Tieši desmit dienas pēc savas formālās kronēšanas ceremonijas Kremlī Krievijas diktators Vladimirs Putins devās vizītē pie sava Ķīnas drauga un kolēģa Sji Dzjiņpina, kurš 2023. gadā tieši tāpat desmit dienas pēc savas pārapstiprināšanas par Ķīnas vadoni devās “pieklājības” vizītē uz Maskavu. Šī simetrija nav nejauša, jo Austrumos zīmēm un simboliem tiek pievērsta īpaša uzmanība.
Šai Putina vizītei Pekinā bija prioritāri politiskā nozīme. Vizītes laikā parakstītajiem ekonomiskajiem līgumiem bija izteikti otršķirīgs raksturs, jo galvenais tās mērķis bija nodemonstrēt, ka Rietumu centieni izolēt Krieviju nav vainagojušies panākumiem; ka Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un Eiroparlamenta pieņemtās rezolūcijas par Putina ievēlēšanas neleģitimitāti izrādījušās politiski bezzobainas.
Tāds bija Putina mērķis. Vai tas tika sasniegts? No Putina skatu punkta, visticamāk, ka jā, jo Putins Pekinā tika pieņemts kā pilnvērtīgs valsts vadītājs, kā īsts prezidents, ar visiem šādos gadījumos paredzētajiem goda izrādīšanas rituāliem. Nevarēja nepamanīt, cik ļoti apmierināts Putins jutās Sji Dzjiņpina kompānijā. Viņš burtiski staroja, kas ar Putinu pēdējā laikā notiek visai reti.
Bet kā tad plaši aprakstītie Putina pazemojumi Pekinā? Uzrunas teikšana, stāvot starp divām milzu vāzēm, tādējādi parādot, cik viņš auguma niecīgs? Kā tad ar nonākšanu vasaļatkarībā no Ķīnas? Vai tad visa šī Kremļa kamariljas braukšana uz Pekinu nav precīzs atkārtojums tam, kā senie krievu kņazi brauca pie Zelta Ordas haniem pēc valdīšanas jarlika? Kur tad vēl ekonomiskais līgums par topinambūra un liellopu skrimšļu piegādi Ķīnai? Kā ar Ķīnas banku nevēlēšanos veikt transakcijas ar partneriem Krievijā, baidoties no ASV otrreizējām sankcijām?
Vai tad tas viss neliecina par Putina vizītes nožēlojamo būtību un viņa politisko kritienu līdz Pekinas grīdas lupatas līmenim? Diemžēl nē. Tā drīzāk būtu vēlamā uzdošana par esošo. Nav noliedzams, ka Putinam Ķīna ir vairāk nepieciešama nekā Sji Krievija. Tāpat ir skaidrs, ka Ķīna par sev līdzvērtīgu uzskata vienīgi ASV un daļēji Eiropu kopumā, kā Rietumu “ciltsmāti”. Taču Ķīnai nav citu tāda līmeņa sabiedroto kā Krievija.
Realitāte ir tāda, ka ārpus Eiropas daudzi Krieviju vēl kopš PSRS laikiem uztver kā ASV, Rietumu un ar to saistītā imperiālisma antipodu. To pats esmu pieredzējis ceļojumos dažādās “trešās pasaules” valstīs, kur Krievija tiek uzskatīta kā balto pasaules pozitīvā alternatīva “sliktajiem” Rietumiem.
Pat ja Sji patiešām uzskata Krieviju par kaut ko zemākā plauktā stāvošu, kas, ņemot vērā Ķīnas pārliecību, ka tā ir pasaules centrs un pasaules senākā civilizācija, visticamāk tā arī ir, tas vēl nenozīmē, ka abu valstu attiecības veidojas pēc valdnieka un padotā principiem. Ķīnai ģeopolitiski var piemist zināma augstprātība, bet tā vienlaikus ir ļoti racionāla. Tai tāds sabiedrotais kā Krievija ar tās milzīgajiem enerģētiskajiem un cita veida resursiem un ne mazāk milzīgiem kodolieroču krājumiem ir neatsverams.
Pēc Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova vārdiem, abu līderu tikšanās laikā “viens pret vienu” lielu sarunas daļu aizņēma starptautisko un Ukrainas jautājumu apspriešana. Lai arī sarunu detaļas netiek izpaustas, var visai droši minēt, ka to laikā runāts par iespējamo situācijas attīstību un Ķīnas pozīciju tā vai cita scenārija gadījumā.
Par Ķīnas ieroču piegādēm Krievijai vai cita veida militāru palīdzību pagaidām vēl runāts netiek, jo formāli Ķīna ietur neitrālu pozīciju šajā karā, ko pašā Ķīnā citādi kā “krīze Ukrainā” nesauc. Ķīna pretendē uz starpnieka lomu šīs “krīzes” noregulējumā, līdzīgi kā 2023. gadā Ķīna panāca diplomātisko attiecību atjaunošanu starp Irānu un Saūda Arābiju.
Tiesa, Ķīnas “neitralitāte” šajā Ukrainas - Krievijas konfliktā izskatās visai formāla. Tas, ka tieši tajās dienās, kad Putins viesojās Pekinā, DĀR prezidents Sirils Ramafosa un Brazīlijas prezidents Lula da Silva paziņoja par atteikšanos piedalīties jūnijā gaidāmajā Šveices miera konferencē, neliecina, ka “globālie Dienvidi” Ukrainas jautājumā būtu gatavi iet kopsolī ar Rietumiem. Drīzāk tieši otrādi. Arī Indijas premjerministrs Narendra Modi vēl nav apstiprinājis savu dalību šajā konferencē.
Putina vizītes noslēgumā tika parakstīts kopīgais paziņojums par “visaptverošas partnerības un stratēģiskās sadarbības padziļināšanu, ieejot jaunajā laikmetā”. Tas ir vairāku lappušu dokuments, kurā aprakstīti dažādi jautājumi - sākot ar apkārtējas vides aizsardzību un beidzot ar kodolieroču neizplatīšanu. Tajā uzskaitīti visi tie jautājumi, par kuriem Krievijai un Ķīnai nav principiālu domstarpību. Tas ir dokuments, uz kura bāzes notiks tālāka Krievijas un Ķīnas konsolidācija cīņai pret abu kopīgo pretinieku - Rietumu veida demokrātiju.
Saprotu, ka daudziem, kuriem Putins izraisa gluži pašsaprotamu riebumu, gribētos visur saskatīt viņa neveiksmes un pazīmes, ka viņa gals vairs nav aiz kalniem, taču Putina vizīte Pekinā par to neliecināja. Drīzāk tā pastiprināja bažas par to, ka straujā tempā turpinās autoritāro valstu ass veidošanās un tās nostiprināšanās. Šīs ass galvenie smaguma centri ir Ķīna un Krievija, bet turpat aizmugurē atrodas ne tikai Irāna, Ziemeļkoreja un dažādas teroristiskās organizācijas kā “Hamās” un “Taliban”, bet arī tādas it kā demokrātiskas valstis kā DĀR, Brazīlija un citas valstis, kuras šodienas novērotāji ierindo globālo Dienvidu kategorijā.
Laiks, kad uz Rietumiem skatījās ar apbrīnu un godbijīgu cieņu, ir pagājis. Tāpat kā laiks, kad demokrātiju atzina kā neapstrīdami labāko valsts pārvaldes sistēmu. Putins, Sji, Persijas līča monarhi, Irānas mullas un daudzi citi ir gatavi mest izaicinājuma cimdu Rietumu virzītajai pasaules kārtībai.
Amerikā, kas neapšaubāmi ir Rietumu demokrātijas citadele, par Baltā nama saimnieka vietu cīnās divi cilvēki, kurus nosaukt par nācijas izcilākajiem dēliem neatļaujas pat kvēli viņu atbalstītāji. Skatoties uz to, kas notiek Rietumu demokrātijās, autoritāro valstu iedzīvotājiem ar propagandas palīdzību nav grūti iestāstīt, ka “šāds hokejs mums nav vajadzīgs”. Tas ir, ja demokrātija galu galā sabiedrību noved pie šāda iznākuma, tad varbūt no tās labāk turēties pa gabalu?
Jau pieminētajā Putina vizītes noslēguma komunikē nav neviena vārda par demokrātiju, cilvēktiesībām un citām mūsdienu pasaules vērtībām. Toties tiek uzsvērta Krievijas un Ķīnas vienota sapratne par vēlamo pasaules attīstības redzējumu nākotnē. Šajā nākotnē nav nekā no Lielās franču revolūcijas ideāliem: brīvības, brālības, vienlīdzības. No tā, ko Rietumu pasaule iedomājusies kā pašsaprotamu un it kā neapstrīdamu labumu.
Gan Putins, gan Sji, metot izaicinājuma cimdu Rietumiem, it kā turpina Ķīnas reformu līdera Dena Sjaopina savulaik, Lielās franču revolūcijas 200 gadu jubilejas gadā, izteikto frāzi: pārāk īss laiks vēl pagājis, lai novērtētu šīs revolūcijas nozīmi pasaules vēsturē.
Rietumi pagaidām stūrgalvīgi izliekas šo nomesto cimdu neredzam. Bet kādā brīdī jāreaģē būs. Tad arī, atkarībā no šīs cīņas iznākuma, cilvēce būs atbildējusi uz jautājumu par Franču revolūcijas galīgo novērtējumu.
