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, labus darba apstākļus, iespēju savienot darba un privāto dzīvi, iespēju darboties pētniecībā un tamlīdzīgi. Ņemot vērā Latvijas kvalitatīvo augstāko izglītību medicīnā, par jauno speciālistu noturēšanu ir jākonkurē globāli.”
Lai piesaistītu ārstus un motivētu viņus strādāt valsts apmaksātajā veselības aprūpē, ir jābūt vairākiem mehānismiem, un Hosams Abu Meri teic: “Tā ir darba samaksas jautājumu risināšana, ieguldījumi ārstniecības iestāžu infrastruktūrā, nodrošinot modernas ārstēšanas iespējas pacientiem, izmeklējumu un ārstniecības pieejamības uzlabojumi, stabils nozares finansējuma pieaugums.”
Zīmīgs signāls jaunajiem ārstiem ir bijis rezidentu atalgojuma nozīmīgais pieaugums. “Vienlaikus tiek īstenoti arī citi mehānismi - piemēram, palielināts valsts apmaksāto rezidentūras vietu skaits, motivējošs mehānisms jaunajiem mediķiem pārcelties uz reģioniem,” teic Abu Meri, “un tas nozīmē, ka ārstniecības persona, kura piekrīt strādāt ārpus galvaspilsētas vismaz piecus gadus, sniedzot valsts apmaksātus pakalpojumus, var saņemt vienreizēju pārcelšanās kompensāciju (arī par katru ģimenes locekli) un pirmos divus gadus arī finansiālu atbalstu, lai segtu dzīvošanas izdevumus.”
Jāpiebilst, ka jau vairākus gadus ir spēkā kārtība, kas paredz prioritāri valsts apmaksātā rezidentūrā uzņemt jaunos ārstus, kuri ir noslēguši tā dēvēto reģionālo līgumu, kas tiek slēgts ar ārstniecības iestādi vai pašvaldību ārpus Rīgas par strādāšanu attiecīgajā iestādē savā profesijā. Rezidentiem, kuri rezidentūras apmācību veic ārstniecības iestādēs reģionos, ir par 30% lielāka alga nekā rezidentiem Rīgā.
“Ar Latvijas Jauno ārstu asociāciju esmu ticies vairākkārt, risinot atalgojuma jautājumus (gan ārsta, gan rezidenta), jo tie ir svarīgi, bet ne mazāk būtiski un risināmi jautājumi asociācijas biedru ieskatā ir rezidentūras programmu kvalitātes, veselības aprūpes nozares kopējā finansējuma ilgtspējas un profesionālās izdegšanas problemātika, arī darba vides problemātika ārstniecības iestādēs,” uzskata Abu Meri.
Ir zināms, ka pēdējā laikā kopīgi ar ārstu profesionālajām organizācijām un ārstniecības iestādēm ir strādāts, lai mazinātu vardarbību pret ārstniecības personām. Kad Hosams Abu Meri kļuva par ministru, viņš tūdaļ sāka arī valsts valodas nostiprināšanu ārstniecības procesā. “Šie ir jautājumi, kas neprasa papildu finansējumu, bet politisko gribu problēmas atrisināt,” viņš piebilst.
